Выбрать главу

pats- tici?-

Spartaks (atjauzdamies). Vai es — ticu… (Saslienas; kā ar cirvi.) Manā valodā nav vārda ticēt. Es — gribu! (Ātri prom uz labo pusi.)

Metrobijs iet pakaj lēnām, galvu nogrozīdams.

CETURTAIS CĒLIENS

Desmitais skats R ē g i j a s pussala p i e j ū r a s.

Klinšaina krastmala. Labajā pusē neaugstas, šķautnainas kraujas, mazākas dibenā, pašā vidū un kreisajā dibenstūrī. Ļoti tālu Vezuva siluets. Kreisajā pusē nogāze, lejā neredzams grā­vis, aiz tā puslokā romiešu nometnes stāvsēta asiem galiem. Gar dibenmalu augšā sniecas krūmi un koku galotnes. Perspek­tīvā jūra ar kuģiem pie apvāršņa. Augšā dzidras debesis ar retiem, baltiem mākoņiem.

Vējains. Saulriets. Jūra tumši viļņaina šņāc, debess gaiš­zila; ap mākoņiem un kuģu burām norieta kvēla. Laukums krēsla, kas pamazām tumst.

Kreisajā pusē gar klinšu kravu no apaugušas krasta no­gāzes visu laiku nāk augša kareivji ar žagaru nastām, smilšu maisiem, kārtīm un baļķiem un nokāpj kreisajā pusē pie grāvja, atgriežas atpakaļ un nes atkal. Viņus rīko Kasīs.

Labajā pusē uz klintīm kareivju grupas puszviļus, sēdus un stāvus; uztraukti žestikulē, rāda cits citam aizejošos kuģus.

Vidu Spartaks, Brezovirs, Bartorikss, Metrobijs, Mirca, Artorikss, centurioni, skatās pakaļ kuģiem.

Pirmais k a r e i v i s (uz klintīm). Skatieties, skatieties! Kuģi griežas atpakaļ!

Otrais kareivis. Patiešām! Man arī liekas ka viņi griežas!

Vēro visi.

Trešais kareivis. Man liekas — — man liekas — viņi stāv uz vietas.

P irmais k a r c i v i s. Ei, tu žurkas dēls tāds! Tu jūru nekad neesi redzējis. Tik tālu selgā viņa ne­kad nestāv uz vietas un uz viņas nekas nestāv. Vai-;, nu tie griežas atpakaļ, vai brauc tālāk.

Vēro atkal.

Ceturtais kareivis. Viņi… viņi brauc projām!

Pirmais kareivis. Vai tu klusēsi, nelaimī­gais! Kā viņi var aizbraukt, kad ir nolīgts un sa­maksāts?

Ceturtais kareivis. Sie nolādētie pirāti ir tie vislielākie nelieši pasaule!

Pirmais kareivis. Jā, tagad arī es redzu:! viņi patiešām brauc projām!

Otrais kareivis. Ko mēs tagad iesāksim? I Vienā pusē mums ir klaja jūra, otrā pusē jūdžu garš,» divdesmit metru plats grāvis, aiz tā valnis ar Krasa i nometnes žogu .. . Mums vairs nav izejas!

Pirmais kareivis. Man tagad viena alga. I Es esmu tā izbadojies un novārdzis, ka vēlos aizmigt īj un neuzmosties vairs.

Pakrīt zemē un paliek galam.

Trešais kareivis. Gļēvulis! Vai mēs esam mazāk izbadojušies un novārguši? Kamēr*1 Spartaks : vēl te, mums būs izeja. (Iesper ar kāju.) Celies augšā, es saku!

Pirmais kareivis. Liec mani mierā — es gribu nomirt! .. .

Spartaks (atgriežas, notriekts). Jā — viņi brauc projām. (Smagi nosēstas uz klintsbluka.) Tik bezkaunīgā kārtā mani vēl neviens nav piekrāpis.

Metrobijs. Sen zināms, ka Kilikijas pirāti tie lielākie nelieši visā Itālijā. Tu viens neesi vainīgs, mēs visi bijām turpat.

Spartaks. Nē, tikai es viens pats: es jūs tā kā tā nebūtu klausījis, ar savu mīksto mēli viņš bij mani galīgi apmāvis. Nopērt man vajadzētu likt sevi par tādu lētticību!

Brezovirs. Nemoki sevi velti, tur tā kā tā nevar vairs neko darīt.

Spartaks (neklausās). Trīs naktis es viņu iz­guldināju un ēdināju savā teltī. Mēle viņam bij tik mīksta un lokana kā zīda lakats. Teicās pats esam izbēdzis vergs, mūsu kaujas ar romiešiem aprakstīja tik sīki, it kā viņš pats, nevis es tās vadījis. Pēc viņa stāstiem iznāca, ka viņa tēvs Sicīlijā un mans Tra- ķijā tikko nebijuši sirdsdraugi. Patiešām — es viņu gandrīz noskūpstīju! Tpu!

Brezovirs. Viņa kuģis stāvēja pašā krast­malā piesiets.

Bartorikss. Jā — mēs varējām kāpt uz tā un aplūkot»pēc patikas. Mēs nogājām apakšā un ierāpā­mies mastos, viņi mums neko neliedza. Daudzi no mums kuģi vēl nebija redzējuši un līksmoja kā bērni. Viņi dāvināja mums skaistus gliemežvākus, krāsai­nas koraļļu drupatas un dzeltenus un zaļus, brīniš­ķīgi mīkstus sūkļus no Egejas jūras.

Artorikss. Jā — lai jūs ar tiem kutināt sev ādu un neredzat, ka viņi tikai smieklus valda par jums.

Spartak s. Tam tur par mani vairs nav javalda! (Pakrata dūri pret jūru.) Es galvoju, tagad viņš visiem stāsta, ka apmuļķojis mani, un viņa laupītāji rēkdami valstās pa grīdu.

M e t r o b i j s. Nedomā vairāk par to. Izlietu ūdeni tā kā tā nevar vairs sasmelt.

Spartaks. Ūdeni. .. Manu vislabāko Tuskulā- nas vīnu viņš izternpa, šis Sicīlijas vērsis. Un kā viņš prata kaulēties, šis sasodītais! Rakstvedis viņam bij līdzi ar vaska dēlīšiem un trim irbuļiem. Divi tūkstoši vīru es vispirms gribēju sūtīt pāri, un tie visi viņam bij pierakstīti. Cik kurš no viņiem sver — pat to viņš gribēja atzīmēt, it kā runa bijusi par kādām eļļas mucām vai labības maisiem. Un kā viņš tos šķiroja! Par tiem, kas palīdzēs pie airiem — pusi, par pārē­jiem — visu, par centurioniem pusotras maksas. Par Brezoviru vienu pašu — piecas.

Brezovirs (mazliet glaimots). Hm … Blēdis gan, bet vērtību viņš zina!

Spartaks. Tā viņš man miglu salaida acis un aplaupīja gludi — līdz ādai! Kāja Oresta zelta trij- kaji viņš paņēma. Valerija Mesalas vāzi . . . Fūrija Venus statuju… Varīnija sudraba galdu un paklā­jus… Visu, līdz pēdējam! Un mūsu naudu! Kara lādes ir tukšas, taukšetus zirņus tagad varam tur gla­bāt … Mēs esam tukšāki kā toreiz, kad nokāpām no Vezuva … Un tad vēl, nolādētais, murkšēja, ka mēs paliekot viņam parādā. Ja es viņu dabūtu rokā — zvēru pie Marsa! — ka sivēnu es viņu izcepinātu uz oglēm, no vieniem sāniem uz otriem apgrozīdams!

Brezovirs. Vēl mums paliek cerība uz plostiem.

Centurions (steigšus no lejas). Spartak! Mūsu pēdējais plosts

Spartaks (kājās). Kas ir ar to? Vai viņš iet?