Zaldāts. Nolādēts radījums! (Kasa aiz auss.)
Pirmais vergs. Ko tā blandies pa ielām, draugs? Karā tev nav jāiet?
Zaldāts. Es jau biju tur.
Pirmais vergs. Hm! Pec tāda tu gan neizskaties.
Z aldāts. Goda vārds! Es biju Kneja Fūrija vēlitos, bet pie Kaziminas gladiatori mūs sakāva, un es kritu gūstā.
P i r m a i s v e r g s. Na, tad tu gan tagad nevazātos pa Subūru, bet godīgi karātos pie krusta.
Zaldāts. Spartaks palaida mūs brīvē.
Pirmais vergs (smejas). Tad viņš gan būs bijis piedzēries.
Zaldāts. Nemaz ne! Spartaks dzer tikai ūdeni. Bet viņš ir brīnišķīgs cilvēks, ja nebijis izbēdzis gladiators, viņu varētu noturēt par dievu. Es tev saku: sešas galvas ar vienu zobena vēzienu! Goda vārds!
Pirmais vergs. Sešas? Šķiet tā kā mazliet par daudz. Atlaid drusku.
Zaldats. Ko es daudz varu atlaist? Nu, teiksim, piecas … Un tad viņi te gribēja atkal ieskaitīt mani Hēlija Publikolas leģionā. Bet es neesmu traks, otrreiz Spartaka nagos vairs negribu krist: viņš atceras katru, ko kādreiz redzējis, l'n tā es te blandos. Veselu mēnesi sievieti neesmu redzējis. Bet man nav naudas, un viņa nelaiž.
Pirmais verg s. Veselu mēnesi? Tas ir pārāk ilgi. Se tev piecas sēstercijas — par tām piecām galvām.
Otrais v e r g s. To tev dod mūsu kungs, ponti- fekss Kajs Jūlijs Cezars. Viņš
Z a 1 rl āts. Pasaki viņam manu paldies. Kad viņš būs Romas konsuls, lai ņem mani savos miesassargos. (Spēcīgi pieklauvē.) Ei sievišķi! Laid iekšā!
Sieviete (pa logu). Kas tur dauzās? Atkal tu! Ko tu lauzies, kad tev nav naudas?
Zaldāts pažvadzina dūri gaisā.
Sieviete. Kāpēc tu tūliņ nesaki, muļķis tāds!
Pēc acumirkļa ielaiž.
Pa meslu tupam rakņājas divi blandoņi.
Pirmais vergs (iet ielai pāri, otrais pakaļ; Cezars paliek slāvam). E! Romas pilsoņi! Ko jūs tur zvejojat?
Pirmais blandonis (pieplok aiz gubas). Es salasu lupatas, viņam ir maiss ar kauliem.
Pirmais vergs. Bet to tak nevar ēst — un jums droši vien gribas. Nāciet šurp, es iedošu naudu.
Pirmais blandonis. Nemānies! Tu gribi mūs sist.
P i r m a i s verg s. Pie Saturna! prātā man nenāk! Nāciet droši!
Otraisblandonis. Lai viņš noliek to rungu!
Otrais vergs noliek. Tie pamet savas paunas un uzmanigi tuvojas.
Pirmais vergs. Tad velcieties tak ātrāk, meslu vaboles! Patiešām, tādus ķēmus es vēl neesmu redzējis! Na, še tev! tin tev arī!
Otrais v e r g s. To dod mūsu kungs-
Pirmais blandonis (aplūko uzmanīgi). Kad tikai nav viltota. Vesels maišelis! Tas liekas aizdomīgi. Klausies, vai viņš tikai negrib mūs piemuļķot?
Otrais blandonis fno otras puses lavās pie naudas). Es mazliet iebāzīšu roku pažvadzināt.
Pirmais vergs. Kur lien, skrandu lāci! Trenc viņus prom!
Otrais vergs (grābj rungu). Sito jums arī dod mūsu kungs!
Blandoņi aizbēg pie saviem maisiem, ar tiem tālāk prom.
Trīs iereibušies gladiatori no lavernas.
Pirmais gladiators (dzied).
Reiz bija runcis sardzē likts, lai viņš to peli ostu
Otrais gladiators. Sasodītā Lutācija! Pat vienu kausu vīna par visiem trim nedod uz rēķina!
Trešais gladiators. Par to viņa mūs bez maksas izlamā. Par nodevējiem nosauca.
Pirmais vergs. Jūs laikam esat gladiatori. Kā tas nākas, ka neejat pie Spartaka?
Pirmais gladiators. I<as tev, tādam ērmam, par daļu? Mums nav jāiet — Spartaks pats atnāks pie mums. Lentula Klodiana zaldāti pārsistām galvām slaistās aiz vaļņiem, viņus nelaiž iekšā. Bet Spartakam mēs atvērsim Romas vārtus.
Otrais gladiators. Uz to mēs gribējām tukšot kausu vīna, bet Lutācija nedod.
Trešais gladiators. Mums nav naudas.
Pirmais vergs. Se, ņemiet. Katram viens kauss uz Spartaka veselību.
Pirmais g I a d i a t o r s. Lai tev pašam veselība! Kad Spartaks rīkos Romā triumfa svētkus un mums būs pilnas kabatas, mēs tevi tā pacienāsim, ka tu rāpus iesi uz mājām.
Otrais gladiators. Un, kad Spartaks būs konsuls, viņš iecels tevi par uzraugu saviem vergiem lauku vasarnīcā.
Otrais v e r g s. To tev dod mūsu kungs, ponti- fekss Kajs Jūlijs Cezars
Trešais gladiators. Tas ir lāga vīrs. Es domāju, Spartaks varētu iecelt viņu par otro konsulu … Iesim!
Dziesmiņu dungodami, visi trīs ieiet atpakaļ tavernā. Metrobijs dodas pie Cezara. Abi vergi pastaigājas ieliņā, naudu dalīdami, reizēm pazuzdami aiz likuma.
Metrobij s. Esi sveicināts, Kaj Jūlij Cezar!
Cezars. Ko tu vēlies? Ej tur pie tiem, viņi izdala manu naudu.
Metrobijs. Man viņi ziedotu velti: es neesmu romietis un nevaru nodot par tevi savu balsi ne senāta, ne konsula vēlēšanās.
Cezar s. Kā? Ko tu runā? Kas tad tu esi?
Metrobijs. Romā es nesen vēl dzīvoju, tev vajadzētu pazīt mani.
Cezars. Patiešām, balss šķiet pazīstama, un tevi pašu arī katrā ziņā būšu kaut kur redzējis. Bel tev ir svešas drēbes.
Metrobijs. Savējas es te šovakar droši vien vairs nestaigātu. Es esmu Metrobijs, Veresa brīvlaistais.
C e z a r s. Ā! tāpēc es domāju, ka pazīstama balss. Es bieži esmu tevi dzirdējis diktējam deklamācijas tam muļķim Veresam. Bet tu esot aizbēdzis pie Spartaka.
M e t r o b i j s. Taisni no viņa es nāku.
Ceza r s. A! es sāku palikt ziņkārīgs. Cik ilgi tu jau esi Rornā?
Metrobijs. Toreiz bij pilns mēness, un patlaban atkal viņš ir. Ļoti grūti nākas sastapt tevi vienu un klusākā vietā. Tikai šodien dabūju zināt, ka tu esi sācis pa vakariem pastaigāties Subūrā un Eskvilīnijā.
Ceza r s. Man patīk šie nabaga ļaudis. I<o dara Spartaks?
Metrobijs. Protams, savu darbu. Kad es gāju prom, viņš patlaban gatavojās pret Lentulu Klodianu un Hēliju Publikolu.
Cezars. Tos viņš ir jau sakāvis. Četri simti jātnieku apsargā Romas vārtus pret bēgļiem no konsula izkliedētā karaspēka.
Met rob i j s. Tās ir gluži veltīgas pūles. Romieši iā kā tā zina, un tas viņus tikai vēl vairāk uztrauc.
Cezars. Pareizi — uztraukums Romā ir milzīgs. Tas miega pūznis, ko sauc par senātu, 1111 tāpat visi pārēdušies bagātie kviriti guļ ilgi un pamatīgi. Bet, kad viņus reiz pamodina, tad viņi tūliņ lec siena iekšā. — Ko Spartaks grib no manis?
M e t r ob i j s. Paiesim te — vēl klusākā stūrī. Ar tevi runājot, aplinki neder. Spartaks grib zināt, vai tu nenāktu viņam palīgos.