Eimakols. Un jau trešo dienu nav ne maizes, ne ūdens.
Kāsts. Kāpēc mēs nebrūkam virsū romiešiem? Vai tāpēc Kapuas ielās un mēslu bedrēs palika vairāk kā trīs simti gladiatoru, lai paši še sapūstam kā sprostā sadzītas žurkas? Kāpēc tu nerunā, Spartak? Trīs dienas, kopš vārdu no tevis neesam dzirdējuši.
Spartaks (brīdi asi uzlūko visus). Totiesu vairāk pļāpājat jūs. Es runāju tikai tad, kad ir kas ko teikt.
G r i e ķ i s (kājās). Piecdesmit- un līdz ar to
deviņi simti!
Spartaks. Labi. Vienu galu pie klints — kā es teicu — pie otra akmeni, ko es tur esmu pielicis. Un tad uzmanīgi nolaidiet lejā!
Gladiatoriem.
Augšā visi… Rindās! Tuvāk šai malai, lai arī sargi var dzirdēt.
Noliektu galvu vēro, kamēr gladiatori sakārtojas, tad izslienas.
Jūs gribējāt, lai es runāju, — labi, tagad man ir ko teikt. (Pakāpjas uz klints bluķa.)
Dziļš klusums. Tālē dobji dzirdamas gaviles romiešu nometnē. Daži gladiatori nenociešas, norekdamies pakrata zobenus uz to pusi.
Lai viņi rēc — gudrā lauva norūcas tikai tad, kad laupījumu nagos dabūjusi. Tas ir izbadojies runcis, kam notek siekalas, peli jau ieraudzījušam vien.
Jā! . . . Mēs satriecām Titu Servilianu un izkliedējām kapujiešus kā aitu baru, neviens no viņiem ar veselu kažoku neatgriezās mājās. Linu lupatas, etiķis un koka kruķi patlaban Kapua astoņas reizes cēlušies cenā.
Gladiatori nevar novaldīt sajūsmas rēcienu.
Bet neaizmirstiet, ka tie bij aptaukojušies, reimatisma saliekti un sirdsslimi Kapuas pilsoņi, kurus pašu matronas aiz kājām izvilka no pēļa apakšas. Un Tits Servilians bij zaļš zeņķis, kam slāpa palielīties savas metreses Mecijas Libeonas priekšā. Jā, tikai nejēgas puikam varēja ienākt prātā ieņemt šo augstieni pa taku, kur pat platākajā lejas galā nav iespējams izvietot vairāk par desmit zaldātiem rindā.
Vecas sievas ar slotām un krāsns kruķiem viņš tā varēja sakaut, nevis tūkstoš divi simti gladiatorus. Bet jūs apreibstat no pirmās uzvaras, kas patiesībā nemaz nav saucama par tādu, jūs paliekat lielāki barbari, nekā esat pec dzimuma. Jūs man pārmetat, ka nevedu jūs tūliņ pretī tribūna Kloda Glabra pulkiem. Jūs nelgas! to es jums pasaku acīs! Titam Ser- vilianam bij divas kobortas salašņu, skaita tikpat kā mēs. Tribūns Klods Glabrs tur stāv ar sešām, tātad mums katram pretī trīs vīri. Un tie vairs nav Serviliana pilsoņi, bet jaunekļi, tie labakie, ko Roma varēja dot. Vai mēs spējam stāties tiem pretī?
Pirmais centurions. Es domāju, mēs tomēr spējam.
Spartaks. Viņi mūs tagad dzenātu pa Vezuva piekājes vīna un sakņu dārziem gluži tāpat, kā mēs iztrenkājām kapujiešus. Gals tas būtu, pirms kā vēl īsti esam sākuši — vai jūs dzirdat?
Jūs esat kā bērni, man šķiet, es jūs pirmo reizi redzu. Jums liekas, ka pilnīgi pietiek ar to, ko Lentula Batiata skolā esat mācījušies. Tā ir tā aplamība! Karalauks nav cirkus arēna, te jums nav jācīnās pret vienu, diviem — manis pēc pret trim, bet pret romiešu kohortu, pret viņu ierindas un cīņas kārtību, ar kuru tūkstoš viru nav vairs tikai tūkstotis, bet divi, varbūt pat trīs.
Vai tagad jūs saprotat, ko es jums saku? Mēs varam cīnīties ar romiešiem tikai tad, kad mums ir līdzīgi ieroči un līdzīga kara māksla. Nelgas un aitas galvas! Tāpēc es nemetu jūs Glabra kohortām priekšā sakapāšanai. Tāpēc uzvedu atpakaļ še augšā un dzinu mācībā no gaismas līdz vēlai naktij. Kas par to, ka dažs pakrīt, sviedriem apklāts un nomocīts, — ritu viņš piecelsies divreiz stiprāks, nekā šodien bij… Vai tagad saprotat? Eimakol?
E i m a k o 1 s. Es — sāku saprast .. .
Spartaks. Un tu, Kriks?
Krikss. Es par tavu gudrību, Spartak, nekad neesmu šaubījies.
Bartor.ikss. Man tas bij skaidrs no paša sākuma.
Hanniks. Tāpat man, Bartoriks! Ja te ir vēl kāds, kas šaubās par Spartaku, lai nāk priekšā, tam būs ar mani darīšana!
Balsis. Nav! Nav neviena!
S p a r t a k s. Iekaliet to savās galvas un sirdīs — pat savas dūrēs un kāju locītavās to iekaliet: ko es esmu darījis, daru un turpmāk darīšu, viss tas notiks jūsu pašu labā. (Pašam savas dzīves man vairs nav, es esmu to nometis ITHz ar savām gladiatora un verga skrandām. Es dzīvoju jums un tiem tūkstošiem, kas nāk no Kampānijas un Lūkānijas un nāks vēl no visām Itālijas malām. Es varu krist šodien vai rītu — tam nav nozīmes — ja tikai dzīvo vergu un visu Romas kalpināto un apspiesto brīvība!
Dziļš klusums; tālu no lejas atkal dzirdamas gaviles romiešu
nometnē.
(Zobus griezdams.) Līksmojiet, nelgas! Līdz vakaram es jums vel dodu laiku, tad jus kauksiet citādi!
Gladiatori izbrinā saskatās.
(Nevaldāmi nikns.) Pat par nopietniem pretiniekiem viņi mūs netur, mēs viņu acīs neesam cilvēki,
bet kaut kādi atkritumi — salašņas — smirdoši vergi — kalnos sabēdzis lopu bars, ko viņi atnākuši aizdzīt atpakaļ mājās … šis vīrs mums ir atnesis noteiktas ziņas. Glīv!
Glīvs. Tribūns Klods Glabrs ar sešām kohor- tām. Pats ar trijām še takas galā apcietinātā nometnē. Centurions Valerijs Mesala ar otrām trim aizsūtīts Vezuva otrā pusē uz Nolas ceļa
Kr i k s s. Ja mēs par kādu brīnumu mēģinātu norāpties tajā pusē lejā.
Spartaks. Jā, kā gliemeži, kam acu nav, kas lien tikai taustīdamies.
Glīvs. Tas tikai tā, drošības labad, katram gadījumam. Patiesībā Klods Glabrs nemaz netaisās uzbrukt. Ieslēdzis jūs šeit un gaida, kad bads piespiedīs padoties. Līdzi viņiem vezumi ar roku un kāju ķēdēm. Piedzērušies zaldāti taisa koka krustus.
S p a r t a k s. Dzirdiet, ko viņi jums gatavo!
Pirmais centurions. Nolādēti! Es saku, bez kavēšanās gāzīsimies lejā un virsū viņiem! Es labāk trīs reizes krītu kaujā, nekā ļaujos sevi par apsmieklu piesist krustā!
Spartaks. Pagaid, tu vēja grābsli! Mēs negāzī- sirnies, bet nokāpsim lejā. — Tu saki, ka no plaisas ir izeja?
Glīvs. Simt soļus gara, līka ala, kādreiz tur droši vien kalnu strauts iztecējis. Izlien tādā biezoknī, ka tikai šejienes gani to zina. Tūkstoš soļu no Kloda nometnes vaļņa.