Eistahijs (atslienas ceļos). Ko jūs izsmejat mani!
Trešais kareivis. Ja viņš ir zirgs, tad droši vien ēd auzas. Paberiet viņam auzas!
Smieklu rēkoņa.
Eistahijs (abas dūres gaisā kratīdams). Nesmejieties! Es esmu tāds pats cilvēks! Es jums saku — kad mēs būsim Romu ieņēmuši, es viņu dabūšu rokā! Neizbēgs viņš man, tas kucēns! Abas ausis es viņam nogriezīšu! Trīsreiz dienā es viņu pēršu! Utis viņš man izlasīs no svārkiem!
Pirmais kareivis^uzbrēc). Nelielies! Strādā savu darbu!
Eistahijs pieplok atkal, gludinādams un glāstīdams tuvojas estrādes pakāpnēm.
Trešais kareivis (tiem no vergiem, kas apslauka noliktās mantas). Tīrāk! Pielūkojiet, ka viss spīd un laistās!
Ceturtais kareivis. Tu man neesi nekāds izrīkotājs, ne uzraugs. Te pārzina Kāsts,
Trešais kareivis. Katrs visjaunākais gladiators tevi var rīkot, tu verga dvēsele! Bez uzrauga tu pat savas darīšanas neveiksi, kā pienākas.
Lejā tuvāk Spartaka balss; trompetes, zaldātu gaviles.
Eitibida (ar abām verdzenēm pienākusi vērot darbu. Metrobijs arī pārnāk kreisajā pusē, priekšā.) Uzmanīgi! Tas upurtrauks mums ir no pretora Kaja Anfidija Oresta telts!
Eistahijs izbrīnā skatās vaļēju muti.
Otrais kareivis (piegrūž trešajam). Mums … Tā, it kā ari viņa sakāvusi Orestu …
Eitibida (otram slaucītājam). Neapgāz! Tā ir Valerija Mesalas vāze. (Trešajam.) Venus zelta statuju nevar ņemt plikām rokām, pats Knejs Fūrijs viņu turēja vatē ietītu. Man šķiet, tas ir paša Polik- leta darbs.
Otrais kareivis (čukstus). Tā grieķiete te uzstājas kā pats Kasta vietnieks.
Trešais kareivis. Cst! . . . Vai tad tu nezini, ka pats Spartaks viņu te tur?
Otrais kareivis. Tā? Un es domāju, ka Krikss.
Trešais kareivis. Varbūt abi divi.
Otrais kareivis. Pēc tādas viņa izskatās.
Abi smejas klusu un nekaunīgi.
Kāsts (ar Mircu nāk uz priekšu). Sešdesmit tūkstoši — koliortu pēc kohortas — visiem viņam ir ko teikt. Kā viņš nepiekūst?
Mirca (bezgala laimīga). Spartaks nekad nepiekūst! …
Kāsts (aplūkojas). Tā. Man šķiet, viss būs kārtībā. Pielūkojiet, ka nav kaut kas, kas viņam nepatīk. Viņš tūliņ nāks — vel tikai galliešu jātnieku kohor- tas . . . Kur ir Eimakols? Viņam runa jātur.
E i m a k o 1 s (no lejas, aizelsies, baidās uzmīt paklājam, nāk blakus tam). Vai viss ir gatavs? Viņš tūliņ nāks.
K a s t s. Te viss ir gatavs — ja tikai tu pats esi.
Eimakols (kasa zem auss). Nezin, kas tas ir: citādi man mute nav zemē metama, bet kad runa jātur .. . Metrobij! nāc, pasaki man priekšā, es gribu pamēģināt, kā iet. (Nostājas pretī krēslam.)
Ka st s. Tā taču ne! Uz ceļiem! uz pirmās kāpnes!
Eimakols (nometas uz pakāpnes). Lielo vadoni… (Pagaida, līdz Metrobijs pačukst priekšā.) … pazemoto aizstāvis un apspiesto atsvabinātājs … visa karaspēka un virsnieku vārdā … es tev pateicos par to, ko līdz šim esam sasnieguši … bet vēl vairāk par to, ko sniegsim nākotnē. . . No septiņdesmit astoņiem vīriem .. . mēs esam izauguši par sešdesmit tūkstošiem … No uzvaras uz uzvaru tu mūs esi vadī- .. No Kapuas uz Vezuvu … no Vezuva uz Nolu, uz Fondu, uz Gaetu, uz Akvīniju-
Trompetes tuvu teju pārtrauc. Eimakols kājās.
Spartaks (leja). Drosmīgie galliešu jātnieki! Jūs esat bijuši neatsverams spēks tikpat izlūkojumos kā visās mūsu kaujās. Ka vētra ar nāvējošu krusu un zibeņiem jūs brazāties pāri romiešu leģioniem — jūsu zobeni viņus skaldīja, jūsu zirgu pakavi viņus i šķaidīja, kā tikko iejaukta mīkla tur palika laukā. Kamēr jūs man esat ar savu spārnoto vadoni, bezbailīgo Bartoriksu, mēs viņus dzīsim — mēs viņus trieksim — mēs viņus kliedēsim, kamēr ce|š būs brīvs
Balsis (papriekšu atsevišķas, tad veselā brāzma). Uz Romu! … Uz Romu! .. .
Spartaks (stiprāk). Pāri visai Itālijai! Pāri Podusai, pāri Alpiem — uz Galliju — uz Pontiju —
— uz Maķedoniju — uz Traķiju- uz visām tām zemēm, tio kurienes esam atdzīti romiešu verdzībā un kaunā! Lai dzīvo slavenais Bartorikss un viņa neuzvaramie gallieši!
Balsis (atsevišķas, tad veselā brāzmā). Lai dzīvo Spartaķs! … Lai dzīvo mūsu tribūns Spartaks! . . . Lai dzīvo neuzvaramais Spartaks! . . . Gaviles visā karaspēkā. Trompetes.
Mirca. Ah!… (Elso sajūsmas asarās, atvirzās kreisajā pusē, stūri; Metrobijs viņai līdzās.)
Kareivji tāpat atkāpjas kreisajā pusē, priekšā. No lejas Hannika vailiba šķēpneši pāros, vingri jaunekli vieglos lerpos, gladiatoru simbolu virs bruņuceptirēm kā tērauda līnijā gar labo pusi.
Bartoriksa vadībā galliešu jātnieki, zirgu galvām virs cepu- rem — nostājas dibenā gar nogāzi.
Trompetes.
Goda sardze pie uzejas krēslā. Karodznieki ar diviem gladiatoru karogiem un nozīmēm. Aiz tiem velk pa zemi četrus romiešiem
atņemtus karogus. Seši sagūstīti Publija Varīnija lilctori gariem matiem, liela auguma, paveci, cienījama izskata; virs bruņām melni vilnas mēteļi līdz ceļiem. Ar kreiso roku pietur pleca rikšu kūlīti ar cirvi, labajā simboliska rīkste. Visi satriekti, ka notiesāti, nokārtām galvām.
Izsmiekla sajūsma, ņirdzīgi saucieni.
Balsis. Hč! Romas liktori! . .. Vingrāki Ving- rāk, veči! . . .
Viņi paliek pūlili starp paklāju un šķēpnešiem.
Trompetes. Spējš klusums, tad ovācijas. Spartaks uznāk ātri — vienkāršs, mazliet apjucis un neveikls. Pavadoņos Artorikss, Granniks, Brezovirs, Krikss, kas pa param nostājas abās pusēs krēslam. Kareivji pieblīvē uzeju līdz augšai.
Kāsts (paiet pretī). Surp, lielais vadoni! (Aizvada pa pakāptiem augšā.) Par godu šai uzvaras un slavas dienai — atjauj, lai ietērpjam tevi tavas varas un slavas cienīgi. (Noņem viņam vienkāršo bruņucepuri un uzliek sudraba. Apmet imperatora purpurmēteli.)
Ovācijas.
Spartaks (apjucis). Ko jūs esat izdomājuši? Kādēļ tas bij vajadzīgs?
Eimakols. Sēsties, Spartak, savā goda vieta.
Tas neveikli apsēstas.
(Nometas uz pakāpnēm.) Lielo vadoni, pazemoto aizstāvis un apspiesto atsvabinātājs… visa tava karaspēka vārdā — eh! (Uzlec kājās.) Es neesmu nekāds papagailis! Ļauj man labāk runāt kā vīram un kā es to protu!