Cezars. Palīgos un nevis palīgā — to es jau biju gaidījis.
M e t r 0 b i j s. Tu neliecies vis neko pārsteigts.
Cezars. Nē. Es viņa sūtni gaidīju jau agrāk. Vai Spartaks nedomā nākt uz Romu?
Metrobij s. Nē, to viņš negrib.
Cezars. Patiešām? Tad viņš ir vēl gudrāks, nekā es turēju.
Metrobijs. Bet viņš nevar novaldīt savus zaldātus.
Cezars. Un tāpēc viņam manis vajadzētu palīgos. Bet man taču nav neviena zaldāta.
Metrobijs. To Spartakam pašam diezgan. Tu viens sver vairāk kā divdesmit leģioni.
Cezars (lepni). To es pats zinu. Bet patīkami dzirdēt, ka to atzīst arī tāds vīrs kā Spartaks. Tikai no tā nekas nevar iznākt.
M e t r o b i j s. Pārdomā labi, Cezar.
Cezars. Esmu padomājis vairāk kā labi — droši vien jau sen, pirms Spartakam ienāca prātā aicināt mani.
Metrobij s. Tomēr — tu nezini Spartaka nodomus līdz galam, un tas var grozīt tavu lēmumu. Es ceru, ka tu viņu grozīsi. Jo runa nav tikai par Spartaku, bet tikpat daudz arī par tevi pašu.
Cezars. Nu runā, es labprāt noklausīšos.
Metrobijs. Es runāšu tik īsi, cik vien iespējams, lai tu saprastu mani pareizi. Un neņem ļaunā, ja es šovakar tikai vienu mazu brīdi tev, augstdzimu- šam patricietim un nākamam Romas valdniekam, nostādu blakus un pielīdzinu viņu, barbaru un izbēgušu vergu. Ja tu pazītu viņu tik labi kā es, tu pats teiktu, ka tas nav nekāds apvainojums. Kas jūs patlaban šķir, un kas jums turpmāk varētu būt kopējs? Mēs pazīstam tevi, Kaj Jūlij Cezar, un zinām tavus nolūkus. Tevī vienā ir sakopojusies visu lielo Romas karavadoņu varas, goda un slavas kāre, tavi nodomi tālu pārsniedz to, ko savā laikā mēģināja Aleksandrs Lielais. Vispirms tu Romu gribi dabūt savās rokās, tad iekarot visas zemes un nospiest tās latiņu kalpībā. Roma būtu pasaules valdniece, bet tu pats šīs visuvarenās Romas valdnieks. Neliedzies, apmēram tādi ir tavi plāni, Kaj Jūlij Cezar!
Cezars. Ko jūs varat spriest par maniem plāniem … Sīks un niecīgs tas cilvēks, kuram viņa nodomi pašam pārredzami kā uz plaukstas.
M e t r o b i j s. Spartakam nav ne zīmes no tavas briesmīgās, no tavas bīstamās godkāres. Savu milzeņa spēku, savu nekad nepieredzēto varonību, savu apbrīnojamo kara mākslu un savu karsto sirdi viņš atdod saviem apspiestajiem brāļiem — pat viņa kailā dzīvība nepieder viņam pašam. Bet šis pārcilvēciskais milzeņa spēks tajā pašā reizē ir arī viņa vājība. Viņa karaspēkā ir dažādas tautas un dažādas nošķiras, romiešu jūgu nokratīt viņas grib visas, bet katra ar savādiem nolūkiem. Tikai Romu izlaupīt un sagraut viņi visi kopā alkst, bet tad izklīst katrs pa savu ceļu, lai tad pa vienam neglābjami atkal kristu vecajā verdzība un jūgā. Spartaks ir viņiem pārāk tuvs, pārāk cieši ar tiem saaudzis, viņa vienīgo, lielo gribu nokausē šīs septiņdesmit pieci tūkstoši sīkās, niecīgās un taisni savā niecībā neiznīdējamās gribas. Roma viņus saindējusi līdz kaulam un smadzenēm. Viņi kāro vadoni, kurš radis nēsāt purpuru un zeltu, kurš ar savu dzimumu stāv augsti pāri viņiem, kura pavēles ir kā pašu dievu likums, neapšaubāms un neapspriežams. Tikai tu, Kaj Jūlij Cezar, vari būt un esi tas vīrs. Ar cīņas rūdītiem Spartaka leģioniem un taviem daudzajiem piekritējiem jūs abi varat tikt par tiem vadoņiem, kas Romu saņem savās rokās un valda pār pasauli!
Cezars. Uz pusēm ar Spartaku? Bet to pusi es jau tagad varu dabūt no Pompeja, Antonija vai kāda cita labāka karavadoņa. Vai tad viņa barbara galva nesaprot, ka taisni tas ir tas, ko es nevēlos? Jūlijs Cezars būs viens un viss, bet līdz tam laikam viņš paliek nekas.
Metrobijs. Spartaks to saprot tikpat labi kā es. Bet es nupat redzēju, ko tas tev maksā, tādā veidā sagatavot ceļu uz varu un patvaldību. Es nedomāju naudu, ko tu izšķied Subūra un Eskvilmijā, sev piekrišanu un balsis pirkdams, tās tev ir diezgan un nepietrūks. Bet padomā, vai tas saietas ar tavu cieņu? Vai ari varas augstumos šie skrandaiņi tevi neturēs par savu parādnieku un neprasīs, lai tu joprojām] maksā savus parādus? Es tev lieku priekšā daudz īsāku un tiešāku ceļu.
Cezars. Dažreiz ceļš ar līkumu visdrīzāk un, galvenais, drošāk noved pie mērķa. Tu maldies, domādams, ka nauda man ir vienīgais līdzeklis, — es viņiem maksāšu ari citādi. Viņi nestaigās vairs skrandas un nerakņāsies pa nabagu kapsētas mēslu kaudzēm. Un galu galā, ja reiz manas rokās būs neaprobežota vara, tad es gan zināšu, kā tikt ar viņiem galā.
Metrobijs grib iejaukties runā.
(Ar pavēlnieka žestu.) Netraucē! Es pārāk ilgi esmu klausījies tevī, tagad tava kārta. Vēlētos, lai varētu runāt īsāk neka tu. Es patiešām apbrīnoju Spartaka drošini un kara prasmi, ,žēl, ka viņš ir barbars un ka nevaru viņu art cienīt. Bet mērķis, ko viņš
sev uzstādījis, ir tikai neprātīgs sapnis un nekad nepiepildīsies. Ja ari tie viņa divdesmit tūkstoši izbēgušo gladiatoru nebūtu cilvēki ar kauliem un miesu, bet no tīras bronzas, arī tad viņi neiekarotu Romu. Simt, simt piecdesmit tūkstoši vergu, tie nekrīt svarā, tie noder vienam otram triecienam, bet ne ilgam karam ar mācītiem zaldātiem. Kas neizdevās Pirram, 1 lanibalam un Mitridatam, vēl mazāk izdosies tavam Spartakam.
Metrobijs. Es domāju, mans Spartaks jau diezgan labi parādījis, kā kauj labi mācītos romiešu zaldātus.
Cezars (paceltu roku). Rimsties, tu lielībniek! Kas tad bij šie Serviliana, Glabra, Mesalas, Varīnija, Fūrija un Klodiana zaldāti? Uz ātru roku salasīti, miegaini kvīriti un nodzērušies, aušīgi jaunek|i, kas iedomājās ar Spartaku tikt tikpat viegli galā kā ar desmit un divdesmit līdzšinējām sazvērestībām un dumpjiem. Vecie Sullas un Marija leģionāri ir izklīduši pa savām lauku mājām visās provincēs, tos lagad Marks Krass vāc kopā. Tikai tagad Roma ir nojautusi draudošās briesmas un sāk slieties kājās. Tikai tagad Spartaka pulki dabūs izjust, ko nozīmē četri simti tūkstoš romiešu leģionāru, kad viņi ceļas, aizstāvēt savus īpašumus un savas tiesības. Nē Spartaka sapnis ir bērnišķīgs, tikai romietis var uzvarēt Romu!