Apraujas, dunku sānos dabūjis.
Balss (nikna). Nesrņejies, nelieti!
Vispārējs klusums.
S i 1 v i j s K o r d ē n i j s V e r e s s (no kāpnēm; glums, lunkans, kustīgs. Sveicina saimnieci, lokās pret tiem citiem, smaida). Labvakar visapkārt! Lab- vakariņ! . .. Kāpēc tik klusu? Kādam asaka iespiedusies kaklā? (Smejas pieglaimigi, slepus paklausās pie dibenistabas durvīm, sēstas aiz galda līdzās tām — acis kā pelei apkārt vien.) Acura, skaistulīti Manu porciju! Tikai tuskulānieti es šovakar negribu nes veliternieti. Es šodien taisīju labus veikalus.
Acura (nes prasīto; viņš it kā amizējas ar to, bet visu laiku ausās pret durvīm). Mierā, kungs! Pats savu kausu apgāzīsi.
V e r g s s. Kas par to? Par apgāzto nemaksā kungs, bet kalpone — he, hc, he! (Pamāj pret durvīm, čukstus.) Tie — jau sapulcējušies?
A c u r a. Nav neviena.
Veress. Tā, tā… Es tikai tāpat — man no viņiem mazliet bail — bc, he! Tādi nelieši un dauzoņas!
Ē i s t a h i j s. Un tagad viņš grib sūtīt mani prom.
Kapracis. Tā? Svaigā gaisā uz akmeņu lauztuvēm?
Balss pūli. Tādiem neliek akmeni lauzt, bet griezt. Droši vien konsuls viņu sūtīs uz dzirnavām.
E i s t a li i j s. Nē — viņš grib mani uz laukiem — uz savu muižu Lūkānijā pie zemes darbiem.
Kalējs. Bā! Nabaga ķēms! Tad es tavu likteni neapskaužu. Tur tevi iekals ķēdēs, tik smagās, ka tu ar vienu roku nevarēsi celt — vai es vienas vien tādas esmu taisījis? Vērsim blakus tevi piejūgs arklā, un uz katra pātagas cirtiena, ko dabūs lopiņš, tu saņemsi desmit. Vai mēs nepazīstam lauku uzraugus? Viņus īpaši apmāca rīkoties ar pletni, naglu skrāpjiem un karstu dzelzi.
tf E i s t a h i j s. Es negribu! Es neiešu! . . . Šonakt es aizbēgšu no viņa!…
Kapracis. Muļķa vergs, kur tu vari aizbēgt? Viena zvaigzne tev jau pierē iededzināta, gribi vēl otru? Senatoram Kūrionam ir tie labākie ķērāji. No ķirzatas alas tevi izvilks laukā. // Eistahijs. Dzīvs es rokā nedošos!… (Izrauj dunci, rāda, ka nodursies.) Bet es nevaru! … Dzīvot es gribu!… Es esmu tik jauns .. . Man vēl nav pilni divdesmit četri gadi!. . .
Kapracis. Paskaties tik! Un es būtu derējis, ka viņam nav zem četrdesmit pieci. Kas zin, precēties tu arī vēl gribētu?
Smiekli.
K 1 a i d o n e. Es šodien redzēju Sullas jauno sievu Valeriju, Mesalas meitu. Ak, kas tā ir par skaistuli! Es ceļos nometos, kad viņu nesa garām… Trīsdesmit sešas verdzenes uņ taurētājs pa priekšu!… Nestuves vienos rubīnos un smaragdos — sarkans un za|š — acis apžilbst . . . Un nes tās astoņi vergi — gandrīz puikas vēl — — melni, brūni un balti … ai, kas par skaistuļiem!
Otrā klaidone (aizsmakusi). Jā … stāsta gan, ka viņa atkal atgriezusies pie vīriešu kārtas. Bet puikas pē! tas ir tik riebīgi!
Klaidones māte (no āra). Bronnij! … Vai tās dīkačas te nav?
Klaidone. Ko tu bļauj? Ko tu te velcies?… Ko tu gribi, māt?
M āte. Acis izskrāpēt tev es gribu — aiz matiem es tevi vazāšu, slampa tu tāda! Trešo dienu tu nerādies mājās — kopš Marka Kota zaldāti no Pontijas pārnākuši atpūtā. Bet bērns mirst nost — deg kā ugunīs, un nu viņam jau izsitumi sāk rasties.
Klaidone. Lai viņš nosprāgst, tas nelaimes radījums! Pat pārdot es viņu nevarēju: viņam ir kuprītis… Ai rrians nabaga puisēns!
Galvu plaukstām aptvērusi, skrien pa kāpnēm augša.
Māte (pakal). Aiz matiem… aiz matiem es tevi vazāšu!
Veress (pielīdis Lutacijai). Vai gladiatoru šovakar nebūs?
Lutācija (pamodusies). Ko? Ko tu gribi?
Veress. Vai Spartaka šonakt nebūs?
Lutācija. Kas tev daļas, sasodītais! Ko tu prašņā?
Veress. Daļas man nav nekādas — it nekādas! Es tikai tāpēc man drusku bail no viņiem.
Lutācija. Tad tu nevari būt labs cilvēks. Labam cilvēkam no Spartaka nav jābaidās.
Veress. Nu, tad es arī nebaidos. Gribu tikai redzēt, kāds viņš īsti izskatās — tā no tālienes, lai nepamana. Par viņu šovakar visa Roma runā. (Aizlien atpakaļ savā vietā, izliekas ēdam un dzeram, bet nevienu vārdu, nepalaiž ausim garām.)
Atlēts, .lā gan, tas ir taisnība: visa Roma! Ja jūs šodien bijuši cirkū tā kā es, tad jūs zinātu, ka ir par ko runāt. Tādu izrādi romieši vēl nekad nebij redzējuši. Divdesmit liguriešiem bij jāapkauj citam citu — visa arēna palika sarkana, kā ar purpura drēbi izklāta. Kā veprus no kautuves loriariji tos aiz kājām vilka laukā.
Kalējs. Jā, ligurieši nav traķieši, viņi allaž mīl kauties barā.
Atlēts. Un trīsdesmit pāri gladiatoru — trīsdesmit traķiešu pret trīsdesmit samnītiešiem, trīsdesmit sarkanu pret trīsdesmit debessziliem — to jums vajadzēja redzēti Divdesmit divi tūkstoši sēster- ciju lanists Akcians par tiem noplēsis Sullam.
Balss. Man stāstīja, ka tie esot bijuši no Len- tula Batiata skolas Kapuā. Viņam tur seši tūkstoši. Stāsta
Atlēts. Vārna ciprescs galā tev stāsta — eš zinu, ko es zinu! Jums vajadzēja redzēt Spartaku, kad viņš bij palicis viens pret trim samnītiešiem! Viņš izlikās bēgam — cirkus sāka rēkt aiz īgnuma. Bet tā bij tikai tāda Horācija viltība pret Kuriāci- jiem: viņš gribēja tos izšķirt pa vienam.
Kalējs. Spartaku sen daudzina kā to gudrāko un stiprāko no visiem. Nevienā cirku viņam pretinieks vēl nav gadījies.
Atlēts. Gudrs — izveicīgs — viltīgs — stiprs tie ir tikai vārdi. Sulla lai noīrē kādu no dieviem, varbūt tas būs Spartaka pretinieks. Tam vienam ietrieca zobenu taisni kaklā. Ar otru viņš pavisam viegli tika galā. Astoņās vietās ievainots un asinīm noplūdis, tas tuvojās grīļodamies, bailēs ieplestām acīm kā kaujams teļš miesnieka galdam. Spartaks viņu nenodūra, tikai ar vairoga triecienu pa galvu nostiepa zemē. Apdullis viņš tur palika guļam.
Balss (traukdamās). Arī to trešo Spartaks saudzēja, tas esot bijis viņa draugs.
Atlēts. Nesteidzies priekšā, tu žagata tāds! Tu neko neesi redzējis. — Tas bij nokusis līdz nāvei. Ar zobena roktura zvēlienu viņš to nostiepa zemē un uzlika kāju uz krūtīm. Protams, publika auroja un turēja īkšķus uz leju noliektus. Bet Spartaks aplaida amfiteātrim tādu skatienu, it kā tic prasījuši, lai viņš nokauj nevis guļošo, bet pats sevi. To skatienu jums vajadzēja redzēt! Man tajā brīdi šķita, ka ar to viņš pat lauvu savaldītu. Jūs zināt, cik asiņu izsalkusi ir šī Romas salašņu banda, sākot no konsula un beidzot ar pēdējo tirgus sievu. Bet neizturēja, tie slepkavīgie īkšķi sāka slieties uz augšu. Vispirms sievas, tad bērni un vispēdīgi vīri — līdz pēdējam vīram. Tā viņš palika dzīvs. Tas bij Spartaka draugs Krikss.