Eitibida. Vai tad es to varu! Vai mēness var tikt prom no zemes? (Uz Metrobiju zīmēdama.) Tas lai iet prom!
Spartaks. Nē, lai viņš paliek, Tas ir tikai vecs, nekaitīgs pļāpa.
Eitibida. Es viņu pazīstu: tas ir Vcresa vergs Metrobijs.
Metrobijs. Es tevi ari pazīstu: tu esi Marka Krasa metrese Eitibida. Es tevi bieži esmu redzējis cirkū.
Eitibida (sajūsmā). Jā — tur es tevi pirmo reizi ieraudzīju, Spartak! Es gāju vienmēr, kad tu cīnījies.
Spartaks (it kā dusmās — vairāk pret sevi pašu kā pret viņu). Ko tu nāc? Ko tu gribi?
Eitibida. Neko vairāk, tikai lai tu paskaties manī. Savu zaldāta tērpu es novilku. Vai es neesmu skaista? Kāpēc tu nemaz neskaties mani? Paskaties, Spartak! (Tver viņu aiz rokas.)
Spartaks (atraujas). Es nevaru… man bail no tevis …
Eitibida (smejas). Viņam bail! Lielajam Spartakam bail no tāda nieka ka es!… (Nopietna.) Spartak — es esmu tāds nieciņš, tomēr man ir liels lugums tev — milzīgi liels lūgums. Iecel mani par vienu no saviem ordināriem. Desmit tev ir, bet liec vienu no viņiem nokaut, tad es varēšu būt viņa vietā. Tad tu varēsi man pavēlēt, un es darīšu visu, visu, ko tu vēlies. Savu kareivja tērpu es atkal uzvilkšu — tad tev vairs nebūs jābaidās un tu varēsi kādreiz ari paskatīties manī.
Krikss grib steigties klat, bet atraujas.
Mirca (pieskrien). Neņem viņu, Spartak! Liec viņai iet projām!
Eitibida. Saki, lai viņa klusē! Runā pats!
Mirca. Nelaimē viņa tevi iegrūdis, Spartak! Piemini manus vārdus!
Spartaks (Eitibidai). Desmit ordināri man ir, vairāk man nevajag. Tu labāk darījusi, ja ietu. Bar- torikss izmeklēs tev to straujāko zirgu.
Krikss atkal grib steigties un atkal atraujas.
Eitibida. Nē — nekur es neiešu! Krikss mani vienkārši nelaidis. Viņš licis man uzcelt brīnišķu telti blakus savējai.
Spartaks (kā iedzelts). Ko? Krikss? (Ierauga to.) Kā. viņš to uzdrošinās?
Eitibida (ļauni pasmejas). Ak tas tev tomēr iedzeļ gan!
Spartaks (dusmās). Ej! Un nerādies man vairāk!,
Eitibida. Tikai, kad tu pats to vēlēsies. (Aizsteidzas vidū pa kreisi, Krikss Ildzi.)
Mirca, nikni pakaļ noskatīdamās, aiziet priekšā pa kreisi.
Spartaks (pa pusei ar sarkasmu, pa pusei īgni). Dīvains pāris, vai ne? Viņš ar savām briesmīgajām pinkām un viņa — — (Parausta plecus.)
Metrobijs. Fauns un nimfa. Ļauj viņiem, Spartak. Un klausi draudzīgu padomu: nedomā par sievietēm.
Spartaks. Man nav laika domāt par viņām. Es domāju tikai par to, kā labāk sakaut Varīniju un Fūriju. Dodu savu goda vārdu: pēc sešām dienām no viņu kohortām tikai atmiņa būs palikusi pari … Bet skaista viņa ir vai ne?
Metrobijs, Un tomēr tev ir laiks domāt par viņu.
S p a r t a k s. Vai viņa tiešām var palikt man bīstama? Es viņu aizdzīšu prom.
Metrobijs. Tas būtu pierādījums, ka tu patiešām bīsties viņas. Bet to jau tu nedarīsi. Sī sieviete būs tavs trešais karaspēks. Un viņa neiekusīs tavā bronzā — viņa ne!
Spartaks (pārskaities). Nolādētais! Ko tu mīklās vien runa! Man nelabi paliek, kad tevī paskatos vien — tu — jā — kā tu pats teici: tu melna ēna!
Metrobijs. Kas tev liek? Neskaties manī!
S p a r t a k s. Kur tad es lai skatos?
M e t r o b i j s. Skaties saulē!
S p arta k s. Saulē?
M e t r o b i j s. Jā — skaties saulē! Spartaks acīm meklē sauli; Metrobijs aizļļrabts nolūkojas viņa.
Sestais skats
Spartaka karaspēka nometne.
Klinšains uzkalns ar nogāzi dibenā. Labajā pusē. starp pi- nijani zaldātu teltis; tās nosliecas ari pa nogāzi lejā, kas neredzama. Perspektīva lauki, aiz tiem mežaina kalnu piekāje, pār kuru slejas sniegu klātas virsotnes.
No telts uz teltī izstieptas puķu vītnes.
Kreisajā pusē cipreses un lauru krūmi. Estrāde a-r trim pa- kāpnēm, uz tās tronim līdzīgs krēsls, grezni apklāts, puķēm apvīts. No uzejas dibenā garām paklājs, tāpat pār kāpnēm līdz krēslam un zem tā. Abas pusēs krēslam zelta upurtrauks trim kājām, milzīga bronzas vāze, sudraba galds ar purpura mantiju zelta apmargām, sudraba bruņucepuri, imperatora scepteri un dažām dārgakmeņu rotātam zelta statuetēm, zelta traukiem un citām dārgām trofeju mantām.
Spilgti saulaina diena; pie debesim balli mākoņi dzirkstošām apmalām.
Lejā lāgu lāgiem tālāk un tad arvien tuvāk dzirdama Spartaka uzruna, pēc tarn trompeti! pūtieni un zaldātu gaviles.
Gladiatori, vergi un kareivji veic sakravāšanas un izgreznojumu darbus. Telšu pusē Eitibida ar diviem jauniem sargiem un divām efiopiešu verdzenēm — viena tur viņai saulessargu virs galvas, otra šad tad uzvedina vēsāku gaisu.
Kāsts stāv uzejas galā, kreisajā pusē, vēro, kas notiek lejā. Viņam tuvumā Mirca, līdz asarām aizgrābta. Metrobijs dibenā, labajā stūrī.
Mirca (pieskaras Ķastam). Tas ir tik brīnišķīgi, Kast!
Kāsts. Kur Spartaks parādās, visur ir brīnums.
Mirca. Paskaties, paskaties viņa zirgu! Kā iemaukti vizujo!
Kāsts. Tic ir no Publija Varīnija sirmā. Pats pretors dabūja kājām mukt atpaka| uz Romu.
P i r m a i s kareivis (Eistahijam). Ei, tu vien- aci! Rāpo žiglāk! Parāde drīz beigsies, tu ar to paklāju vēl nebūsi ticis galā.
Eistahijs (četrrāpus — gandrīz garšļaukus izstiepies, abām plaukstam steigā gludina paklāju). Tā nevar — nevar, draugs, tā, kā tu domā. Neviena krunciņa te nedrīkst palikt, ka viņam neaizmetas kāja.
Pirmais kareivis. Gladiators vergam nekad nav bijis nekāds draugs — ieliec to aiz auss! Man šķiet, tev tikai pašam patīk tur plikšināties.
Eistahijs. Tas ir tik mīksts kā zīds. īsts sīriešu rokdarbs. No paša Varinija telts — pretora kājas to ir mīdījušas.
Pirmais kārei v i s. Prc-etors — pē! Es spļauju uz visiem Romas konsuliem — ja, un uz senatoriem arī! Bet tu izskaties tā, it kā visu mūžu rāpus vien līdis.
Otrais kareivis. Nevis līdis, bet lēkšojis. Vai tad tu viņu nepazīsti? Tas taču ir Kūriona vergs Eistahijs. Senatora dēlēns viņu lietojis par jājamo zirgu. Pataustiet — es galvoju, viņam uz ribām vēl tagad tulznas no puikas papēžiem.
Smiekli.