Spartaks. Nerunā ar mani filozofu valodā, esļ esmu vienkāršs cilvēks"
Metrobijs. Tāpēc arī gudrāks par tiem, kas! gudrību padarījuši par amatu maizes pelnīšanai..
Ko viņi, nolādētie, ir likuši man pārciest — vls- pirrnā kārtā tas blēdis un cūka Veress! Kazu gans es esmu bijis, mūļu dzinējs, ogu minējs viņa vīna spaidā — līdz kamēr viņš, nešķīstais, ieskatījās . .. es toreiz vēl nebiju tik vecs kā tagad … Un tad man bij jādzīvo māja pie viņa, divi vergi man vakara nomazgāja kājas un rītos apģērba un iesmaržoja. Zeltu izšūtās, baltās drebēs, rožu vainagu galvā viņš lika man sēdēt pie sava galda. Kuru katru no viņa sievas verdzenēm es būtu varējis dabūt, ja tikai vēlējies …
Spartaks. Kāpēc man jāzina visas tavas cūcības?
Metrobijs (neklausās). Un tad viņš — kas pats ir stulbāks kā lukša ēzeļa āda — viņš bij dabūjis zināt, ka es kaut ko protu — kā citiem vergiem nebij. Ka es pazīstu Tacita un Plutarha vēsturi, Dēmokrita, Hēraklita, Epikūra un Aristoteļa mācības, ka es varu deklamēt Homēra poēmas un no galvas zinu visas Pindara dzejas… un varbūt ari to, ka es pats reizēm mēģinu sacerēt savas …
Spartaks. Man šķiet, arī es viņas kādreiz būšu dzirdējis. Ar Hesiodu tu gan vēl īsti nevarēsi sacensties.
Metrobijs. Un ko viņš izdomāja, šis saskābušais, resnais gaļas maiss! Arī vistukšākā galva tomēr vēl kaut ko var izdomāt — par sodu un izsmieklu dievi katram nelgām piedomājuši šo locekli. Veresam itin visu padarīja vergi, rokas un kājas viņam bij liekas. Tikai vēl gulēt pašam vajadzēja un ēst pašam, un pašam sāpēja viņa vēders. Un tad viņam uznāca iedoma mielastos plātīties ar zināšanām, kuru viņam nobij. Un tad viņš izdomāja apmainīt savu galvu pret manējo. Kā sunim man bij jāgu| viņam pie kājām un jāsaka priekšā. Un jāsaņem kāju spērieni, tāpēc ka viņa tukšais pauris pat vienu veselu rindu nejaudāja paturēt atmiņā.
Spartaks (smejas). Man bij izdevība noskatīties: lielas ceremonijas viņš ar tevi vis netaisīja.
M e t r o b i j s. Kā sunim … Un tomēr man, gļēvulim, nebij dūšas iespļaut viņam sejā, ne pārgriezt sev rokām dzīslas … Bet tad pacēlies tu — tu, Spartak! un cēli līdzi visus pazemotos un kustoņu kārtā nospiestos …
Spartaks. Tu taču nesāksi apgalvot, ka esi nācis cīnīties līdzi mūsu pulkos?
Metrobijs. Nē, to es nesākšu apgalvot. Kā pusakls nakts taurenis es esmu atlidojis pret uguni. Seši si::;li astoņdesmit gadus zvaigznes ir lēkušas pār Romas valsti, bet tikai tagad viņas sāk spīdēt. Tavi darbi, Spartak, tās aizdedzinājuši.
Spartaks. Tad tu laikam esi nācis viņus aprakstīt
Metrobijs. Tev nevajag nekādu aprakstu, tu pats viņus raksti — ar zobenu uz romiešu mugurām un ar savu kareivju asinīm visu vergu sirdīs . . . Bet es neesmu Ciccrons, ne Kvints īīortenzijs Mesala, dailruna man nav dota, tikai lunkana mēle.
Spartaks. Te tev nenāksies viņu daudz locīt: gladiatori paraduši vairāk tikai ar ieročiem runāt.
A'letrobijs. Tā ir lā visskaidrākā valoda. Tomēr gluži bez ta mana ieroča arī tu neiztiec — es nupat dzirdēju. Tava mēle nav zemē metama, tomēr tavai dūrei līdzi viņa netiek.
Spartaks. Ka? Vai es nerunāju pietiekoši skaidri?
Metrobijs. Skaidrāk nekā skaidri. Un tāpēc pateici arī to. kas tev pašam tik neskaidrs.
Spartaks. Man — neskaidrs? Runā saprotamā''1
Metrobijs (pārdomādams). Kā to lai izdara? Redzi — romiešu taktiku un visu kara mākslu tu viņiem esi iemācījis, ar savu dūri tu to viņiem esi iekalis. Pieņemsim, ka tev izdodas tas, kas vēl nevienam nav izdevies, proti, uzvarēt Romu — —
S p a r t a k s. Tu par to šaubies?
Metrobijs. Tad es teiktu jā — vai atkal es teiktu nē, — šaubas ir puse no viena un puse no otra. Fs nesaku ne tā, ne otrādi — es vienkārši nezinu. Bet tas nav svarīgi, pietiek ar to, ka tu pats nešaubies. Un to tu nedari.
Spartaks. Nē, es nešaubos!
M e t r ob i j s. Tad ir labi, tava dūre allaž ķer īsta vietā. Bet kādēļ tu gribi iznīcināt Romu? Taču tādēļ, lai līdzi iznīcinātu arī verdzību zemes virsū?
Spartaks. Jā — to es gribu!
Metrobijs. Un tu domā, ka verdzība iznīks līdz ar romiešiem?
S p a r t a k s. Tur nav ko domāt, tā tas ir!
Metrobijs. Tā tam vajadzētu but, bet tomēr nav. Tu nupat divus notiesāji uz nāvi — to vienu, kas bij jau paguvis iegūt sev vergu, un to otro, kas lielījās, ka viņa tēvam bijuši vergi un ka nu arī viņam pašam tādi būs. Un tad es dzirdēju, ka tu viņus lamāji un aizdzini mācībās, un tad es sapratu, cik liela neskaidrība tev vēl pašam.
Spartaks. Man viss ir skaidrs! Ko tu jauc,
nolādētais!
Metrobij s. No romiešiem tu viņus vari atsva1 binat, bet no viņu pašu verdzības ne. Jo vislielākais vergs ir tas. kas pats grib tikt par vergu kungu, l'n tadi viņi ir, tie, ko tu sacel kājās un atsvabini, Tik dziļi viņus samaitājusi Romas kultūra! Tādas vermi dvēseles viņa tiem ieaudzējusi!
Spartaks. Maniem gladiatoriem nav vergu dvēseles! Viņi paši tikuši brīvi un grib atbrīvot citus.
Metrobijs. Gladiatori — — bet tie citi? Tie četri tūkstoši zemnieku un ganu no apkārtnes. Tie nabagi no pilsētas, kas reiz paši bijuši zemes īpašnieki. Un tie desmiti tūkstoši, kas vēl nāks.
Spartaks. Tu gribi teikt, ka man nav viens karaspēks, bet divi? Un, ja ari tā būtu, — es viņus sakausēšu vienā, kā misiņš un varš sakūst bronzā. Vai tu domā, ka es to neizdarīšu?
Met lobijs. Varbūt.
Spartaks. Varbūt — tā nav atbilde!
E i t i b i d a (nevar ilgāk noturēties, steidzas klāt; Krikss paslien rokas. Metrobijs atvirzās vairāk sāņus.) Spartak!
Spartaks (manāmi apmulsis, vairas taisni skatīties viņā). Tu, Eitibida … Tu tomēr neesi aizgājusi prom . . .