Metrobijs. Tādas pašas ka toreiz, kad viņi smaka Kapuas un Ravennas gladiatoru cietumos, kad lasīja kaulus nabagu kapsētā un kad šķindināja ķēdes Romas aristokratu laukos un marmora lauztuvēs. Vergu dvēseles nevar tik viegli nomest, kā nomet vergu skrandas. Tu vari nopērt viņus, vari likt nocirst galvu, bet nevari iespert ar kāju, jo tad tu spertu pats sev. Viņiem vajag pavēlnieku, kurš stāv tik augstu kā dievi, kuram nedrīkst tuvoties, kura priekšā zemoties un kuru pielūgt. Tu tas neesi. Tu domā, šie bērni redz Sullā to pašu, ko tu — asiņu piedzērušos tirānu un izvirtušu varmāku? Nē, šis briesmonis viņiem ir augstāks radījums, kādu viņi gribētu tevi. Tu gluži pareizi teici: viņi grib tevi iztaisīt par kaut ko, vismaz ārēji līdzīgu Sullam.
Spartaks (saslienas). Es negribu būt nekāds Sulla! Es esmu Spartaks! Vai šis vārds neskan lepni diezgan?
M e t r o b i j s. Vēl tikai Maķedonijas Aleksandra un Hanibala vārds la ir skanējis. Gadu simteņos viņš neizdzisīs ļaužu piemiņā.
Spartaks. Es viņus sažņaugšu savā dzelzs dūrē! Es viņiem izdzīšu tas vergu dvēseles!
Metrobijs. Velti, Spartak! Ir lietas, kas pat dieviem palikušas neiespējamas. Redzi to cipresi; vai tu vari viņai pateikt: paliec par plniju — vai otrādi? Tev jāņem viņi, kādi tie nu reiz ir. Neuzdrošinos tev padomus dot tomēr es domāju tā: ja viņiem paliek tavs neredzētais spēks, tava pārcilvēciskā kara māksla un tavs cēlais, vīrišķīgais krietnums . .. Un ja viņi vēl dabū tev līdzās romiešu augstmanību, bijāto un apskausto lepnumu, žilbinošo, apreibinošo greznumu -
S p a r t a k s. Tā tu domā? . . . Bet tas man bij iespējams jau pašā sākumā: Katilīna man piesolīja savu palīdzību un savienību. Tu pats biji tur, tu dzirdēji.
Metrobijs. Tu darīji labi, viņu noraidīdams Katilīna kāro tikai naudu, varu un godu, parādi viņu spiež un skaudība dzen. Katilīna ir intrigants un blēdis. Bet Romā ir vēl arī vīri ar veciem romiešu tikumiem, labi, ja tu būtu ar tiem, pirms senāts viņus izsūtījis pret tevi.
Spartaks (smagās domās), kukulis … Poin- pejs … Marks Krass . .. Un cita ceļa uz uzvaru nav?
Metrobijs. Pār romiešiem — varbūt, bet pār tava paša karavīriem — tas ir tas grūtākais.
Spartaks. Es saku to nomanīt. Jo vairāk es gūstu uzvaru pār romiešiem, jo grūtāk viņus saturēt kopā. Tu esi gudrs, Metrobij, es sākšu vairāk klausīt tevi. Šovakar mani virsnieki visi būs kopā — es gribu viņus izpētīt līdz sirds dibenam. Viņi jau gaida mani mielasta telti. Pavadi mani, Metrobij.
Kāsts (nāk klāt). Man uzdots aizvadīt tevi uz mielasta telti.
Spartaks. Es eju turp.
Iet, vairīdamies uzmīt paklājam. Metrobijs ar Kastu seko.
Kareivji sāk žiglāk un skaļāk novākt.
Pirmais kareivis (statueti rokās). Tas ir skaists nieciņš, žēl, ka no karaspēka krājumiem un Kasta pārziņā, — par to varētu dabūt smuku naudu.
Otrais kareivis. Romas aristokratu pilis ir pilnas tādiem. Es labāk ņemtu sev šo Oresta upur- trauku.
Pirmais kareivis. Mēs nodedzināsim visas viņu pilis. Padzīsim senatorus un atcelsim viņu izdotos likumus. Par ko tēviem dota vara pārdot dēlus verdzībā? Vai es biju vainīgs, ka viņš nodzēra savu namiņu pie vecajiem vaļņiem un ka viņam bij nodokļu parādi? Ja mans vecais vēl dzīvs, viņam būs ar mani darīšana. Mēs izdosim likumu, ka dēliem brīv pārdot savus nelietīgos tēvus.
Trešais kareivis. Mans tēvs nebij tāds. Viņam Kalabrijā piederēja zemes gabaliņš. Es atkal gribu ganīt mūsu kazas un lasīt vīnogas mūsu dārzā. Roma man nav vajadzīga. Jūs varat iet, ja gribat.
Eistahijs (atkal rāpus satldams paklāju). Viņš negrib mūs vest uz Romu! Par lupatu nosauca šo skaisto paklāju, kas taisni pēc Romas smaržo. Viņš ar kaut ko nebij apmierināts.
Pirmais kareivis. Apmierināts — kad tu tajā svinīgākajā brīdī izstiepies uz kāpnēm!
Otrais kareivis. Taisni kā bez kauliem būtu!
Trešais kareivis. Kā beka! Dodiet viņam pa skaustu, tam Kūriona jājamam zirgam!
Visi tris brūk virsu Eistahijam, tas aizbēg.
TREŠAIS CĒLIENS
Spartaka teltī.
Liela, grezna, z.ellu rotāta zaļa auduma telts. Kreisajā pusē aizkari Spartaka guļas vietai. Turpat līdzās, dibenā zili zelta aizkari Mircas telpai. Paklāji un zvērādas visā plašumā.
Labajā pusē ieeja no āra. Šaipus tās pašā priekšā galdiņš ar zvērādu apsegtiem soliem. Uz galda šaha dēlītis ar figūrām.
Vēla nakts. Labajā stūrī, dibenā, deg lāpa.
Arā, attālumā, dzīrojošu kareivju troksnis.
A\irca nogurusi, bet laimīga staigā pa telti. Paver aizkarus, liek redzama Spartaka gulta, tīģerādu apsegta. Smaidīdama aizver atkal, paloka galvu, nāk pie galda. Sasit plaukstas.
Apsēstas.
Artorikss (no āra). Tu mani sauci, Mirca?
M i r c a. Tevi ne, Artoriks; es domāju, ka tur kāds no Spartaka ordināriem. Tu jau esi atpakaļ no virsnieku mielasta?
Artorikss. Es tur nemaz neesmu bijis.
Mirca. Kāpēc?
Artorikss. Man bij jāpaliek šepat.
M i r c a. Brālis tā pavēlēja?
Artorikss (pavisam apmulsis). Neviens man nav pavēlējis. Es pats …
Mirca (noskatās, nogroza galvu; pieceļas, pastaigājas, cenšas turēt galvu, prom pagrieztu). Pārāk bieži es tevi redzu savā tuvumā, Artoriks.
Artorikss (smaida). Tu mani pamani tikai tuvumā — es tevi redzu ari no tālienes. Kad tu ej nometnē palīdzēt ievainotiem un apmeklēt slimos, es allaž pa gabaliņu sekoju tev. Un, kad tu rītos iznāc no telts palūkoties, vai laiks skaidrs vai apmācies, es jau sen esmu augšā, un mana saule spīd ari lietainā dienā.
Mirca (skumja). Tev nevajag tā darīt, Artoriks. Tu zini, ka viss tas ir velti.
Artorikss. Kāpēc, Mirca? Vai es neesmu jauns un diezgan drosmīgs kaujā? Saki tikai, ko es lai vēl izdaru?
Mirca. Tu esi varonīgs kā jauns lauva, tāpēc arī Spartaka draugs un allaž viņam blakām. Paliec tur, neseko man.
Artorikss. Tātad tu tomēr ienīsti mani?
Mirca. Ak Artoriks! es neienīstu tevi — nē;
pavisam nē! Es tevi- ak, nespied mani pasacīt