Centurions (satriekts). Ne, viņš neiet. ..
Spartaks. Ko tad jūs, nelieši, tur darāt? Es pavēlēju: telšu audeklus un ādas uzcelt par burām, visus pie airiem likt!
Ce 111 u r i o n s (nevarīgi atmet ar roku). Nelīdz nekas! Vējš brāž no jūras, viļņi tik augsti — buras noplēsa, līdzko bij paceltas, plostu ar airētājiem pret klinti…
Spartaks. Trakie! Tad nelaidiet viņu nost! Tas ir mūsu pēdējais!
Centurions. Tas bij mūsu pēdējais- tagad viņa vairs nav — tikai baļķi slaistās pa viļņiem.
Spartaks (ieķer roku matos). Visi nelabie gari ir kājās pret mums!
Brezovirs. Pirāti tos uzlaiduši. Saka, viņiem esot tādi vārdi.
Spartaks. Un vīri 110 plosta?
Centurions. Tikai piecpadsmit tika malā, tie citi ir dibenā — viņi neprata peldēt.
S p a r t a k s. Vēl viena cerība ir dibenā …
Artorikss. Marks Krass dzīro aiz vaļņiem 1111 sētas un nedomā uzbrukt. Badā izmērdēt mūs grib. Trīs reizes jau aicinājis padoties.
S pa rt a ks. Granniks vel šodien nav mājās. Tā ir laba zīme. Krass ir uzsācis lielas sarunas ar viņu. Tā mums atliek laiks rīkoties, ja romieši negribēs ar labu izlaist.
Metrobijs. Man ienāk prāta: vai mēs nevaram izvēlēties to pašu ceļu, pa kuru vakarnakt ir aizbēdzis Mesembrijs ar pieciem tūkstošiem?
Spartaks. Tas suns ir aizbēdzis bēguma laikā pa piekrastes dangām un dubļiem. Bet es šaubos, vai viņiem izdevās uzrāpties stāvajā kraujā. Šorīt gaisma romiešu nometnē dzirdēja lielu kņadu. Ja tie viņus visus nav nosituši akmeņiem un klintsbluķiem, tad palikušos paisuma viļņi aizskalo jūrā … Nē — tavs prāts, Metrobij, šoreiz mums nepalīdz, jāpaliek vien pie mana paša.
Kosts pienāk.
Kas ir, Kast? Grāvis pilns un eja gatava?
Kāsts. Piecas pēdas vēl paliek, un mums nav vairāk koku: lielie visi nocirsti plostu pagatavošanai, un baļķus tagad mētā viļņi.
Spartaks. Ko? Arī šo pēdējo izeju viņi man grib nozagt? (Brītiņu padomā; kā pērkons.) Mums., tur ir daži nosprāguši zirgi — atvilkt un sakraut grēdā! Bet žigli! Pēc stundas ceturkšņa lai dambis! gatavs!
Kāsts ar kareivjiem prom uz kreiso pusi.
(Spartaks pasper pāri. solu uz to pusi; krata dūri ' pret romiešu nometni.) Dzīvus gribējāt mūs sapūdēt! Lai mēs te kā beigtas vardes sapūstam uz šim klintīm! Tava paša zaldātu asinīs es tevi noslīcināšu, Mark Kras!
Kareivjiem.
Mūsu dambis ir taisni pret romiešu vārtiem. Stabus mēs jau naktī aizzāģējārn. Kā lavīna mēs gāzīsimies viņu nometnē iekšā, saskaldīsim visu, kas pagadīsies priekšā, — attapties viņi nepagūs, kad mēs būsim cauri un prom kalnos!
G r a n n i k s (ar diviem pavadoņiem no kreisās puses). Dambis ir gandrīz gatavs — mēs īsti labi pārrāpāmies šurp. Kāsts strādā lieliski.
Spartaks. Tomēr veseli pamācāt? Es jau baidījos, ka Marks Krass neliek jums nogriezt ausis un degunus un nepārdzen atpakaļ.
Kareivji uz klintīm sacēlušies kājās klausīties.
Granniks (bezgala nikns). Tas — nolādētais romietis! Ko viņš ar mums darīja, ir desmitreiz ļaunāk kā nogrieztas ausis. Par izsmieklu viņš mūs pataisīja, par kumēdiņu rādītājiem Romas Saturnā- liju svētkos! Vēl tagad viņi visi palika tur, smieklos rēkdami. — Ak jūs esat ieradušies, dārgie kaimiņi! — viņo mums teica. — Ilgi likāt sevi gaidīt, varonīgie gladiatoru kungi, es ļoti priecājos un jūtos pagodināts par apciemojumu. Kā tad bij, — viņš teica, — kad domājat sākt gājienu uz Romu? Pasakiet to man, lai varu attīrīt jums brīvu ceļu.
S p a r t a k s. Tā viņš ņirgājās par jums!
Granniks (izmisis atmet ar roku). Tas bij tikai sākums. — Ak Spartaks grib zināt, ar kādiem noteikumiem mēs varētu vienoties? To viņš dara ļoti laipni, citādi man šajā lielā pašam būtu jāierodas pie viņa. Bet kur tad jums jāsteidzas — laika taču diezgan! Sešas nedēļas jūs sēžat aiz maniem vaļņiem un grāvja. Vai jūs žēloties gribat? - viņš ņirgājās. Vai jums kā trūkst? Saulīte karsē tik brīnum jauki, un reizēm atkal atvēsina brangs vējiņš. No Sicīlijas pāri nāk grauzdētu kviešu un gatavu apelsīnu smarža, jūrā ūdens ko padzerties nekad netrūkst… Padzīvojiet vien, mīlīši, vēl otras sešas nedēļas, tad es pats iešu jūs apraudzīt — ar dāvanām, ar iesmā ceptu gaļu un sarkanu, pavisam sarkanu vīnu …
Aiz romiešu sētas uzplivo ugunskuri, dzirdams tāls troksnis.
Spartaks (šņākdams). Es tevi pašu šovakar peldināšu sarkanā, kūpošā vīnā!
Granniks. Četras reizes pa šo dienu un nakti mūs ēdināja, piebāza tik pilnus, ka mēs tikko varējām pakustēties. Un, ja no tā vīna, ko mums nesa, trīs ceturtdaļas neizlējuši zemē, mēs tagad rāpus pārvilktos atpakaļ. Nakti mūs izguldināja uz trim kārtām noklātām Alpu lāčādām, rītā lika nomazgāties sudraba bļodā — pēc tam Mūmijs to sadauzīja pret akmeni. It neko neslēpa no mums. Aizveda pie dubļu aploka, kur līdz ceļiem bradā Krikša karaspēka paliekas — pieci simti — odu sapampušām galvām un tārpu izgrauztām kājām. Tā grieķiete, tā Eitibida, ir tur — viņai loks un bultas, un viņa katru dienu staigā apkārt, uz viņiem mērķī šaudama. Katru vakaru, kad Krass nosēstas pie vakariņām, atved divdesmit, viņš liek tiem cīnīties un nokaut citam citu. — Eai neaizmirst Spartaka mākslu, — viņš saka .. .
Spartaks (elso). Brāli Kriks, kāpēc tu negribēji klausīt!… Pat tavu līķi mums neizdevās atrast …
G r a 11 n i k s. Savas mantu un naudas lādes viņš mums izrādīja. Un, kad mēs brīnījāmies par to bagātību, viņš smējās un teica: — Tas vēl nav nekas, bet jūsu Spartaks putina mani laukā: Kilikijas pirāti ir tīrie plēsoņas, man bij jādod tiem divreiz vairāk, nekā Spartaks deva.
Spartaks (nevaldāmās dusmās). Lai viņš dzīvs sapūst, šis nolādētais blēdis! Tātad viņš ir tas! Viņš pārsolījis mani un tos nopircis.
Granniks. Viņš darīja visu, lai mūs līdz pēdējam pazemotu un apsmietu. Lika mums stāvēt klāt, kad viņš apspriedās ar saviem kvestoriein un izsūtīja ordinārus. Mums bij jādzird, ka Pompejs ar saviem leģioniem ir no Romas ceļā šurp un ka Marks Teren- cijs Lukulls ar saviem no Maķedonijas steidzas uz Brundiziju. — Starp trim iesmiem viņš tagad ir, tas tavs lielais, neuzvaramais Spartaks! — viņš smējās. — Bet es viņu neatdošu ne Pompejam, ne Lukullam - es pats gribu uzdurt viņu, papriekš apcepināt uz ugunskura un tikai tad piesiet krustā Apija ceļa malā.