Hanniks. Neesi traks, nepazudini mūs! Mēs viņus dabūsim atpakaļ. . .
Abi nes un noliek zobenus.
Mecijs Libeons. Tā, tagad viss kārtībā, nu jūs varat gaidīt, kamēr atslēgs vārtus. Bet kas jūs esat, un kāpēc jūs nakts laikā atrodaties še?
H a n n i k s. Mēs esam gladiatori — mēs abi, mans draugs Vanniks un es. Es esmu Sitriks.
Mecijs Libeons. No Lentula Batiata skolas?
Hanniks. No tās. Bet Lentuls mūs ir izīrējis kādai bagātai kundzei, un tai mēs kalpojam. Viņa ir laba kundze, viņa šodien atlaida mūs pastaigāties ārpus pilsētas, un tā mēs nokavējāmies. No kāda leģionāra nopirkām vecu kara zirgu-
Kvints Pļauts. No kāda zemnieka, viņš teica. Tur kaut kas nav kārtībā!
Mecijs Libeons. Nav tava daļa! Par kārtību gādāju es, Kapuas prefekts. Tu turi muti un stāvi sardzē!
Hanniks. No kāda zemnieka, kas agrāk bijis romiešu leģionārs. (Parāda mēli Ķviniam Pļautam.)
Mecijs Libeons. Tā, tik tālu viss būtu kārtībā .. . Kāda kundze, tu teici? Kas viņa tāda ir?
Hanniks. Skaistā Mecija.
Mecijs Libeons. Ko? (Paslienas sēdus.)
Skaista un pie tam Mecija? Tad tā būs mana sieva. Vai jūs mani nepazīstat?
Hanniks. Kā ne! Kapuas prefektu mēs redzam gandrīz katru dienu. Es domāju, tu arī mūs
Mecijs Libeons (gari noskatās). Kas jūs var atšķirt, visi jūs izskatāties vienādi … Bet man šķiet, ka esmu gan ievērojis jūs. Tā kā jūs nu esat še, tad Mecija droši vien būs pilsētā un savā gultā.
H a n n i k s. Droši vien. Šonakt viņa atrodas savā gultā. (Uzsver vārdu «savā».)
Mecijs Libeons. Es pats to teicu, ne tu! Visa Kapua zina, cik viņa ir tikumīga.
P o p i 1 i j s. Jā — viņa ir pavisam tikumīga. Visa Kapua zina, ka Mecija ir tikpat tikumīga, cik drosmīgs Mecijs Libeons.
Mecijs Libeons (iepriecināts). Jā, patiešām tā! Tagad mani uz ialas katrs puika sveicina.
Popilijs. Nu kā tad citādi! Katrs sargā savu ādu . . . (Aprauj.)
Visi klausās. Pilsētā sacēlies troksnis, spēii pieaug, tuvojas vārtiem. Beigās skaidri sadzirdama kauja.
Mecijs Libeons (pārbijies). Dievi! . . . Viņi taču nelaidīs tos laukā! .. .
T i t a S e r v i 1 i a n a balss. Pie vārtiem! . . . Nelaidiet viņus laukā! . . . Sargiet vārtus! . . .
Kaujas troksnis — ieroiu šķindoņa, kliedzieni, lāsti. Vārti.'1 atsprāgst vaļā, izgrūst laukā bars gladiatoru ar Spartaku priekšgalā. Vairums bruņojušies degošām lāpām, citiem kaut kāds ierocis — iesms, dzelzs stienis, cirvis. Aiz viņiem vārtu ejā romiešu 'zaldāti.
Spartaks. Nelaidiet viņus laukā!… Dedziniet acis! … Sitiet viņus nost! . ..
Daļa brūk atpakaļ romiešiem pretī, daļa ar Spartaku uzbrūk
sargiem.
Krikss ar Hanniku metas pie saviem zobeniem. Hanniks ar Libeona zobena spalu iezvel tam pa galvu.
Popilijs. Nebēdziet, nolādetie! .. . Rinda!… Duriet viņus nost! . ..
Krikss. Še tev, nolādētā romiešu varde! … (Nodur viņu.)
Balss romiešu pūli. Viņiem tur ārā pa- līgi! . . .
Pulks raujas atpakaļ,
T i t a S e r v i 1 i a n a balss. Vārtus!. . . Vārtus ciet! .. . Nelaidiet viņus iekšā! …
Romieši atpakaļ, vārti aizkrīt. Sargi izklīst, citam atņem ieroci, cits bēgdams nomet pats.
Spartaks (savējiem). Atpakaļ! Lieciet viņus mierā! Tie mums vairs nekaitēs! (Noslauka sviedrus, ierauga tos divus.) A! nu jūs arī esat klāt! Par vēlu: mēs bijām nodoti …
Hanniks. Mēs zinājām un steidzāmies — par vēlu . . . Tici man, Spartak, tā nebij mūsu vaina . . . Tik vien jiis esat?
' Spartaks. Trīs ceturtdaļas palika uz ielām, vārtos un mēslu bedrēs — Tits Servilians ir lielisks miesnieks. Es ceru, daži būs tikuši dienvidu galā mūrim pāri… Bet tagad nav laika gaudot. Iesākts ir, tagad atliek tikai cīnīties tālāk vai mirt. Mēs cīnīsimies!
Krikss (pasper soli). Es! Gladiatori (cits caur citu). Es! . . . es! . ..
Spartak s. A! divi te guļ! Lai paliek varnam ko knābāt! . . . Ieročus uzlasīt!
Gladiatori nomet savējos un uzlasa ieročus.
Un tagad — prom uz Vezuvu!
Pāris gladiatoru. Uz Vezuvu!
Visi prom uz kreiso pusi.
M e c i j s Libeons (paceļ galvu, apskatās, noglauda pieri, sten). Vai-ī! . . . (Stenēdams rāpo uz vārtiem.) Noladētais Tits Servilians!… Zaķapastala, ne karavadonis!… (Pie vārtiem.) E! atveriet! … Tas esmu es — Kapuas prefekts Mecijs Libeons! . . . Žigli veriet vaļā!… Es esmu ievainots! Man ir liels puns pierē!
OTRAIS CĒLIENS
Vezuva piekājes augstienē.
Neliels, līdzens laukumiņš ar dažiem klintsbluķiem. Visapkārt melnas sienas, stāvas, šķautnainas, plaismainas klintis, lejas da|ā meža vīnstīgām un krūmiem apaugušas. Kreisajā pusē, augšā ari Vezuva sniegotā galotne. Pašā priekšā iloejas taka, neaugstu aizsarga valni aizkrauta Pāri valnim lejup slīdošām rindām sargu šķēpi, galos tiem gladiatoru simbols romiešu ērg|a vietā — sarkana vergu cepurite un virs tās divas sasniegtas bronzas rokas.
Dibenā pa klinšu izloku tālē redzams zils, saulē mirdzošs Neapoles jūras licis ar dažām baltām ku&u burām. Pretmetā šim plankumam laukuma ainava izskatās drūmi baismīga.
Visapkārt laukumam gladiatori stāvus, sēdus vai guļus, ieročiem rokās vai līdzās. Dziļumā, kreisajā pusē, pulciņš galliešu. nūbiešu un grieķu notupušies no vīnstīgām sien kāpnes. Labajā pusē pie klints Hanniks un grupa centurionu. Pašā dibenā bezdibeņa plaisa, pie tās kaudze romiešiem atņemto ieroču. Pār klintsbluķi nogūlies, Spartaks lūkojas lejā.
Pirmais gfa llietis (bikli atskatās uz Spartaku, pieķer roku kaklam, paklusi). Slāpst . . . Kaut lāso ūdens bijusi!… Tā ir nolādēta zeme: saule aiz kalna, bet tveicē kā krāsnī.
Otrais gallietis. Jā — mūsu mīļā Gal- lijas saule tā nav. Tur viņa šādā pavasarī kā ar plaukstu glāsta, bet ziemā iekniebj — ai, kā viņa prot iekniebt!
N ū b i e t i s. Pie mums, kad ziema, sautēs nemaz nav, visu laiku lietus līst.
Grieķis. Lakedonijā nelīst nemaz.
Otrais gallietis. Bijis kaut kas ko ēst — kaut pāra kumosu, daudz es negribētu. Trešā diena, kā maizi neesam redzējuši.