Žūpošana turpinās straujā tempā. Gladiators no dibena uzrauj aiz rokas zēnu, māte aiz otras mēģina atturēt.
M ā t e. Laid vaļā, nolādētais! Es tev viņu neatdošu!
Gladiators. Laid vaļā, sasodītā! Nolā tagad viss pieder mums!
Balss. Plēsiet viņu pušu, tad katram būs sava daļai
Smiekli.
M āte. Nesmejieties, pilsoņi! Tas man ir pēdējais, un to pašu viņš grib atņemt!
Ļaudis ņurdēdami spiežas apkāri.
Gladiators. Pilnīgi dulns sievišķis! Mums bij gluži tāds pats kā šis, bet nomira asinssērgā, un nu sievai nav, kas pagana zosis … Nost, tu trakā! … (Iesper ar kāju un izrauj zēnu.)
Māte raudādama sabrūk zemē. Dzērāji auro.
Dzērāji (dzied, kausiem vēcinādami). Reiz bija runcis sardzē likts, lai viņš to peli ostu, pārliekam tauks, pārliekam pikts, lai galvu viņai kostu. Bet uznāk kaķim snaudiens slikts — te pele klāt par postu, tai zobs ir ass un kodiens dikts — un incim aste nostu!
Smiekli.
Tai zobs ir ass un kodiens dikts, un incim aste nostu!
Smieklu rēkoņa visapkārt. Spartaks pa vidu, nikns, ātri. Ar viņu Kāsts ar abiem centurio- niem, Brezovirs, Torkvāts, Hanniks, Bartorikss, Krikss ar saviem pulkiem — ari Mirca, skaisti ģērbusies. Pakal Notas bagātie pilsoņi vienā un amatnieki otrā grupā — notriekti, pazemīgi.
Pūlis ar reizi apraujas, sēdētāji kājās, atskaitot dzērāju, kas līgojas tāpat sēdus. Nāves klusums.
Spartaks (panāk vielu, aplaiž apkārt zibsnošu skatienu; atgriežas pret pilsoņiem). Ko jūs valkājaties man pakaļ kā mēnessērdzīgi! Simt talantu, es teicu — līdz saules rietam! Pateiciet saviem dieviem, ka es jūs vērtēju tik zemu! Prom un vāciet naudu kopā! r> .,
1 Pilsoņi prom.
Un nu jūs — kalēji, misiņa lējēji, virpotāji! Ausis jums arī pirmiņ bij pie jūsu tukšajiem pauriem! Tātad divi simti zobenu līdz saules lēktam, tikpat daudz vairogu un pieci simti šķēpu! Pompejas amatnieki nopelnīja labi, mums ir nauda, kas ar mums pa draugam, tiem mēs maksājam. Jūs, nelieši, piesargie- ties— ja tikai desmit, ja kaut viens iztrūks no noteiktā skaita! Ejiet! Pie darba!
Amatnieki prom. Atgriežas, atkal pārskata pūli, no sākuma vēl valda dusmas.
Ko es dzirdu! tirgū jūs esat sabraukuši! Uz dzīrēm saskrējuši! Nelieši!
Kāsts (pačukst). Enomajs-
Spartaks. Jā — viņš!… Vai jūs arī zināt, kas noticies, kamēr jūs te plītējat, jūs žūpas! Izbēgušie Glabra un Mesalas zaldāti bija salasījuši apkārtnes bagātniekus un kopā ar Nolas resnajiem pilsoņiem gribēja mums še pilsētā uzbrukt no mugurpuses un apkaut līdz pēdējam vīram. Par laimi Kāsts un Enomajs ar diviem tūkstošiem vīru bij aiz paugura pretim Nolas vārtiem. Pateicieties viņiem, jūs piedzērušies cūkas, ka jūsu galvas vēl uz pleciem! Bet kur ir Enomajs —mans Enomajs, kas viens bij vairāk vērts nekā četri tūkstoši tādu kā jūs! (Pieķer roku pierei.) Ak! labāk man vajadzēja aiziet garām šai nolādētai Nolai nekā viņu zaudēt!
Lieliem soliem steidzas uz pakāpēm labajā pusē; gladiatori un klaidoņi kā noslaucīti nost, tikai piedzērušais paliek sēžam. Mirca noliekusies pie sabrukušās mātes.
Ko es redzu! No visas Samnītijas un Lūkānijas te jau paguvuši saskriet vazaņķi un tirgoņi ar savām paunām un naudas maisiem! Iztīrīt visus tos saiņus! Līdz pēdējai sēstercijai atņemt! Par naudu nav brīv pirkt un pārdot! Dzelzi nesiet un bronzu, par to jums samaksās no karaspēka kases! Kas pārkāpj pavēli — pērt, līdz āda atlec no kauliem, un padzīt! Laukā no pilsētas! Aiz vārtiem jūsu vieta! Prom! … Kast, tu pārmeklē viņus!
Kāsts ar saviem centurioniem pakal blandoņiem un tirgoņiem, kas steidzīgi aizmūk pa kreisi. Pilsoņi prom pa vidu. Trīs romiešu zaldāti.
Pirmais zaldāts. Es esmu no Valerija Me- salas …
Otrais zaldāts. Mēs abi no Kloda Glabra. Mēs pārbēgām tavā pusē.
Spartaks. Romiešu līķu un romiešu gļēvuļu man nevajag! Prom! Aizdzit!
Centurions ar diviem zaldātiem aizdzen tos. Acumirkli noliektu galvu, tad saslienas. Šķietami rāmi.
Kur ir tas puišelis, kas mani redzējis piedzērušu pie pilsētas mūra?
Sēdētājam piebiksta. Dzērājs (pieceļas ļodzīdamies). Tu mani sauc … Spartak?
Spartaks. Jā, taisni es — tavas mātes vietā, kas tevi vairs nejaudā nopērt, kā pienākas. Tad pasaki man, mīļais, kad un kur tu esi redzējis mani dzeram kaut ko citu kā tikai ūdeni?
Dzērājs (rīstīdamies). Nekad … neesmu redzējis…
Spartaks. Pareizi, to tu neesi. (Paceltu balsi.) Pasaki, ko pelna kareivis, kas nozaimo savu vadoni un tad rādās viņam acīs tādā stāvoklī, kādā tu patlaban atrodies?
Gladiatori draudoši sakustas.
Dzērājs (grīļodamies, elsodams). Lai.. . lai viņam … nocērt galvu …
Spartaks. Atkal pareizi! Tikai to viņš pelna! (Pamāj.)
Centurions un divi gladiatori ieslēdz notiesāto un paved kreisajā pusē.
Māte (ko Mirca skubinājusi, pieskrien, nometas cejos.) Zēlo mani, Spartak! .. . Viņš grib man atņemt manu bērnu!
Spartaks. Ko? Tavu bērnu? Kur viņš ir? (Meklē acīm, līdz atrod.) Ā! tu tas esi? Ko tu gribi darit ar to zēnu?
Gladiators (palaiž gūstekni). Neko… Es tikai gribēju viņu aizsūtīt savai sievai… Viņai nav, kas zosis pagana …
Spartaks. Tā! jaukas lietas es te dzirdu! Vai mēs esam sacēlušies vecos vergus atsvabināt vai apgādāt sev jaunus?
Balsis. Pie krusta viņu! … Galvu nost! …
Spartaks. Nē — es pārdomāju citādi: tie abi
ir viens otra cienīgi, šis melis te un tas zaglis. Izvediet viņus aiz vārtiem, lai viņi kaujas zobeniem, kamēr abi krīt. Dzirdējāt: abi!… Prom!
Gladiatori aizved tos abus, kas iet sabrukuši, streipuļodami.
(Mātei.) Ņem savu dēlu!
A! ā t e (pieklūp, noskūpsta viņam roku; raudādama un smiedamās). Lielais Spartak!… Tu neesi cilvēks, tu esi dievs! …
Atpakaļ pie sava zēna, aptver, ved prom; Mirca aiziet lidzi.
Spartaks (bridi stāv smagās domās, tad spēcīgi nopurina galvu, saslienas). Ko jūs stāvat kā izdzenāts aitu bars? Rindās!
Zaldāti acumirkli sakārtojas; centurioni stājas savās vietās.