Esmu viena, izņemot Bītiju, kurš joprojām guļ man priekšā un kuru uztur viņa daudzie aparāti. Kur tad ir pārējie? Pīta, Finiks, īnobārija un… un… bija vēl viens, vai ne? Vai nu Džoena, vai Čafs, vai Bruts — viens no viņiem vēl bija dzīvs, kad sākās bombardēšana. Esmu pārliecināta, ka mūs visus gribēs iztaisīt par biedinājumu. Bet kurp viņi ir aizvesti? Pārvesti no slimnīcas uz cietumu?
— Pīta… — es čukstu. Es tik ļoti vēlējos viņu pasargāt. Joprojām esmu apņēmusies to darīt. Tā kā man neizdevās sagādāt viņam drošu dzīvi, tad tagad man ir viņš jāatrod, jānogalina uzreiz, kamēr Kapitolijs nav izvēlējies kādu mokošu paņēmienu viņa nāvei. Noslidinu kājas no galda un palūkojos apkārt, meklēdama ieroci. Uz galda netālu no Bītija gultas stāv vairākas adatas sterilos plastmasas iesaiņojumos. Nevainojami. Man vajadzēs atrast telpu un precīzu dūrienu viņa vēnā.
Brīdi vilcinos, domādama, vai nebūtu jānogalina Bītijs. Bet, ja es to izdarīšu, sāks pīkstēt monitori un mani noķers, pirms tikšu pie Pītas. Klusībā nosolos atgriezties un Bītiju nonāvēt, ja vien varēšu.
Izņemot plānu naktskreklu, man mugurā nekā nav, tāpēc iebāžu adatu aiz apsēja uz rokas. Pie durvīm nav sargu. Es, bez šaubām, esmu vairākas jūdzes zem Treniņu centra vai kādā Kapitolija cietoksnī, un iespēja izbēgt nemaz nepastāv. Tam nav nozīmes. Es netaisos bēgt, tikai pabeigt uzdevumu.
Žogos pa šauru gaiteni līdz metāla durvīm, kas ir mazliet pavērtas. Aiz tām kāds ir. Izņemu adatu un sažņaudzu to plaukstā. Piespiedusies pie sienas, ieklausos balsīs aiz durvīm.
— Septītajā, Desmitajā un Divpadsmitajā ir pārrautas komunikācijas. Bet Vienpadsmitajā viņiem ir izdevies pārņemt transportu, tāpēc var cerēt, ka izdosies izsūtīt vismaz nedaudz pārtikas. Plūtarhs Hevensbī. Tā šķiet. Kaut arī ar vinu esmu runājusi rikai vienu reizi. Kāda piesmakusi balss uzdod jautājumu.
— Nē, piedod. Nekādi nevaru tevi aizvest uz Ceturto. Bet es esmu devis īpašu rīkojumu viņu no turienes izvest, ja tas būs iespējams. Neko vairāk darīt es nevaru, Finik.
Finiks. Sasprindzinu prātu, lai saprastu viņu sarunu — saprastu, kā tāda var norisināties starp Plūtarhu He— vensbī un Finiku. Vai viņš kapitoliešiem būtu tik tuvs un mīļš, ka nodarījumus attaisnos? Vai arī viņš tiešām nenojauta, ko Bītijs gribēja izdarīt? Plūtarhs Hevensbī izmoka vēl kaut ko. Kaut ko ļoti izmisīgu.
— Nemuļķojies. Tas būtu vissliktākais, ko tu varētu darīt. Tad viņu noteikti nogalinātu. Kamēr tu esi dzīvs, saudzēs arī viņas dzīvību — vina būs ēsma, — noskalda Heimičs.
Heimičs! Ar blīkšķi atsitu vaļā durvis un iesteberēju telpā. Heimičs, Plūtarhs un krietni cietušais Finiks sēž pie klāta galda, bet neviens neēd. Pa noapaļotajiem logiem ieplūst dienas gaisma, un tālumā es redzu koku galotnes mežā. Mēs lidojam.
— Vai esi beigusi laupīt sev sajēgu, sirsniņ? — Heimičs noprasa nepārprotamā aizkaitinājumā. Bet, kad es klūpu uz priekšu, viņš panāk pretī un sagrābj manas plaukstu locītavas un notur mani kājās. Viņš uzmet skatienu manai rokai. — Tu tātad gribēji ar adatu uzveikt Kapitoliju? Redzi, tieši tāpēc neviens tev neļauj neko plānot. — Neizpratnē pablenžu uz viņu. — Met zemē! — Jūtu, kā viņš arvien ciešāk saspiež labās plaukstas locītavu, līdz esmu spiesta atlaist adatu. Viņš iekārto mani krēslā blakus Finikam.
Plūtarhs noliek man priekšā bļodiņu buljona. Maizīti. Ieliek rokā karoti. — Ēd, — viņš saka daudz laipnāk, nekā runāja Heimičs.
Heimičs nosēžas man tieši priekšā. — Katnis, es paskaidrošu, kas tur notika. Negribu, ka tu uzdod jautājumus, kamēr neesmu pabeidzis. Vai tu saproti?
Es truli pamāju. Un tad viņš man pastāsta.
Jau sākot ar bridi, kad izsludināja Spaidus, radās plāns izdabūt mūs no arēnas. Uzvarētāji no Trešā, Ceturtā, Sestā, Septītā, Astotā un Vienpadsmitā apgabala par to vairāk vai mazāk zināja. Plūtarhs Hevensbī jau vairākus gadus ir pagrīdes biedrībā, kas grib gāzt Kapitoliju. Viņš gādāja par to, lai starp ieročiem atrastos stieple. Bītijam bija uzdots izspridzināt spēka laukā caurumu. Maize, ko mēs saņēmām arēnā, nozīmēja bēgšanas laiku. Apgabals, no kura tā nāca, norādīja uz dienu. Trešā diena. Maizīšu skaits bija stunda. Divdesmit četras maizītes. Helikopters pieder Trīspadsmitajam apgabalam. Bonijai un Tvi— lai no Astotā apgabala, kuras es satiku mežā, bija taisnība par tā eksistenci un aizsardzības spējām. Pašlaik mēs ar lielu likumu dodamies uz Trīspadsmito apgabalu. Un lielākā daļa Panemas apgabalu pa šo laiku ir pilnībā sacēlušies.
Heimičs apklust, lai pārbaudītu, vai es visu saprotu. Vai arī varbūt viņš pagaidām ir pārtraucis stāstīt.
Nav nemaz vienkārši sagremot smalko plānu, kurā es biju tikai bandinieks, tieši tāpat kā man vajadzēja būt bandiniekam Spēlēs. Mani izmantoja bez manas piekrišanas, pašai neko nezinot. Bada Spēlēs vismaz zināju, ka ar mani spēlējas.
Tie, kurus domāju esam savus draugus, bija daudz noslēpumaināki.
— Tu man nepateici. — Mana balss ir tikpat piesmakuši kā Finikam.
— Neko neteica ne tev, ne Pītam. Mēs nevarējām riskēt, — paskaidro Plūtarhs. — Es pat raizējos, ka tu Spēlēs pieminēsi manu nepiesardzīgo gājienu ar pulksteni. — Viņš izvelk savu kabatas pulksteni un pārlaiž īkšķi stiklam, izgaismojot zobgaļsīli. — Protams, kad es tev to rādīju, tā bija tikai norāde uz arēnu. Tev kā padomdevējai. Likās — tas varētu būt pirmais solis ceļā uz tavas uzticības iegūšanu. Man ne sapņos nerādījās, ka tu atkal būsi pārstāve.
— Joprojām nesaprotu, kāpēc mēs ar Pītu neko nezinājām par plānu. — Esmu vīlusies.
— Kad uzsprāgtu spēka lauks, jūs abi būtu paši pirmie, ko mēģinātu sagūstīt, tāpēc, jo mazāk jūs zinājāt, jo labāk, — Heimičs apgalvo.
— Pirmie? Kāpēc? — Jautāju, mēģinādama izsekot viņa domu gājienam.