Pirmais gallietis. Kamēr Klods Glabrs stāv lejā un mums ce|š uz Pompeju ciet.
Otrais gallietis. Mēs esam nokļuvuši sliktākā cietumā kā Lentulam Batiatam Kapuā.
Grieķis. Ej vien atpakaļ, viņš gaida. Paaugstinās tevi četras pēdas virs zemes līmeņa.
Klusi smiekli.
Pirmais gallietis. Cst! .. . Spartaks!…
Spartaks (atgriež galvu). Cik tālu jūs esat?
Grieķis. Tūliņ pateikšu! (Cilā čupā sagrieztus kociņus.) Seši simti … septiņi… astoņi. . . Taisni astoņi simti piecdesmit.
Spartaks. Labi. Vēl tikai piecdesmit. Virve rāda taisni deviņi simti pēdas Piespiedieties — līdz pusdienai kāpnēm iābūt gatavām.
Grieķis. Pie^d^smit pēdas . . . Būs!
Pirmais centu rions. Ko viņš tā vēro to bezdibeni?
Otrais cen ! ii rions Tas ir gluži velti: dibenu nevar saskafil — melns kā Stiksas alā. Saule tur nekad vēl nav iespīdējusi.
Trešais centu rions. Nav nekāds brīnums, jūs tikko dzirdējāt: deviņi simti pēdu.
Pirmais centu rions (klusāk). Visu laiku es te stāvu un skatos — un zināt, kas man ienāk prātā? Vai Spartaks nelūko, vai pa to pusi nevar tikt lejā un prom no šejienes?
Otrais centurions. Tu laikam vairs neesi pilnā prātā! Vienīgi akmens no šejienes var nok|ūt tur lejā. Putns varbūt nolaistos — bet mēs — mūsu te ir tūkstoš divi simti smagu vīru ar bruņām un ieročiem, un nevienam no mums nav spārnu.
Pirmais centurions. Nav nemaz grūti še pazaudēt prātu. Trešā diena, kā mums nav ne maizes, ne ūdens, un kas vēl būs rītu un parīt? Varbūt tiešām, ka sāku jau palikt traks, bet es tur neko nevaru darīt, tā doma pielīda kā čūska un šņāc manās smadzenēs, nekā es viņu nespēju apklusināt.
Tūkstoš divi simti, tu saki? Jā, tas ir pareizi. Bet mana doma man čukst ausī: kur tūkstoš nevar, tur dažreiz vienam vēl iespējams. Kādēļ viņš liek vīt tās garās kāpnes?
Hanniks (bezgala pārsteigts). Kas? Ko? Tu gribi teikt, ka Spartaks
Pirmais centurions. Es vēl neko neesmu teicis, Hannik. Bet tev nevajag aizmirst, ka ari Spartaks ir tikai cilvēks, kam griba dzīvot — it sevišķi, ja viņš ir trīs nedēļas brīvē pabijis gladiators.
Hanniks (nikns). Cūka! Tu apgalvo, ka Spartaks varētu mūs pamest!
Citi stājas starpā.
Pirmais centurions. Lai visi labie gari mani no tā pasargā! Es viņu mīlu tāpat kā tu, par viņu man vairāk rūpes ka pašam par sevi.
Otrais centurions. Mums visiem, Hannik, par to vari būt drošs. Tomēr viņš mums aiztaupītu liekus ķīviņus, ja vairāk runājis pats, lai arī mēs zinām, ap ko lauzās viņa prāts. Jo ko tad paši varam izdomāt?
Trešais centurions. It neko nevaram. Mēs tomēr esam un paliekam tikai nabaga barbari.
Otrais centurions. Spartakam ir barbara muskuļi un spēks un romieša galv^
Trešais centurions. Kā mēs triecām lejā kapujiešus un samalām tur! Kam palaimējās aizbēgt, tie tagad droši vien klīst apkārt pa Kampāniju un pastāsta visiem, ko nozīmē tas, kad gladiatori ir cēlušies kājās.
Otrais centurions. Pašu Titu Servilianu viņš nodūra, pirms tas vēl bij paspējis savu zobenu pacelt, kā pienākas.
Pirmais centurions. Kā vanags zvirbuļu baru viņš tos izkliedēja pa vīna un sakņu dārziem Vezuva piekājē. Kāpēc mēs tūliņ negājām preti Klo- dam Glabram un nesakāvām to tāpat? Kāpēc mums atkal vajadzēja atkāpties še augšā un ļaut Klodam apsēst vienīgo izeju lejā? Murdā mēs esam, bet pie cauruma glūn Klods Glabrs un gaida, kamēr sāksim pa vienam līst laukā vai visi kopā nosprāgsim badā.
Otrais centurions. Mums vajadzētu vienkārši brukt lejā un romiešiem virsū, tāpat kā mēs to izdarījām ar kapujiešiem. Tūkstoš varbūt kristu, bet vismaz tie divi simti izkļūtu no ši slazda, kur visiem lā kā tā jāsapūst.
Pirmais centurions. Pūdē gan tevi te! Cik brīvu stundu tu pa šīm dienām esi piedzīvojis? Apmācība no gaismas lidz vēlai naktij, kamēr vīri krīt no kājām. Palūk, kā gul — sliktāk kā pēc dienu ilgas kaujas. Kam tas vajadzīgs? Ko no mums grib izdidīt?
Otrais centurions. Sliktākais tas, ka mums vairs nav ne maizes, ne ūdens.
No kreisās puses, no klints aizkares iznāk Kāsts, Brezovirs,
Torkvāts, Krikss, Eimakols, Bartorikss un gans Glīvs.
Krikss. Spartak, Glīvs tomēr netiek prom.
Spartaks nāk uz priekšu; arī centurioni pievienojas pulkam.
Spartaks. Glīv, tu mēģināji pa to pašu pusi, pa kuru uzrāpies?
Glīvs. Mēģināju, lai gan zināju, ka tas velti. Augšup vēl varēju, tāpēc ka pazīstu te katru krūmu pie klints un katru plaisiņu sienā. Lejup man vajadzētu tikai divas minūtes, bet tad tur apakšā tas vairs nebūtu es, bet kaudzīte gajas un asiņu.
S p a r t a k s. Tā tas ir. Es arī to zināju.
Glīvs. No šejienes neviens nav citādi ticis lejā kā tikai pa to vienu taku.
Torkvāts. Un to pašu tagad Klods Glabrs tur savos nagos.
Kāsts. Vai patiešām mums būs jāsapūst šajā nolādētajā alā?
Brezovirs. Tad es labāk papriekš pats metos uz sava zobena.
Spartaks (Gtlvam). Un tev tomēr gribētos ļoti tikt atpakaļ mājās un pie savas sievas?
Glīvs. Man nav vairs ne māju, ne sievas. Manu zemes gabalu un vīna dārzu par parādiem paņēma augļotājs, tagad tas pievienots senatora latifundi- jai, un es ganu viņa kazas. Sieva man nomira aiz bēdām, kad savā nabadzībā bijām spiesti pārdot abus dēlus Nolas bagātniekam. Man viena alga, šepat pakritu vai citur.
Spartaks. Tu esi pavisam un galīgi nabags, tāpēc ka tev viena alga.
Glīvs. Es tev teicu: tādu ka es Karnpānijā vien ir pieci tūkstoši. No Samnltijas un Apūlijas nak desmit, no Lūkānijas-
Spartaks (atmet ar roku). Tu mani gandrīz biedē ar saviem skaitļiem. Redzi taču, es pats še mētājos kā cilpā saķerta paipala.
Kāsts. Nē, ne kā paipala! Visu laiku es tevi vēroju, Spartak. Nevienu nakti tu neguli, staigā apkārt kā lauva būrī un lūko, vai nav kur restes palikusi kāda sprauga.
Torkvāts. Un dienu dzen mūs tā, ka no kājām krītam.