Metrobij s. Tāpēc viņš aicina tevi.
Cezars. Romietis un ar romiešiem! Kas tad es būtu, ja iekarotu varu ar gladiatoru un vergu rokām? Kāda cieņa man būtu savas tautas acīs? Nē — savu ceļu cs zinu, es pats viņu sagatavoju un pats eju pa lo — es, viens pals! Ja Spartaks vēlētos pārnākt pie
manis, es labprāt pieņemtu viņu. Te viņš varētu tikt tik augsti, kā to pelna viņa spēks un drosme, un varonība
Metrobijs (uztraukumu valdīdams). Neņem man ļaunā, cēlais Cezar, bet no tevis tomēr runā tas pats vecais romiešu zemiskums un viltība. Jūs domā jat, ka viss ir pērkams un pārdodams. Sp-artaks nepārdod sevi. Viņš ir atsvabinājis vergus un neļaus tos atkal no jauna iekalt važās.
Cezars. Viņa bērnišķīgais sapnis patiešām ir arī skaists — žēl, ka es nevaru priecāties par to. Ver dzību viņš domā iznīcināt, šis lielais bērns! Verdzība ir bijusi pasaulē un paliks, kamēr viena tauta būs stiprāka un viltīgāka par citām, kamēr cilvēkam pie der zeme, kas jāapstrādā, akmeņu lauztuves, ko namus celt, un kuģi, kam jābrauc jūrā.
Met robijs. Jā, tas viss pieder Romai. Bet tika līdz laikam. Kaj Jūlij Cezar! Vai tev kādreiz ienāci prata paskatīties ērci? Taisnība, tas ir riebīgs kusto nis, bet taisni tāpēc noderīgi viņu tā pamatīgi aplū kot. Kad viņa tiek pie dzīvām asinīm, tad sūc tik ilg kamēr pārplīst vai kamēr pati aiz sava smaguma nokrīt zālē, kur viņai tāpat gals. Romas valsts plešas aizvien plašāka, atkal un atkal jaunas tautas pakļūst viņas verdzībā, citu pēc citas jūs viņas iekaļat ķēdēs un piejūdzat saviem triumfa ratiem. Viņu mokas un vaidus jus nedzirdat, jus tos esat tāpat pieraduši k cīruļu dziesmu un Tibras šalkšanu. Bet šiem miljo niem ir arī galvas — un ja tās reiz sāk domāt! Un viņas sāks, tas ir tikpat droši, kā pēc nakts-ikreiz nāk diena! Un, kad visi šie neskaitāmie savienosies un kā vētra gāzīsies pāri Alpiem, Pontijas jūrai, no austrumiem un rietumiem, — kas tad paliksies pāri no
Romas, viņas leģioniem liii viņas kundzības? Reiz bij pasaules lielvalsts Persija, bij Aleksandra Maķedonija un mana tēvija, ziedošā Hellada. Kas no viņām palicis pāri? Roma neizbēgs savam liktenim un tāpat tavas varas laikmets, cēlais Kaj Jūlij Cezar!
Cezars (noliektu galvu stāv pārdomās, tad saslienas). Tautu un cilvēku likteņi stāv zvaigznēs rakstīti, bet mēs dzīvojam šai dienai. Zvaigznes skaitīdams, es negribu palikt stāvam pie pirmā kukuržņa savā ce|ā. Man tiešām žēl, ka Spartakam tur būs jāapstājas. Viņš nav mans ienaidnieks, nebūt ne! Jo vairāk sašķiebjas šī satrunējusī Romas oligarhija, jo vieglāk man būs ar viņu tikt galā. Kaut jel viņam izdevies sakaut arī šo nelieti augļotāju Marku Krasu — varbūt jau tad pienāktu mana kārta. Zēl, ka šis rieksts ir par cietu, pie tā viņš izlauzīs savus zobus.
Metrobijs. Spartaks nepadosies. Viņš izvedīs savus ļaudis prom no Itālijas.
Cezars. Es šaubos, vai nebūs par vēlu. Podusaf uz robežas ir pārplūdusi, bez tam tur stāv Cizalpi- jas prefekts Kajs Kasijs ar milzīgu armiju, bet aiz muguras Krass kopo savus leģionus. Tomēr es novēlu viņam visu labu. Pasaki to Spartakam manā vārdā.
Metrobijs. Un — vairāk tev nav ko teikt? \
Cezars. Tas ir viss.
Metrobijs. Tad paliec sveicināts! (Palokās un iet pāri uz labo pusi, uz vaļņiem.)
Cezars. Tur taču nav vārti!
Metrobijs (neapstādamies). Es savas ejas zinu.
Nozūd tumsā.
Noliektu galvu Cezars ilgi noskatās pakaļ. Abi vergi pienāk.
Pirmais vergs. Mans naudas maisiņš ir tukšs.
Otrais vergs. Mēness noriet. Iela arī paliek tukša.
Cezars. Labi, tad iesim mājās. Jūs redzējāt to vīru?
Pirmais vergs (kopā ar otro). Jā.
Cez a rs. Tas ir kāds labības tirgotājs no Karnpāļ nijas, viņš man piesola labus veikalus.
Otrais vergs. Labs veikals allaž ir laba lieta.' Mēs katru dienu tik daudz izdodam, bet neieņemam neko. Mūsu naudas lāde ir pavisam tukša.
Cezars. Drīz viņa atkal būs pilna. Mums būs daudz tādu lāžu . . . Ejiet vien mājās!
Vergi aizsteidzas.
Cezars iet nopakaļ — lēnām, domās nogrimis.
Devīiais skats
Spartaka karaspēka nometne pie M u t i n a s.
Teltis labajā un kreisajā pusē. Vidū piala eja uz vārtiem nometnes stāvžogā. Aiz tā neredzama Podusas leja, tālāk zaļas, paugurainas lauku nogāzes, gar apvārsni kalni.
Vārti va|ā, pa tiem iziet Krikša leģiona pēdējās daļas. Ejā trokšņaina drūzma. Bartorikss ar Brezoviru, Kastu, Granniku un centurioniem vārtu priekša mēģina aizturēt Krikšu, Torkvātu, Eimakolu un citus virsniekus.
Bartorikss (izrauj zobenu). Atpakaļ, nodevēji! Pirmajam, kas mēģinās iziet pa vārtiem, es pāršķelšu galvu!
Torkvāts. Rāmāk, rāmāk, jaunekli. Tava paša galvaskauss arī nav no bronzas. (Ari tver ieroci.)
Eimakols. Ta ka mes tevi nēizpeldinām Po- dusā — tu jau tik ļoti gribēji tikt pāri!
Brezovirs. Nemauj, vecā govs! Tev gan vajadzēja kaunēties trakot līdzi Kriksam, ko sieviete dulnu pataisījusi. Nodevēji!
Krikss (zobenu rokā). Nelamā mūs, Brezovir! Ne mēs esam nodevēji, bet jūs. Un nožēlojami gļēvuļi! Ne mēs aizejam, bet jus. Jūs gribat pamest Itāliju, ko esam iekarojuši, un bēgt Podusai pāri. Jums bail no Romas, kas tikpat kā jau mūsu rokās.
Brezovirs. Tikpat kā rokās vēl nav rokās. Pirkstus tu apdedzināsi, pirms dabūsi viņu saujā! (Uznāk Spartaks, Artorikss, Metrobijs, Mirca un ordināri.) Spartak, runā tu ar to neprāti!
Krikss (pagriež muguru Spartakam). Visas runas te ir veltas, mums vairs nav kopēja ceļa. Jūs bēgat pāri Podusai, mēs paliekam un ejam pret Romu. Vai jūs iesiet ar labu no vārtiem, vai es likšu pūst signālu un mani četri leģioni bruks atpakaļ nometnē! Pie Marsa! — es zvēru: pīšļi un pelni te nepaliks pāri!
Spartaks (paceltu roku, satriekts, bet to/ner lepns un bargs). Mierā! 5ī nometne nav Nolas tirgus laukums, kur izkauties ar piedzērušiem vergiem. Diezgan jūs Romas cirkū esat dzīti cīņā cits pret citu, te nebūs patriciešu un viņu matronu, kas aplaudē gladiatoru asinīm. Un tu, balamute, nelielies! Man vēl paliek desmit leģioni, ar ko pārmācīt tavus četrus un tevi pašu.