tu allaž esi bijis varonis un gūstā nedosies. Mūsu vecās brālības vārdā es tev apsolu: mēs tavas miesas nepieļausim romiešu apsmieklam. Starp desmit tūkstoš kritušiem mēs tevi atradīsim un sadedzināsim ar tādu godu, kāds tev pienākas. Par katru tavu kareivi divus romiešu gūstekņus pie tava sārta — to es tev solu!
Krikss (pavisam satriekts). Tad tu patiešām domā (Aizsedz seju ar plaukstu.)
Spartaks. Tur nav ko domāt, tas ir tikpat skaidri kā saule tev virs galvas. Bet savam liktenim neviens nav izbēdzis. Es tāpat neizbēgšu.
Eitibida (parausta Krikšu aiz elkoņa, šņākdama). Ko tu ļauj sev zobus apvārdot! Lapsas viltība ir viņa mēlē!
Krikss (atņem roku, kā pamodies aplaiž apkārt meklētāju skatienu). Vēlu tev visu labu, Spartak!
Spartaks. Ej laimīgs, Kriks!
Krikss gandrīz skriešus pa vārtiem, Eitibida seko.
Virsnieki iziet nopakaļ.
Vārti aizveras. Ilgs klusums.
Spartaks (stīvi pakaļ nolūkojies, ļauni). Vai vairāk neviena nav — kas grib aiziet?
G r a n 11 i k s. Par ko tu mūs turi, Spartak?
Kāsts. Tu mūs apvaino, Spartak!
B r e z o v i r s. Tu gribi mūs aizdzīt, Spartak?
S p a r t a k s. Piedodiet, draugi! Tas man iedūra sāpīgāk ka desmit romiešu šķēpi, un sāpēs cilvēks arvien ir netaisns. Par jums es nekad neesmu šaubījies. Nāciet tuvāk. Ko jus tagad gribat darīt?
Ka s t s. To, ko tu gribi.
S p a r t a ks. Vai cs ko gribu … ja, es gribēju vest jūs pāri Podusai un no turienes uz jūsu tēviju — tagad tas vairs nav iespējams.
Kāsts. Vai tiešām tas ir tik neiespējami?
Brezovirs. Atceries Vezuva krauju: tur mēs iespējām ari neiespējamo.
Spartaks. Tādi gadījumi, draugs, neatkārtojas. Velti esam mērojuši milzīgo ceļu 110 Meta- pontas līdz Mutinai, pāri visai Itālijai. Podusa ir pārplūdusi pāri krastiem, labi paklausoties, jūs jau no šejienes varat dzirdēt viņas krākšanu.
B r e z 0 v i r s. Bet mēs varam uztaisīt plostu.
Spartaks. To mēs varam. Teiksim, mēs uztai- sam divus, manis pec, trīs plostus. Piecdesmit simt — simt piecdesmit vīru reizē mēs pārceļam pāri. Bet mums ir pāri par piecdesmit tūkstošu — vai jūs saprotat, ko tas nozīmē? Ko ta saujiņa iesāks tur viņā pusē? Bailes visu Cizalpiju sacēlušas kājās, nakti jūs varat saskaitīt simt ugunskuru kalnu nogāzēs. Es jums saku, mūsu plosti vel nepagūs piedurties krastam, kad viņu akmeņi, dzelzs bumbas un metamie šķēpi mūs noguldīs pār malu dzelmē. Neceriet uz nakti un tumsu! Neaizmirstiet, ka še no katras aizas un katras klinšu alas mūs apglūn ienaidā zvērojošas acis — mēs paši esam gādājuši, lai viņas tur būtu. Nevienu soli mēs še nepaspersim, kad tas jau būs zināms viņā pusē. Vai ir kāds, kas domā citādi?
Smags klusums.
Brezovirs. Tad mums atliek tikai griezties atpakaļ un gāzties virsū Romai.
S p a r t a k s. Uz Marka Krasa un Mūmija leģionu šķēpiem? Pa Krikša pēdām un varbūt tajā pašā laukā, kur jau parīt — aizparīt droši gulēs viņš ar saviem divdesmit tūkstošiem… Varbūt, ka pašnāvība arī ir varonība, — kad cits vairs neatliek. Rojā eja dažreiz sver vairāk kā uzvara.
Kāsts. Mēs varam mirt, mums nav vairāk ko zaudēt kā tikai mūsu kailā dzīvība. Mūsu vietā var ļnākt un neapšaubāmi nāks citi — Romas valsts ir tik plaša, un viņas vergu miljonus neviens vēl nav skaitījis. Bet tu, Spartak, nedrīksti! Ar tevi aizietu bojā viņu pēdējā cerība.
Brezovirs. Kur piecdesmit tūkstoši netiek cauri, tur vēl viegli iespējams vienam. Mēs tevi pārcelsim upei' pāri, bet paši aiziesim kalnos. Tavā Maķedonijā dzīvo drošsirdīga tauta, tu viņu visu sacelsi kājās un atvedīsi šurp. Mēs būsim te un citi, tie daudzie, kas vēl nav modušies. Tad mēs saņemsim Romu kā kalēja lūškās — tad mēs viņu nožņaugsim!
Spartaks (urbjoši noskatās viņā). Vai tu runā nopietni vai tikai pārbaudīdams mani? Tagad es lai atstātu jūs, kur visa Itālija jums ir kā vilku bedre un pāri malai glūn I.ībijas lauva Marks Krass! Priekš kā tad man vienam pašam vajadzīga mana dzīvība? Ko es ar viņu iesākšu? Un ko jūs iesāksiet ar cerībām, kuras gan ir skaistas kā varavīksna, bet arī tikpat tālas un gaisīgas? Nē. Es palieku pie jums. — Līdz galam — līdz pēdējam!
Brezovirs (līksms). Es to zināju! Gribēju tikai, lai viņš pasaka pats.
Spartaks. Bet Mirca? Tu vienmēr tā ilgojies pēc dzimtenes. Artorikss tevi pavadītu.
Mirca (negaidīti cieti). Nerunā par to! Mana dzimtene ir tur, kur tu esi!
Artorikss. Un mana pie tevis!
Spartaks (pasmejas). To atkal es zināju… Redziet, draugi! Mēs tomēr esam pārāk cicši saauguši kopā. Tā ir kopīgā likteņa, kauju un asins brālība, ko neviens un nekas vēl nav šķīris.
Balsis. Nē — nekas! . . . Ved mūs Spartak!. . .
Spartaks (cieti, gandrīz draudoši). Jā — es vedīšu jūs, jo tikai es vienīgais redzu, kur vēl palicis ceļš. Tikai ziniet: bez pretrunas! bez vaicājuma! Nevienu vārdu lai es nedzirdu!
Uz priekšu nav iespējams — bet dažreiz atpakaļ- ejol tiek tālāk. Es jūs vedīšu kalnu grēdai pāri, tad pa viņu pusi, garām Romai un Krasa leģioniem, atpakaļ uz dienvidiem, kur vēl dzīvo mūsu pirmo Vezuva un Kaziminas kauju atmiņas. No Rēgijas pussalas kalniem var saskatīt Sicīlijas krastus. Tur, lajā paradīzes skaistajā zemē, šajā vergu ellē, nekad nav apri- musies cīņa brīvības dēj. To ar saviem pulkiem ir pārstaigājuši Ens, Antinohs Abējs un Kleons. Pirāti ar simt kuģiem pārcels mūs uz Sicīliju, mēs būsim romiešu maizes klētī un turpināsim savas kaujas līdz galīgai uzvarai. Tagad ejicl! Lai tūliņ sāk apmācīt tos desmit tūkstošus, kas te pienākuši pēdējās dienās. Ieroču mums no Kasija vairāk, nekā vajadzīgs — kaut cik aizpildīsim to robu, ko mums atstāja nolādētais, nelaimīgais nodevējs Krikss. Ejiet!
Virsnieki un kareivji prom uz labo pusi, Mirca ar Artoriksu uz kreiso. Trompetes.
Spartaks nolūkojas pakal, v ''.m Saiva nemanot noslīgst.
Metrobijs (tuvāk, bikli pieskaras viņa elkonim; gandrīz čukstus). Spartak. .. Vai tu — —