Aprauj, pārvelk plaukstu sejai.
Tagad atļauj man iet, Katilīna.
Katilīna (kā lēnām attapdamles, pamāj vergam. Spartaks ar Krikšu prom. Katilīna lēnām pagriežas pret viesiem). Tas vīrs mums visiem sagādās baismīgas dienas … Zēl — žēl, ka viņš nav piedzimis par romieti!
Naktī pie Kapuas vārtiem.
Pilsētas mūris. Lieliskā vārtu celtne vairākām arkām, vārti dziļāk aiz pirmās. Attālāk labajā pusē akvedukta spriešļi. Tuvāk ugunskurs. Pie tā dekāns Popilijs ar pieciem zaldātiem spēlē kauliņus. Divi kreisajā pusē snauzdami sēž uz pakāpēm, kas ved pie pilsētas mūra. Trešais, vairāk priekšā, uz zobena atbalstījies, stāv sardzē.
Nakts vējaina un auksta. Aiz mūra pilsētā reizēm tāla čala un šķindoņa.
Popilijs (uz bridi pārtrauc spēli). Visi nelabie gari! Kas tur Kapuā tā žņirkst? Liekas, it kā kāds visu laiku zobus grieztu.
Pirmais zaldāts. Tad tas droši vien būs mūsu prefekts, vecais Mecijs Libeons. Pa miegam viņš redz, ka viņa Meciju atkal nes uz tribūna pili.
Otrais zaldāts. Stāsta, ka Tits Servilians viņu gaidot katru nedēju piektdienas naktī. Un šonakt ir taisni piektdiena.
Popilijs. Nu redzi, cik vienkāršs izskaidrojums visām sarežģītām lietām — es to jau sen esmu novērojis. (Nožāvājas.) Miuoss lai norej tribūnu Titu Servilianul
Pirmais z a 1 d ā t s. Jā, lai norej! Un lai dzīvo mūsu prefekts Mecijs Libeons!
Otrais zaldāts. Tāpēc, ka viņš tik labprāt guļ un ļauj citiem.
Popilijs. Kas mums nekaitēja mūra telpā aiz vārtiem: viens stāvēja sardzē un citi varēja atpūsties. Kaut viņš klibs paliktu, tas Tits Servilians! Viņam par patiku salsti te un garlaikojies.
Pirmais zaldāts. Un ja vēl bijusi kaut mazākā vajadzība. Kapua guļ kā katru nakti, un te ārā neviens taču nenāks: pat baloži un zvirbuļi zina, ka pirms gaismas vārtus neslēdz vaļā un sakņu un augļu dārznieki agrāk netiek uz tirgus.
Otrais zaldāts. Mēs citi ļoti labi varētu salīst siltā telpā aiz vārtiem, kamēr viens paliek ārpusē sardzē.
Popilijs. Muldoņa! Vai tad tu nezini, ka vārti tikai no iekšpuses slēdzami?
Otrais z a 1 d ā t s. Tā ir tā sērga.
Popilijs (aplūkojas; nikns). Ei, kas tur! Ko jūs tur snaužat? Pavēlēts bij stāvēt sardzē.
Pirmais sēdētājs. Mēs tikai uz vienu mazu brīdi. (Izberzē acis.) Kamēr Decijs un Kvints Pļauts stāv sardzē. Nolādēts! Decijs viens pats! Kur tad Kvints Pļauts?
Decijs (īgns). Prasa! Vai tad nezināms, kur! Kur tad citur kā pie Lelijas, pie tās savas dārznieces. Es te lai stāvu viens kā nerrs.
Popilijs. Kā viņš drīkst bez atļaujas? Pērt es viņu likšu! Galvu es likšu viņam nocirst! (Ko citu iedomājis, pasmejas.) Kvints Pļauts — vai jūs esat ieklausījušies, kā tas skan? Kvi-ints… tas tā, kā kad ar pirkstu aizķer stīgu .. . Pla-auts . . . plauks! ar plaukstu ģitārai pa vēderu!
Otrais zaldāts. Gudrinieks tu esi, Popilij! Ar plaukstu pa vēderu . . .
Visi smejas.
Popilijs. Ko jūs gan domājat! Es pats savā laikā esmu ģitāru spēlējis.
Kvints Pļauts (steigšus, bet uzmanīgi uzzo-
gas no kreisās puses; Decijam). Vai es ilgi biju prom?
Decijs (skaļi). Nē — tu pārāk agri esi atpakaļ. Ej vēlreiz!
Kvints Pļauts. Cst!
Popilijs. Panāc vien šurp! Mana zobena mugura ļoti ilgojas sastapties ar tavējo. Tu — dienas zagli!
Kvints Pļauts (tuvāk). Bet pavisam ne! Tas es nevaru būt gluži vienkārši jau tāpēc, ka patlaban ir nakts. Bet es redzēju divus vīrus.
Decijs. Pie Lelijas. Un viņi tev krietni vien sadeva pa ribām.
Kvints Pļauts. Nemaz ne! Kad es iznācu no būdas, viņi abi uz viena zirga jāja garām.
Pirmais zaldāts. Divi vīri uz viena zirga? Lelija tevi droši vien pacienāja ar kausu laba tusku- lānieša, un tad acis tev sāka rādīt divkārši.
Kvints P 1 a u t s. Ne uz to pusi! Bet tālu viņi netika — zirgs bij nodzīts līdz pēdējam, viņš krita, un tie abi palika kājām.
Otrais zaldāts. Un palika kājām. Un stāstam ir beigas.
Kvints Pļauts. Vēl nav. Un tad viņi nogriezās no ceļa, taisni pa taku gar akveduktu. Es brīnos, ka viņi vēl nav še. Nē, tomēr es nebrīnos vis: abi streipuļoja, likās, ka nav jājuši, bet vai no pašas Romas kājām nākuši.
Popilijs. Lai viņi tikai parādās še — es viņiem muguras nozilināšu! Nakts blandoņi tādi!
Ķrikss un Hanniks no labās puses.
Ā! tur jau viņi nāk! Tuvāk, tuvāk, mīlīši, lai jūsu sejas var aplūkot. Gandrīz pēc cilvēkiem izskatāties, bet tas nevar būt: katrs godīgs pilsonis tagad atrodas savā gultā, bet jūs kā pūces naktī laidelējaties apkārt. Pag! Viņi ļoti izskatās pēc gladiatoriem.
Hanniks. Tev ļoti asas acis, dekān, neviens lai nedomā tevi krāpt. Tā ir, mēs esam gladiatori.
Popilijs (lepns). Na, ko es teicu?
H a n n i k s. Mēs abi — mans draugs Sitriks, viņš ir gallietis un vāji runā romiski. Un es pats — Van- niks, es esmu ligurietis. Mūsu lanists mūs izīrēja kādai bagātai kundzei. Viņa ir laba kundze un atlaida mūs šodien ārpus pilsētas. Kā redzat, mēs esam aizkavējušies, mums katrā ziņā jātiek atpakaj.
Popilijs. Pirms gaismas vārti nevienam netiek atvērti, vai tad jūs to vēl nezināt? Tā ir tribūna Tita Serviliana pavēle, un to neviens nedrīkst pārkāpt.
Hanniks. Mēs zinām. Kas mums ar tribūnu un viņa pavēlēm, mēs klausām tikai to, ko dekāns saka. Mēs dabūsim sodu.
Pirmais zaldāts. Jā gan — pērienu ar dzelzs rīkstēm. Es ceru, tā nebūs pirmā reize.
Popilijs. Klusu, kad dekāns runā! Es jūs labprāt ielaistu, bet tas vienkārši nav iespējams: vārtus lagad aizslēdz no iekšpuses, mums pašiem te jāstāv līdz rītam.
Kvints P1 a u t s. Ja jūs esat no Kapuas, kāpēc lad abi jājāt uz viena zirga?
H a n n i k s. Uz viena? … Nē — mums katram — Jā, uz viena paša, to tu pareizi saki. Lieta bij tāda: la kā mēs bijām nokavējušies un naudas arī mums bij, no kāda zemnieka nopirkām tādu pavisam vecu, ko ratos jūgt vairs nevarēja. Ceļā viņš mums pakrita .. .