Un tagad uzklausieties, ko es jums teikšu! Iespiediet to tik dziļi savās smadzenēs, ka pat miegā neaizmirstas!
Pa ceļam, šurp nākdams, es redzēju vecu sievu, ielas vidu pakritušu, — jus to bijāt aplaupījuši un sadauzījuši. Un tālāk bij nokauts sirmgalvis, viņš gulbja ar dūre savilktu, pret debesīm paslietu roku . . . Vai tāpēc mēs esam pacēluši savu cīņas un brīvības karogu, lai tiktu par laupītājiem, slepkavām un dedzinātājiem? Visi vergi, visas romiešu apspiestās tautas skatās uz mums, gaida mūs. Jūs, tādi, būsiet tie atsvabinātājil Kaunsl
Kāpēc romieši ir uzvarējuši pasauli? Kāpēc viņi to varēja? Vai viņi ir stiprāki un veiklāki kā tra- ķieši, gallieši un ģermāņi? Nē, bet tāpēc, ka katrs vīrs tur zina, ka vadoņa pavēle un aizliegums viņam ir likums! Es jums esmu iemācījis romiešu kara mākslu — ar to es satriecu Titu Servilianu, ar to es sakāvu Klodu Glabru un Valeriju Mesalu. Tagad no Romas nāk pretors Publijs Varīnijs ar sešpadsmit kohortām — vai jūs gribat, lai es no viņa bēgu tāpat, kā Mesala bēg no manis? Vai jūs gribat, lai Romas aristokrātu dēliņi jūsu kaulus izkaisa pa Apija ceļa malām un senatoru vasarnīcu laukiem?
Balsis. Nē, nē, Spartak! . . .
Spartaks. Tā — jūs negribat, bet tomēr darat visu, lai tas tā būtu! Bet tas nenoliks, kamēr es esmu jūsu vadonis! Ne jūsu, bet to dēļ, kas vēl smok gladiatoru cietumos un vergu ķēdēs. Uz mani viņi likuši savas cerības, un es viņus nepiekrāpšu.
Romiešu kara mākslu es jums esmu iemācījis, es jūs pieradināšu arī romiešu tikumos un disciplīnā. Ar dzelzs rīkstēm, ja vajadzēs, ar visu to varu, ko jūs paši esat nodevuši manās rokās.
Neviens neko nedarīs uz savu roku un savu galvu! Bagātnieku villas un manta ir mūsu īpašums, tāpēc ka mēs un mūsu tēvi tās cēluši un sastrādājuši. Nolas un Romas senatoru nami un bagātības pieder mums, veselas vergu paaudzes aizgājušas boja, lai viņi varētu ēst cepešus no lakstīgalu mēlēm un savas matronas pienā peldināt. Bet taisni tāpēc mums nav jādedzina nost, kas pašu rokām celts, ne jāzog, kas mums tā kā lā pieder pēc taisnības. Katram pienākas sava alga, un to viņš dabūs no mūsu kopīgā krājuma un pēc taisnīga sadalījuma. Par to gādās Kāsts, pārējie vadoņi un es pats. Lai sargās ikviens še naudu kabatā žvadzināt vai maisu ar mantām līdzi nēsāt! Atpakaj kalnos es viņu likšu padzīt! Galvu nocirst par katru laupīšanu un patvarību pret zemniekiem un pilsētas amatniekiem! Dzirdējāt, ko es leicu? Vai es pareizi runāju?
Balsis. Jā, jā, Spartak!…
Spartaks. Labi — tad klausieties tālāk. Pre- tors Publijs Varīnijs ir izsūtīts mums pretī un apmeties pie Gaetas. Kvestoru Kneju Fūriju ar dažām ko- hortām viņš aizsūtījis līdz Kaziminai. Viņš domā, ka mēs še Nola gaidīsim, lai mūs ielenc. Muļķa romieša galva! Mēs vairs neesam tūkstoš divi simti un neatrodamies Vezuva kraujā. Ritu ar saules lēktu mēs dosimies uz Kaziminu saņemt kvestora kungu, kā pienākas. Un tad tikpat nelūgti un negaidīti apciemosim Romas pretoru viņa nometnē. Sagādāsim viņam priecīgu pārsteigumu.
Balsis (un smiekli). Pārsteigumu, jā! … Viņš būs ļoti priecīgs!…
Spartaks (paceltu roku). Klusu! Es jūs nevedu pastaigāšanās gājienā! Ka dzelzs un bronzas lavīna mēs viņiem uzgāzīsimies un sašķaidīsim. Bet, lai jūs atkal neizklistu kā izbadojušos suņu bars, kas kaulus meklē pa svešām sētām, — visi aiz vārtiem laukumā! Apmācībā līdz tumsai — līdz kamēr zvaigznes uzlec — līdz vairs nevar redzēt, kur kāju spert. Rindās! Prom! Signālu!
Gladiatori stingrās rindās noiet pa kreisi. Brezovirs un Torkvāts kā komandieri līdzi.
Dārd signāltaures.
Dekāns (ari no kreisās puses). Tur sanākuši vergi un gani no apkārtnes.
spartak s. Daudz?
Dekāns. Tūkstoši četri būs, bet vienmēr jauni vēl plūst klāt.
Spartaks. Tu rēt at sev išl^L kamēr pārbauda un izšķiro! 13 arto rīks!
Barlorikss aiziet lidzi.
Centurions (no kreisās). Artorikss no Raven- nas ar divi tūkstoši gladiatoriem.
Spartaks (līksms). Ā! beidzot tomēr!
Uzsteidzas Artorikss.
Tu, mans draugs! (Steidzas pretī, skūpsta.) Tomēr es tevi sagaidīju! Tomēr izlauzāties?
Artorikss. Ar krūtīm un kailām rokām.
Spartaks. Nu, drusku ieroču mums ir krājumā, ritu dabūsim vēl. Hannik, parūpējies par viņiem, ravennieši mums būs no labākajiem. Es tūliņ bušu klāt.
Hanniks aiziet lidzi.
Spartaks (staigā, rokas berzēdams). Artorikss… ravenieši… Tas ir labi!
Met robi js. Neņem ļaunā, Spartak. Es tevi gan traucēju darba pilnā brīdi.
Spartaks. Tu, Metrobij? Un es biju domājis, ka tu jau sen esi atpakaļceļā uz Romu.
Metrobij s (purina galvu). To es vairs nevarēju. Es negribu, ka Veress liek man papēžus uz oglēm cepināt un beidzot piesist krustā. No Vezuva līdz pat Nolai es tev esmu sekojis — kā ēna — kas es īstenībā arī esmu.
Spartaks (sarauktu pieri skalās viņā ar aizdomām). Es neciešu ēnas. Es gribu, lai vienmēr saule spīd. Un tu vēl gribi apgalvot, ka romieši un Veress tevi nav sūtījuši?
Metrobij s. Tad es tev to tūliņ būtu pasacījis. Es neesmu Silvijs Kordēnijs un negribu gulēt nabagu kapos aiz Lutācijas Vienaces tavernas.
Spartaks. Tad pasaki man īsi, ko īsti tu gribi un kas tevi dzen pie manis?
Dibenā tiek redzama F.itibida, ārkārtīgi grezni ģērbusies, slapsti- damās. Krikss turas viņas tuvumā. Otra puse pamanāma Mirca, kas viņus novēro.
M e t r o b i j s (pēc mazas pārdomas). Kas mani dzen? Es domāju, vispirmā kārtā ziņkāre. I
Spartaks. Ziņkāre? Nelga tu! es te neesmu cirkū!
Metrobijs. Un tomēr! Tikai arēna te drusku plašāka. Un triju samnitiešu vietā tev te ir Klods Glabrs, Publijs Varīnijs un Knejs Fūrijs.
S p a r t a k s. Tu domā, es viņus nesakaušu?
Metrobijs. Tagad, kad redzēju tevi te pie taviem zaldātiem, esmu pārliecināts par to, un mana ziņkāre ir apmierināta. Bet tad nāk vēl kas, kas mani padara par tavu ēnu. Neņem ļaunā, Spartak, ka ar savu pļāpāšanu aizkavēju tevi. Bet es taču ari esmu viens no tiem, kurus atsvabināt tu sacēlies. Tu piederi mums, mums visiem ir tiesības uz kādu daļu, kādu mazu mazu daļiņu no tevis. Un, tā kā es esmu ilgāk bijis verdzībā kā ikviens no tiem un nelaimīgāks par visiem viņiem kopā, tad arī mana daļa lielāka kā citiem.