Balss. Un tad Sulla viņu atlaida brīvu…
Atlēts. Vai tu turēsi savu nolādēto rīkli, vai es viņu tev aizžņaugšu uz visiem laikiem! — Tā skaistā grieķiete, tā Eitibida, iesaucās pirmā: brīvību varonīgajam Spartakam! Un acumirkli vēlāk rēca viss cirkus. Tur bij vairāk kā deviņdesmit tūkstoši, un nevienam pašam mute nepalika ciet. Visi viņi vērsās pret Sullu, pa starpām bij dzirdams: lai dzīvo Sulla! Slava lielajam Sullam!
Podnieks. Sullam tik daudz ir kliegts, ka apnicis. Savā pēdējā triumfa braucienā viņš tiem saucis taisni acīs: rejiet stiprāk, suņi!
Atlēts. Tas var būt. Viņš ilgi stāvēja, galvu nodūris kā saniknots vērsis, un caur pieri glūnēja Spartakā. Bet kad skaistā Valerija viņam kaut ko iečukstēja ausī, viņš pamāja ar galvu un pasmaidīja. Tas ir — jādomā, ka viņš pasmaidīja: viņa sērgas saēstajā sejā neviens vaibsts vairs nav dzīvs, nevar zināt, kad viņš viebjas, kad smejas.
Kapracis. Un tā Spartaks tika brīvs. Ļoti žēl. Nu viņš droši vien vairs neuzstāsies arēnā — un man tā gribējās redzēt viņu. Ko es aproku, tie visi apkaltuši kā ar suņu kraupi. Siltas, kūpošas asinis tiklab kā nemaz vairs nedabūju redzēt.
Kaprača dēlēns (no kāpnēm). Tēv, māte guļ gultā un kliedz. Nāc uz mājām.
Kapracis. Sasodīts! Septiņi man jau ir — kur es to astoto likšu?
Balss. Patlaban no Hiosas atbraucis tirgotājs, uzpērk tikai bērnus. To pirmo pusduci pārdodiet nost un sāciet atkal no gala.
Smiekli.
Dēlēns. Nāc, tēvi Arā pulcējas gladiatori. Kapracis (kājās). Tad gan jāpamanās. Lutā- cijas Vienaces pagrabiņā nav nekādas barjeras, kas viņus nošķir no publikas. Burzma. Viesi steigā samaksā tēriņu un grūst augšup pa kāpnēm.
Veress izlieto vispārējo burzmu, palien un noslēpjas zem sola
cieši līdzās durvīm. Eistahijs, sašļucis uz tabureta, roku acs apsējam piespiedis, lokās galējā izmisumā.
Lu tā ci ja (atlaiž Acuru, aplūkojas). Visi uz mājām, visi! Te vairs nav palikšana!
Eistahijs. Tikai mazu brītiņu atļauj… Kamēr viņš atnāk … Es viņu gribu redzēt…
Lutācija. Ko tad tu, nabadziņ, gribi redzēt? Eistahijs. Viņu … Spartaku … Lutācija (padomā brītiņu, atmet ar roku). Manis pēc paliec ar. (Aiztaisa pavardu. Par cik še paliek tumšāks, par tik blakus istabā gaišāks.)
K r i k s s (milzenis, apaudzis, kaklā pakārtu roku, ar diviem gladiatoriem pa kāpnēm). Labvakar, Lutācij. Neviena nav? Ā, viens tomēr!
Lutācija. Tas ir kāds nelaimīgs vergs, viņš gaida Spartaku.
K r i k s s (aplūko tuvāk). Tas neizskatās bīstams. Iesim.
Visi trīs dibenistabā. Hanniks, Kāsts, Brezovirs, Torkvāts, Eirnakots un citi gladiatori, cilvēku desmit, pa pāriem, pa trim nonāk lejā un saiet dibenistabā.
Brezovirs (milzenis). Redziet, Spartaka vēl nav. To jau varēja sagaidīt.
Krikss. Ko tu varēji sagaidīt?
Brezovirs parausta plecus un novēršas.
Kāsts. To, ka viņš būs lepns palicis.
Krikss (izslienas). Lepns Spartaks vienmēr bijis, un tā nav pelama īpašība. Tikai gļēvuļi un tizlie nav lepni. Bet tu, Kast, gribēji teikt, ka viņš palicis par atkritēju. (Draudoši tuvojas.) To tu gribēji? Ja esi vīrs, atzīsties.
Hanniks (izrauj zobenu). Atzīsties! Tikai to vienu vārdu pasaki: vai Spartaks ir atkritējs?
Brezovirs (roku viņam uz pleca). Paliec mierā, Hannik! Mēs visi zinām, ka tu esi iemīlējies viņā kā jauna meitene.
H a n n i k s. Vai Spartaku mīlēt ir kauns?
Kāsts. Nebūt nē — it sevišķi tavos gados. Galu galā — vai tad mēs visi viņu tāpat nemīlam? Tikai nākdami ar Brezoviru runājām par Spartaku — par ko citu šonakt lai runā? Laikam arī Torkvāts tur bij.
Torkvāts. Jā, es biju. Un Eimakols.
E i m a k o 1 s. Jā, mēs runājām par viņu.
Brezovirs. Es teicu: vai viņš, tagad brīvs vīrs, vairs gribēs pīties ar mums, vergiem? Tie ir mani vārdi.
Kāsts. Vai tic nenozīmē to pašu, ko atkritējs?
Hanniks (atgrūž Brezovira roku, atvirzās). Ej nost! Tu neesi cienīgs stāvēt līdzās tiem, kas Spartaku mīl!
Torkvāts. Ost! Es dzirdu viņa soļus!
Kāsts. Kauns tādiem, kam kas teicams, ko Spartaks nedrīkst dzirdēt.
Visi paliek kā sastinguši.
Spartaks (ātri pa kāpnēm). Labvakar, Lutā- cij. Vai viņi ir klāt?
Lutācija pamāj ar galvu un roku, aizgrābta skatās viņā, bet nespēj parunāt.
Spartaks. Es steidzos, bet nevarēju ātrāk. (Ierauga Eistahiju.) Te tomēr ir viens svešs. Ei draugs! Tev uz kādu pusstundu būs jāizvācas no šejienes.
Lutācija. Tas ir kāds nelaimīgs cilvēks. Senatora Kūriona vergs Eistahijs. Viņš gribēja runāt ar tevi.
Eistahijs (piecēlies, tuvojas grīļodamies). Viņš izsita man aci… Vai es ar to vienu vairs varu redzēt?
Spartaks (drūmi noskatās viņā). Varēsi, draugs. Pietiekoši daudz tu varēsi. Vergi, kas abām acīm skatījušies savā dzīvē un liktenī, pazaudē prātu, ielec Tibrā vai
Eistahijs (tuvāk). Vai? Saki — pasaki to trešo!
Spartaks (nopurina galvu). To es nevaru — par agru vēl. Gaidi!
Eistahijs. Es nevaru gaidīt! Rītu viņš grib sūtīt mani prom uz Lūkāniju pie lauku darbiem …
Spartaks. Es saprotu, nabaga vīrs: tu zini, kas tevi tur sagaida, un baidies.
Eistahijs Tu redzi, kā es trīsu.. . Paglāb mani, saki, ko es lai daru!
Spartaks. Es varu teikt tikai to pašu, ko visiem tev līdzīgiem: bēdz kalnos un gaidi.
Eistahijs. Tas man jau pašam stāv prātā. Bet vai man ilgi būs jāgaida?
Spartaks (nepacietīgi). To es tev nevaru pasacīt. Ja ari zinātu, neteiktu: tu neesi no tiem, kam jāzina.