— Tā paša iemesla dēļ, kāpēc mēs pārējie piekritām mirt, lai jūs paliktu dzīvi, — ierunājas Finiks.
— Nē, Džoena mēģināja mani nogalināt, — pretojos.
— Džoena tevi apdullināja, lai izgrieztu no rokas raidītāju, un aizvilināja prom Brutu un Inobāriju, — Heimičs paskaidro.
— Ko? — Man ļoti sāp galva, un es gribu, lai viņi izbeidz runāt aplinkus. — Nesaprotu, ko jūs…
— Mums bija tevi jāglābj, jo tu esi zobgaļsīlis, Katnis, — saka Plūtarhs. — Kamēr esi dzīva tu, dzīvo arī revolūcija.
Putns, piespraude, dziesma, ogas, pulkstenis, cepums, uzliesmojusī kleita. Es esmu zobgaļsīlis. Radība, kas izdzīvoja par spīti Kapitolija plāniem. Revolūcijas simbols.
Tādas aizdomas man radās jau mežā, kad atradu izbēgušās Boniju un T viļu. Kaut arī toreiz nesapratu, cik lielā mērogā viss notiek. Bet man arī nevajadzēja saprast. Iedomājos par to, kā Heimičs izņirgājās par maniem nodomiem bēgt no Divpadsmitā apgabala, sākt pašai savu sacelšanos, un par to, ka es vispār pieļauju tādu domu: Trīspadsmitais apgabals varētu pastāvēt. Maldi un meli. Un, ja viņš ar savu sarkastisko dzērāja masku to spēja tik pārliecinoši un tik ilgi, ko tad vēl viņš ir samelojis? Es zinu, ko vēl.
— Pīta, — nočukstu, un mana sirds kļūst smaga.
— Pārējie glāba Pītas dzīvību, jo mēs zinājām, ka viņa nāves gadījumā tevi nebūtu iespējams noturēt savienībā, — Heimičs turpina. — Un mēs nevarējām riskēt atstāt tevi bez aizsardzības. — Vārdi skan vienaldzīgi, un viņa sejas izteiksme nav mainījusies, bet viņš nespēj noslēpt viegli pelēcīgo sejas krāsu.
— Kur ir Pīta? — es viņam uzšņācu.
— Viņu kopā ar Džoenu un īnobāriju savāca kapitolieši, — Heimičs atbild un beidzot kaunā nolaiž acis.
Teorētiski es neesmu apbruņota. Bet nekad nevajadzētu par zemu novērtēt nagu nodarīto ļaunumu, īpaši, ja upuris ir nesagatavots. Metos pāri galdam un iecērtu nagus Heimičam sejā, līdz asinīm saskrāpējot ādu un sagandējot vienu aci. Abi izkliedzam viens uz otru visbriesmīgākos apvainojumus, un Finiks mēģina mani aizvilkt prom, un es zinu, ka Heimičs knapi valdās, lai mani nesaplosītu gabalos, bet es— esmu zobgaļsīlis. Es esmu zobgaļsīlis, un manu dzīvību jau tāpat ir grūti nosargāt.
Finikam palīdz vēl citi, un es atkal esmu piesprādzēta uz sava galda ar piesietām plaukstu locītavām un dusmās atkal un atkal triecu pakausi pret galdu. Rokā ieduras adata, un man tik ļoti sāp galva, ka pārtraucu plosīties un vienkārši gaudoju drausmīgā, dzīvnieciskā balsī, kamēr aizsmoku.
Zāles mani tikai nomierina, nevis iemidzina, tāpēc sastingstu miglainā, truli sāpīgā stāvoklī tik ilgi, ka tā liekas esam mūžība. Rokās atkal sasprauž caurulītes, un kaut kādi cilvēki uzrunā klusās balsīs, kuru teikto es nesaprotu. Spēju domāt tikai par Pītu, kas kaut kur guļ uz līdzīga galda, un no viņa cenšas izdabūt informāciju, kuras viņam nemaz nav.
— Katnis. Katnis, piedod. — Finika balss atskan no blakusgultas un sasniedz manu apziņu. Varbūt tāpēc, ka mūs abus moka vienas un tās pašas sāpes. — Es gribēju atgriezties pēc viņa un Džoenas, bet nevarēju pakustēties.
Neatbildu. Finika Odēra labie nodomi nav ne graša vērti.
— Viņam nebūs tik traki kā Džoenai. Vini ātri vien sapratīs, ka Pīta neko nezina. Un viņu nenogalinās, ja domās, ka varētu izmantot pret tevi, — Finiks runā.
— Kā ēsmu? — jautāju griestiem. — Tāpat kā tev par ēsmu izmantos Eniju, Finik?
Dzirdu, kā viņš raud, bet man ir vienalga. Enija ir tik plānprātīga, ka viņu droši vien nemaz nepratinās. Viņas prāts aptumšojās jau pirms vairākiem gadiem Spēlēs. Ļoti iespējams, ka tas pats sagaida arī mani. Varbūt jau tagad jūku prātā un neviens neuzdrošinās to pateikt. Vismaz jūtos diezgan traka.
— Es vēlētos, kaut viņa būtu mirusi, — Finiks saka. — Es vēlētos, kaut viņi visi būtu miruši un mēs paši arī. Tā būtu vislabāk.
Uz to neko nevar atbildēt. Diez vai varu ko piebilst, jo atradu viņus tad, kad biju ceļā pie Pītas ar šļirci rokā. Vai tiešām gribu, lai Pīta mirst? Es gribu… es gribu viņu atpakaļ. Bet tagad es viņu nekad nedabūšu atpakaļ. Pat tad, ja dumpiniekiem kaut kā izdotos gāzt Kapitoliju, pats pēdējais, ko prezidents Snovs vēl izdarītu, būtu pārgriezt Pītam rīkli. Nē. Es viņu nekad nedabūšu atpakaļ. Tad jau būtu labāk, ja viņš ir miris.
Bet vai Pīta to zinās vai arī turpinās cīnīties? Viņš ir tik stiprs un tik labs melis. Vai viņš domā, ka varbūt varētu izdzīvot? Vai viņam vispār nav vienalga? Viņš jau to nemaz neplānoja. Viņš jau bija atteicies no dzīves. Ja viņš uzzinās, ka esmu izbēgusi, viņš varbūt pat jutīsies laimīgs. Jutīsies tā, it kā būtu izpildījis savu misiju glābt manu dzīvību.
Man šķiet, ka ienīstu vinu vēl vairāk nekā Heimiču.
Es padodos. Es vairs nerunāju, neatbildu, atsakos no ēdiena un ūdens. Man rokā var pumpēt, ko grib, bet, lai noturētu meiteni pie dzīvības tad, kad viņa to nevēlas, ar to nepietiek. Pat iešaujas prātā jokaina doma: ja tiešām nomiršu, varbūt Pītam ļaus dzīvot. Nevis kā brīvam cilvēkam, bet kā eivoksam vai kam tamlīdzīgam, kā nā kamo Divpadsmitā apgabala pārstāvju apkalpotājam. Varbūt tad viņš atrastu kādu veidu, kā izbēgt. Mana nāve viņu tiešām vēl varētu izglābt.
Ja tā nenotiks, tas nekas. Pietiks ar to, ka nomiršu par spīti. Lai ieriebtu Heimičam, kurš pilnīgi negaidīti ir mani un Pītu pārvērtis par bandiniekiem savā spēlē. Es viņam uzticējos. Visu, kas man kaut ko nozīmēja, ieliku viņa rokās. Un viņš mani nodeva.
"Redzi, tieši tāpēc neviens tev neļauj neko plānot," Heimičs sacīja.
Tas ir tiesa. Neviens, esot pie pilna prāta, neļautu man neko plānot. Jo es acīmredzot neprotu atšķirt draugus no ienaidniekiem.
Pie manis nāk runāties daudzi, bet vinu teikto dzirdu tāpat kā kukaiņu čumēšanu džungļos. Kā kaut ko bez nozīmes un tālumā esošu. Kā kaut ko bīstamu, bet tikai tad, ja pieej klāt. Ikreiz, kad sāku atšķirt vārdus, es vaidu, līdz man iedod vēl vienu devu pretsāpju līdzekļa, un tas visu nokārto.