Выбрать главу

Pāris lēkā, jokus rādīdami un diedelēdami. Piedzērušu spēl­maņu orķestris ar ģitārām un flautām.

Dzērāji (dungo dziesmu).

Reiz bija runcis sardzē likts, lai viņš to peli ostu

Smiekli.

Pirmais dzērājs (atgrūž blandoni). Ko tu te kārsties kā kaza ap maizes garozu! Taisies, kā pazudi!

Blandonis. Lūdzu, kungs… Tikai vienu lā­sīti! … Visu mūžu cauri, katru nakti es sapņoju, ka viens bagāts kungs man ielej lāsīti Ķipras vīna.

Pirmais dzērājs (laimīgs un lepns). Dzirdē­jāt! Tā viņš mani sauc! (Ar pirkstu sev krūtīs.) Tas kungs esmu es!

Otrais dzērājs (blandonim). Tu, draugs, aiz­ej pie pilsētas gravja, pastrebies. Tur mēs atlejam, kas pašiem par daudz.

Smieklu rēkoņa.

Blandonis. Par lūgšanu, kungs! Tikai vienu lāsīti.

Uzradies Melrobijs; staigā apkārt, paslepšus vērodams un klausīdamies.

Pirmais dzērājs. Tu sāc man iepatikt, skrandaini. Ar savu nekaunību tu vēl vari tikt par zemturi Kampānijā vai par vīna dārznieku Kalab- rijā. — Nu tad še, ievelc ar vienu malku. (Atgrūž.) Ko? No mana kausa! Tad viņš man līdz vakaram smirdēs pēc ķiplokiem! (Norauj kājai romiešu kurpi, ielej lajā.) Na — streb no tās!

Smieklu rēkoņa.

Sieva (pakaļtverdamās gladiatoram, kas ar drēbju klēpi spraucas pie tirgotājiem, kur naudas žvadzoņa). Atdod nu, cienījamais pilsoni. Tev taču nevajag. Tev pašam naudas vairāk, kā vajadzīgs.

Gladiators (atgrūž). Liecies mierā, kad tev saka! Piekodusies kā dadzis sunim astē.

Sieva. Bet es zinu, ka tev nevajag. Tu pēc tāda neizskaties.

Gladiators. Protams, ka nevajag, — man jau tā pilnas kabatas. Bet jums par pamācību. Ko domājies: viņi aizslēgs vārtus un nelaidīs mūs iekšā! Karstu ūdeni no mūriem gāzīs mums uz galvas! Nolas pilsoņi prātam! Mēsli jūs esat! Spartaks pavē­lēs, un mēs jūs visus sakapāsim gabalos tāpat kā Kloda Glabra un Valerija Mesalas romiešus! Pagai­diet tikai, lai ierodas Spartaks!

Pilsonis (lien klāt). Kas te notiek? Kas par traci? Ko viņš grib no tevis?

Sieva. Vai tad viņš no manis grib, aklais! Bet viņi pirmiņ pie pilsētas vārtiem nosita manu vīru, un tagad viņš nes pārdot viņa drēbes!

Gladiators (sāk ielūkoties viņā). Tev pašai par pamācību, tu zoss!

Sieva. Atdod nu, tu labais, tu stiprais! Tev jau nevajag. Ko tava māte teiktu, ja viņa tevi tā redzētu?

Gladiators. Ak tu odze tāda! Zināms, ka man nevajag! Mani vecāki ir turīgi ļaudis.

Nosviež nesamo.

Sieva. Ko es teicu? Tūliņ redzams, ka tu esi no labāka dzimuma kā tie citi.

Gladiators. Vai tiešām tu to saki?

Sieva. Visi to saka. (Noliecas pacelt drēbes.)

Gladiators (ielūkojas vēl labāk; iekārē). Pa­ļauj, es pats palīdzēšu. (Uzlasa.)

Sieva (sānos iespriestām rokām). Bet pielūko! Tā ka tu man viņas nesaburzi!

Gladiators. Nē, nē! Es viņas nesīšu tik rūpīgi, it kā tavs nelaiķa vīrs — — nē, it kā es pats tur būtu iekšā. Nu, rādi ceļu uz savu būdu!

Sieva. Pielūko, es teicu! — Kur lien! Ceļu dodiet!

Aiziet, lepni izslējtisies; gladiators iztapīgi pakaļ.

Balss. Uzķērās! Kā līdaka makšķerei!

Smiekli. Kņada un troksnis pieaug.

Dzērāji (bļaustīdamies).

Reiz bija runcis sardzē likts, lai viņš to peli ostu

Divi klaidoņi sāk plēsties, pūlis rēkdams un uzmudinādams spiežas apkārt.

Kāsts (ar diviem centurioniem no kreisās puses; steidzīgs, bezgala nikns). Mierā-ā! . ..

Troksnis mazliet aprimst; pūlis pieraujas gar malām.

Vai jūs esat gladiatori vai salašņu banda? Vai jūs atrodaties iekarotā pilsētā vai esat sanākuši uz tirgu Kolā piedzerties, pļēgurot, balagānus skatī­ties?!

Pirmais dzērājs (žagodamies). T-tas ir īsts Ķipras vīns … Vai negribi pamēģināt, Kast? . .. Mu-ū-ciņā vēl nedaudz turas …

Kāsts. Turi muti, tu pieskābusī vīna muca!

Cenlurioni izvilktiem zobeniem grib mesties gladiatoriem virsū.

Pirmais dzērājs. Draugi! viņš grib mums uzbrukt! Vai mēs nesakāvām Kiodu Glabru un neie­karojām Nolu? Par salašņu bandu viņš mūs lamā!

Gladiatori tver zobenus.

Kāsts (attur savus centurionus). Palieciet mierā! Te jāspriež pašam vadonim. Kur ir Spartaks?

Pirmais dzērājs (lielīgi smejas). Nobijās gan!… Tu prasi, kur ir Spartaks? Pameklē gar pil­sētas mūriem. Es esmu pārliecināts, ka viņš vairāk piedzēries kā es un tagad gu|.

Smieklu rēkoņa.

Kāsts (dusmās gandrīz aizrijies un reizē arī notriekts). Tas ir vairāk, nekā mēs spējam atriebt ar saviem zobeniem … Iesim uzmeklēt vadoni.

Ar abiem centurioniem ātri prom.

Pirmais dzērājs (smejas ļodzīdamies). Vai jūs redzējāt, kā es viņus aizdzinu?

Piekrišanas saucieni.

Blandonis (kurpi rokā, streipuļodams). Tu esi no augstākas kārtas, to tūliņ var redzēt.

Pirmais dzērājs. Jā? Vai patiešām var? Jā, mans tēvs bij bagāts vīrs …

Otrais dzērājs (pamirkšķina citiem). Viņam droši vien bij latifundija Kampānijā un pašam sava villa.

Pirmais dzērājs. Nē — bet viņam Sabīnijā piederēja pieci akri zemes, simt vīna stādu viņam bij un seši vergi. Uz Saturnālijām Romā viņi manu māti nesa nestuvēs.

Otrais dzērājs. Un tu gribētu, lai tavu sievu arī nes?

Pirmais dzērājs. Pie Saturna! to es gribētu gan! Dodu savu gladiatora vārdu — viņu nesīs! Seš­desmit vergu man pašam būs!

Blandonis. Būs! Pie Jūpitera es varu apzvērēt, ka viņam būs! (Ar kurpi taisās pie muciņas.)

Pirmais dzērājs. Kur tu lien. Tā man pa­šam nepietiks līdz vakaram. Vāķics, tu nolādētais skrandu maiss, vai es tev — (izrauj apavu) — ar šo pašu sašķaidīšu tavu tukšo galvas kausu!

Meimurodams apsēstas uz kāpnēm un mēģina uzvilkt apavu.