Spartaks. Nemaz tev nevajag runāt, mans cīņu draugs un brāli! Es visu tāpat lasu tavā sejā.
Eimakols. To garo runu ne, ko viņi man lika — tu pats labāk zini savus darbus. Bet to, kas man, vienkāršam zaldātam, pašam uz sirds. Par cilvēkiem tu mūs esi pataisījis, par vīriem un zaldātiem. Mēs sitām romiešus, ka vēl neviens viņus nav sitis! Tu
vari būt pārliecināts, to mēs darīsim joprojām. Nolādēts lai tas, ko atradīsim kaujas laukā ar zobena dūrienu mugurā! Kā dzelžos tu mūs savā dūrē esi turējis — rūdījis tu mūs esi; tāpēc mēs izaugām tik stipri! Zeme trīc no lava karaspēka soļiem — pati Roma trīc ar Tarpejas klinti un visu savu Kapilolu! Konsuli slēpjas aiz savu sievu svārkiem, senatori lien zem gultām — —
Smiekli, gaviles.
Balsis. Uz Romu! … ved mūs uz Romu! …
Spartaks sež sarauktu pieri.
Eimakols. Turi joprojām mūs savās tērauda rokās! Vienīgi tava griba lai noteic un vada — bez tevis mēs esam kā bērni — kā aitu bars, ko viens romiešu vilks var izdzenāt!… Dodiet šurp! (Paņem scepteri.) Nem šo par zīmi, ka mūsu dzīvības ir tavās rokās .. . vergu brīvība ir tavās . . . viss! . .. (Pasniedz un atkāpjas sāņus.)
Trompetes. Ovācijas.
Spartaks (neapmierināts, neveikli citā scepteri rokās). Ko es lai iesāku ar viņu? Kāpēc jūs viņu man dodat? . . . Vai es pats jau sāku palikt vārgs, ka man tāds nieks vajadzīgs?
Grib piesliet pie krēsla, scepteris noveļas pa pakāpnēm. F.istaliijs metas pacelt, sapinas paklāja un paklūp. Smiekli.
(Kājās. Drūms un nikns, pastiepj roku.) Mierā! . . . Liec to nost, man viņš nav vajadzīgs! (Tver zobenu.) Tas ir mans vienīgais balsts! (Abām rokām atspiežas uz tā.) Un kam jūs te esat izklājuši šīs lupatas? (Norāda uz paklāju un krēsla apsegu.) Kam sanesuši visus šos niekus? (Norūda uz trofejām.) Tas ir kara laupījums un pieder visam manam karaspēkam. Kasta noliktavās tiem vieta, ne še! Un tad šis purpura tērps! (Nikni atsviež mēteļa stūri.) Par ko jūs gribat iztaisīt mani? Es neesmu romiešu tribūns, ne senators!
Kāsts. Tu esi vēl vairāk: tu esi diktators Sulla, tu esi Marijs — tu esi viņi abi kopā!
Ovācijas.
Balsis. Marijs un Sulla! …
Likiori saslienas.
S e m p 1 i c i j s. Nepulgojiet lielo romiešu vārdus, barbari!
Balsis. Paklausieties tik! … Ko šie veči iedrošinās! …
Krikss. Liec viņiem galvas nocirst, Spartak!
Spartaks. Nepulgojiet manu vārdu kopā ar romiešu varmākām! Kādēļ jūs esat te nostādījuši šos Varīnija liktorus? Kādēļ pazemojat šos cienījamos vecos vīrus? Izvest 110 nometnes un palaist, lai iet pie savējiem!
Krikss. Spartak! tie ir tavi gūstekņi!
Kareivji protestē.
S e m p 1 i c i j s. Mēs neprasām žēlastību no barbara! Lai nocērt mums galvas — kaunu no viņām tu tā kā tā vairs nevari noņemt. Vai labāk liec iedot mums dunci, mēs paši! Barbaru apsmieklā liktiem vairs nav vielas romiešu karapulkā.
Spartaks. Manā nometnē sausa lapa nemētājas pa ceļam — es neļaušu, ka to apgāna romiešu maitas. Izvest aiz vārtiem, palaist klajuma un iedot dunci līdzi — tur lai dara, kas viņiem tik!
Liktorus aizved; nemiers.
Krikss. Ne Marijs, ne Sulla to nebūtu darījuši.
Spartaks (bridi stāv īgni nodurtu galvu). Ko jus pielīdzināt mani nolādētiem romiešiem! Es negribu būt diktators, kas spēlējas ar jūsu galvām kā ar stikla bumbām. Vergs es esmu bijis, tāpat kā jūs, un būšu tikpat brīvs, cik kļūsiet jūs. Lieciet mierā sapuvušo Romu — es jūs nevestu turp arī tad, ja ceļš uz turieni būtu brīvs! Atcerieties Nolu! Par laupītājiem, par zvēriem jus tur palikāt — kas jūs Romā savaldīs un saimēs kopā? Roma būtu jūsu kapsēta — bet es gribu, lai jūs dzīvotu, tāpēc ka es pats gribu dzīvot! … Parādei ir beigas! Ejiet!
Trompetes. Noeja paliek briva, kareivji aiziet, kā nākuši. Spartaks leni nokāpj pa pakāptiem un noskatās pakaļ.
Eitibida (piesteidzas). Spartak!
Spartaks (dusmīgs). Tu, Eitibida! Ko tu gribi?
Eitibida. Tu mani visas šis dienas neesi redzējis.
Spartaks. Nē.
Eitibida. Un nevēlējies?
Spartaks. Nē.
Eitibida. Es zinu: tev nebij laika, tev galva pilna citām domām. Bet šovakar es — aiziešu — tavā teltī.
Spartaks. Es tur nebūšu. Kareivjiem ir svētki, un mani vadoņi rīko mielastu.
Eitibida (nevaldāmā kaislē viņu acīm vai ap- ēzdama). Es gaidīšu, Spartak, kam?r tu nāksi… Līdz pusnaktij- pāri pusnaktij . .. Šonakt es būšu pie tevis!
Spartaks (piesit kāju). Ej projām un nerādies, vai es likšu tevi ar suņiem aizrīdīt no nometnes!
Eitibida. Nekur tu mani neaizrīdīsi — tu varonīgais — tu cēlais — tu skaistais! … Tu Sulla un Marijs!
Spartaks (trakās dusmās tver zobenu, bet apraujas; nevarīgs; gandrīz lūgdamies). Ah! … Ej prom!
Eitibida (pāpratusl, uzvaras līksmē). Es būšu, Spartak!… Es būšu! (Aizsteidzas, verdzeņu pavadīta.)
Mirca (pamazām tuvāk virzīdamās). Ko viņa tev teica? Sargies no viņas Spartak!
Spartaks (asi). Vēl viena! Lieciet mani mierā! Ej mājās, Mirca!
Viņa iet, Artorikss viņu pavada. Aiz tiem Granniks, Bartorikss, Krikss un goda sardze. Paliek tikai Kāsts, Metrobijs un kareivji, kas sāk uzmanīgi novākt trofejas.
S p a r t a k s. Metrobij!
Metrobijs. Pirmā reize, kad tu mani sauc.
Abi paiet tālāk nost.
S p a r t a k s. Viņi grib pataisīt mani par romieti.
Metrobijs. Tāpēc, ka romietis viņiem vajadzīgs.
Spari a k s. Es viņiem esmu vajadzīgs pret visiem romiešiem.
Metrobijs. Tu viņus nesaproti, Spartak, un tā ir tava nelaime. Tu skaties viņos caur sevi pašu un tāpēc neredzi viņus, bet atkal sevi pašu. Tie nav viņi, ko tu redzi.
Spartaks. Man grūti tevi saprast, Metrobij. Runā vienkāršāk un saprotamāk.
Metrobijs. Es nemāku — grāmatas mani padarījušas par muļķi, un tā ir atkal mana nelaime. Tu esi no viņu vidus, tu stāvi viņiem pārāk tuvu, tev nav augsta dzimuma. Viņi apbrīno tevi, viņi ciena, varbūt pat mīl. Bet vergu dvēseles grib kungu, ko bīties.
Spartaks. Vai viņiem vēl ir vergu dvēseles?