Popilijs. Neklabini tik daudz savus žokļus! Sēstieties un gaidiet, kamēr vārtus slēgs vaļā! Tālāk, tālāk, lai vējš jūsu smaku nenes virsū. Tpu! Sie gladiatori vienmēr smird pēc sviedriem un zirgu mēsliem. — Spēlēsim tālāk. Iesāc!
Hanniks ar Krikšu aiziet vistālākajā kreisajā stūri un nosēstas pie krūma.
Jūs tur visi četri! Stāviet pie vārtiem, pa divi katrā pusē. Nav brīnums, ka tribūns nāk pārraudzīt.
Hanniks (klusu). Vārti ir ciet un sardze ārpusē … Nav ko šaubīties, mēs esam izspiegoti un nodoti. Tie ir bijuši ātrāki nekā mēs. Kaut Spartaks to zinājis un nesācis šonakt!
Krikss. Tas nāk par vēlu. Rīkojums ir dots — šonakt viņi visi mēģinās izlauzties no Romas, no Prenestas, no Sētijas- Vai tu dzirdi?
H a n n i k s. Ko? Es neko nedzirdu.
Krikss. Es visu laiku klausos. Lāgu lāgiem tāds troksnis, kāds Kapuā nekad nav dzirdēts.
Hanniks. Tas ir tikai vējš.
Krikss. Mani pašu tu vari mācīt, manas ausis ne. Klau! Atkal!
Hanniks (klausās, nogroza galvu). Es tikai vēlētos, kaut es būtu pilsētā. Veselu stundu mēs esam nokavējuši, tie nolādētie ir aizsteigušies mums priekšā! Kāpēc tavam zirgam ceļā vajadzēja krist, viņš bij divreiz labāks par manējo.
Krikss. Kad es esmu trīs reizes smagāks kā tu.
H a n n i k s. Tā ir lā lieta. (Popilijam.) Dekān, vai īsi pirms mums te neatjāja kādi jātnieki no Romas?
Popilijs. Seši vīri ar centurionu — pirms stundas, tad vārti vēl bij vaļā. Kas ir?
I I a n n i k s. Nekas nav. Tikai viņi mums pajāja garām, kad mēs vēl kaulējamies ar to sasodīto zemnieku.
Popilijs. Liec tu mani mierā ar saviem zemniekiem, redzi taču, ka man nav laika. Sēdi un gaidi, kamēr atslēgs vārtus!
Hanniks (mēdās). Kamēr atslēgs vārtus… pats tup pie vārtiem kā ķēdes suns pie savas būdas . .. Tie ir bijuši senāta vēstneši. Viņi ir nodoti, tur vairs nav ne mazāko šaubu. Ko Spartaks un Enornajs divi vien iesāks ar divi tūkstoši gladiatoriem, no kuriem puse pie tam vēl pavisam zaļi! Vai šiem nolādētiem mūriem patiešām nekur nevar pāri tikt?
Krikss. Paliec mierā, gaidīsim tepat. Spartaks ar Enomaju kopā ir vismaz tik daudz kā desmit tādu kā es un divdesmit tādu kā tu.
H a n n i k s. Kuš! Klausies!
Aiz mūra pieaugošs troksnis, ne pārāk stiprs.
Mecijs Libeons (aiz vārtiem). Attaisiet vārtus, es gribu laukā! (Vārti paveras.) Plašāk, tu auna dēls, kad prefekts grib laukā!… Divi nāk līdzi!
Vārti aizveras. Mecijs Libeons ar diviem pavadoņiem.
A! jūs stāvat! Tā ir pareizi, ta es esmu pavēlējis. Bet kur Popilijs? A! sildās! Dekān, vai es tā biju pavēlējis?
Popilijs. Tikko pienāeām drusku rokas apsildīt. Nejauki vēss šonakt.
Mecijs Libeons. Salst, it kā nebūtu vēls pavasaris, bel agrs rudens. (Zaldātiem.) Ko jūs vēl stāvat? Sardzē stāt pie vārtiem! (Popilijam.) Palidzi man atsēsties. Tā, tā, tā… (Nolaižas puszviļus.) Patiešām, šī uguns silda labāk nekā visas citas, pie kurām es esmu sēdējis. Pavisam tāds salds siltums.
Popilijs. Tā tas ari ir: malka no kada nokaltuša bumbierkoka. Es vienmēr esmu teicis: mūsu prefekts ir tas asprātīgākais cilvēks visā Kapuā.
Mecijs Libeons. Vai ne? Ne tikai Kapuā, bet ari pašā Romā. Tur tikai vēl Kvints Hortenzijs varētu mēroties ar mani, bet ari vienīgi tāpēc, ka viņš ir jaunāks un viņam lokana mēle.
Popilijs. Pareizi. Vienīgi tāpēc.
Mecijs Libeons. Oh! labi silda! Popilij, vai tev neizliekas smieklīgi, ka Kapuas prefekts tā sēž aiz pilsētas vārtiem un sildās pie tava ugunskura?
Popilijs. Nemaz man neizliekas. Katra vieta paliek cienījama, kur piestāj Mecijs Libeons.
Mecijs Libeons. Tas gan. Bet tomēr teikšu, ka labāk gan es patlaban atrastos savā gultā. Vakariņās man bij fazāna cepetis, no Kalabrijas atsūtīta muciņa veca vīna un no Meslnas augļi. Tu zini, kas tie ir par augļiem?
Popilijs. Dzirdējis esmu.
Mecijs Libeons. Pē! Dzirdēt nav tas, kas nobaudīt viņus. Es biju tikko pirmajā nomidzī, kad Tits Servilians ceļ augšā. Gladiatori taisoties sacelt dumpi, viņš saka, no Romas esot tādas ziņas. Ko tu par to saki?
Popilijs. Ja viņi taisītos, tad mēs še Kapuā gan zinātu labak nekā viņi Romā.
M e c i j s I.i b e o n s. Protams, ka labāk. Pats viņš ir jāšus, joņo pa pilsētu, ka galvu pazaudējis. Kā par nelaimi manam zirgam taisni šonakt piekritušas vīveles, un tā man bij janak kājām. Nevienu gladiatoru un nekādu dumpi mēs ceļā neredzējām.
Pirmais pavadonis. Tāpēc, ka mēs nācām pa pašu pilsētas vidu. Bet man šķita, ka pie Lentula Batiata skolas cietumiem notika kaušanās.
Otrais pavadonis. Visās apkārtējās ieliņas tribūns nostādījis zaldātus.
Krikss (Hannikam). Ko es teicu? Viņi ir pagalam!
M e c i j s Libeons. Gladiatori kaut kur dabūjuši vīnu, piedzērušies un tāpēc saceļ traci. Nava jau pirmā reize. Nu, tribūns viegli tiks ar viņiem galā, labu pārmācību dabūs šie smirdoņas. Redzi, dekān, es negribēju būt pie šī netīrā darba. Vai tad tas ir kāds varoņdarbs, likt dzelzs rīkstēm nopērt un sakalt ķēdēs dažus simtus šo barbaru, kādam ducim nocirst rokas un otru duci piesist krusta? Lai rīkojas Tits Servilians, viņam tā alkst slavas, kuras man pietiek. Vai ne, dekān?
Popilijs. Pilnīgi pietiek un vēl atliek.
Krikss. Nolādētie!… Kāpēc mums vajadzēja nokavēties!
Mecijs Libeons. Kas tur murkš? Ē! kas tie ir par vīriem?
Popilijs. Divi novēlojušies gladiatori. Viņiem jāgaida, kamēr atslēgs vārtus.
Mecijs Libeons. Ā! gladiatori! Viņiem šonakt pat zobeni līdzi — un tu to neesi atņēmis?
Popilijs. Es vienkārši nebiju ievērojis.
1* 51
Mecijs Libeons. Tāpēc, ka tu esi tikai vienkāršs zaldāts un tev nevar būt tik asa skata kā tavam prefektam. — Ei, jūs tur abi! Nesiet šurp savus zobenus, nolieciet blakus manam ierocim!
Krikss izslējās, strauji tver savu zobenu.