Bartorikss (nevar novaldīties, izlec priekšā). Paskatieties! Sārtus viņi jau sakūruši un gaida ar saviem iesmiem! Marka Krasa acīs mēs neesam vairāk kā noplucinātas zosis, ko izcept vakariņās! Dzirdiet, kā viņi auro laizīdamies!
Granniks. Krasa tur nav. Naktī no šejienes ir izbēdzis Mesembrijs ar pieciem tūkstošiem ģermāņu. Trīsdesmit piecus Mūmija jātnieki atveda, zirgu astēm piesietus — pārējie ir nosisti krasta kraujā. Bet pāra desmitiem laimējies apslēpties klintīs — šorīt gaismā Krass pats ar saviem pulkiem izgāja gūstīt tos. — Es sen neesmu bijis medībās, — viņš teica, — man drusku jāpakustas un jāizvēdinās, citādi ēstgribu var samaitāt. — IJz Romu nosūtīja vēstnesi un lika pateikt: kā odus es viņus visus līdz ar Spar laku turu savā saujā. Lai man nesarīko triumfa braucienu, ja kāds var pierādīt, ka es vienam vienīgam esmu ļāvis dzīvam izmukt.
Artorikss. Tic zaimi nav vairs ilgāk paciešami! Ar katru vārdu viņš spļauj mums sejā! Spartak, ja tu to paciet, — es pats inetīšos uz sava zobena!
Kāsts uznāk ar savējiem.
G r a n n i k s. Nometnē patlaban saimnieko Fabri- cijs. No pašas pusdienas viņš ir piedzēries un patlaban droši vien sarīko gūstekņu slaktiņu. Zaldāti dara, kas viņiem patīk,'vīna mucas klankš visos stūros. Fabricijs pavēlēja mūs vienkārši izdzīt laukā. Un tev, Spartak, atsūtīja dāvanu. (Pamāj pavadonim, tas izvirzās vairāk priekša.) Vīnu, gabalu maizes un sauju žāvētu vīģu.
Spartaks (visu laiku stāvējis noliektu galvu, tagad lēnām saslienas — liels un draudošs). Man? Sauju vīģu?… Pasvied to Rēgijas suņiem aiz mūsu žoga!…
Kāsts. Dambis ir gatavs, Spartak! Un tavas kohortas gatavas, Spartak! Viņi gaida .. .
Spartaks. Par agru tu esi sācis spļaudīties, Mark Kras! (Pakrata dūri prei romiešu nometni, pasper pāra soļus vidu.) Līdz manai sejai tu nekad nesniegsi, Romas asinssuns! . .. Surp, kareivji!
Visi pusloka ap viņu. Bridi klusums - romiešu nometne spilgtāk uzplivo ugunis, dzirdama tāla rēkoņa.
Redziet?! Tie ugunskuri tur liesmo mūsu līķiem… Dzirdiet?! Viņi gavilē mūsu bērēm! … Par agru, es saku! Vēl viņi raudās, šie nolādētie!
Mazs starpbrīdis.
Tagad klausieties, ko es jums teikšu! Abām ausīm klausieties — ar visiem saviem prātiem un sirdīm — — tā, it kā tas nebūtu es, bet uz jums runātu visi romiešu un jūsu pašu dievi!
Marks Krass lielās mūs kā odus samiedzis saujā — daudz netrūkst, ka viņam būtu taisnība. Pats viņš stāv te — no Romas nāk Pompejs ar saviem leģioniem, kas nožņaudza Sertoriju Spānijā. Lukulls steidzas no Traķijas uz Brundiziju. Mēs esam starp trim iesmiem — Markam Krasam jau siekalas tek. Bet lai viņš tās nolaiza! Viņa saujā vēl ir sprauga, un mēs laižamies laukā pa to!
Dambis grāvim pāri ir gatavs — mēs tūliņ gāzī- simies pāri tam. Vārtus laukā! pāri romiešu nometnei — mēs viņus samīsim! Un, ja tur ari gadītos Krikša un Mesembrija bēgļi, — sitiet viņus nost, tie ir nodevēji, lai viņi mirst līdz ar Fabricija salašņām! . . .
Balsis. Nost viņus! … Zemē viņus …
S p a r t a k s. Neviens nepaliks atpakaļ, un neviens neaizklīdīs sāņus! Mēs vairs neesam septiņdesmit pieci tūkstoši, bet viens vienīgs vīrs — viena galva - viens spēks — viens zobens! … Es eju pirmais!
B rezov irs. Un es!
K a s t s. Un es!
Bartorikss. Un es!
Artorikss. Un es!
Spartaks. Tu sargā Mircu!
A r t o r i k s s. Uz rokām es viņu iznesišu!
Metrobijs (parādu dunci). Mana roka arī vēl klausa!
Balsis. Ved mūs, Spartak!… (Kareivji tikko valdās.)
Spartaks. G|ēvu|u starp mums nav, bet tagad lai katrs savai rokai piešķir trīskārtēju spēku! Divas reizes mēs Itāliju esam pārstaigājuši, no dienvidiem līdz ziemeļiem un atpakaļ. Tagad lai jūsu kājām pieaug spārni! I<ā putni mēs laidīsimies — kā vētra! Līdz Brundizijai! Trīs tūkstoši kuģu tur stāv ostā — tos mēs sagrābsim — un tad pāri — uz Albāniju, uz Grieķiju, kur gaida verdzinātas tautas!
Metrobijs (čukstoši). Bet ja Lukulls ir jau Brundizijā? . . .
Spartaks. Klusi, tu vecais vergs! Tad mēs griezīsimies atpakaļ un bruksim virsū Krasam, pirms vēl Pompcjs nav piesteidzies! Un, ja arī mums tad jākrīt līdz pēdējam vīram, — mēs nemirsim! Mūsu ciņa par brīvību dzīvos! Zerni mēs csain sacēluši kājās, visi meži ir pilni, visas kalnu alas slēpj draudu, naidu un spēku! Romiešu vergu valsts dreb pašos pamatos! Paies vēl četri gadi — paies četri gadu simti — un sabruks "iņa Un apraks zem savām drupām tos, kas uzbarojis"trekni 110 mūsu sviedriem un dzēra mūsu asinis!… lūs nevarat aiziet bojā! Jūs iekustinājāt šo straumi, un viņa nerimsies! Cīņa par brīvību neapstāsies! Jūs neaizmirsīs! Jūsu asinis strāvos nākošās paaudzēs!… Jūsu vārdi būs zvaigznēs rakstīti!
Balsis. Un tavs, Spartak!… Un tavs!…
Spartaks. Arī mans!… Uz priekšu!
Trompetes. Kliedzieni. Spartaks pa priekšu — Brezovirs, Bartorikss, llanniks, Kāsts, Mirca ar Artoriksu, Metrobijs. Aiz tiem kareivji — grūst leja uz kreiso pusi.
Kaujas saucieni — vārtu brikšķēšana — ieroču šķindoņa — trompetes. Pāri romiešu vaļņiem sāk vērpties melni dūmu
mutuļi.
Vienpadsmitais skats
Marka Krasa n o m e t n ē.
Plašs laukums uzkalnā. Reli koki, telšu rinda katrā pusē. Labajā Marka Krasa lielā, krāšņā telts ieejas aizkari ar pušķainām, zelta vītām auklām, augšā virs smailes valsts nozīme, zelta ērglis. Pie ieejas katrā puse etiopiešu vergs, mazliet attālāk un vairāk priekšā pa divi leģionāri ar sudraba āvām goda sardzē. Gandrīz pašā vidū pret kreiso pusi vērsta, sarkanu segu apklāta estrāde ar dārgakmeņiem rotātu ziloņkaula krēslu un sarkanu uzjumu pāri.