M a rk s Krass (sarkastiski pasmiedamies). Paklausieties šo varoni! Kā sermulis, kam uz astes min, viņš allaž izmanās kaut kur palīst! Tāpēc Pompejs tevi atsūtīja atpakaļ Romā.
F a b r i c i j s (vēl tuvāk). Es- Mans brālis ir
senators . . . mans znots varbūt būs konsuls-
Marks Kras s. Ko tu lielies ar saviem radiem! Kas tu pats esi? Romas nelaime un kauns tu esi! Visiem tevi uzbāž, un nevienam tu nederi. Kaujinieku rindās tu tikai pinies pa kāiām. Turpmāk tu man komandēsi mūsu zupas vārītājus un maizes dalītājus!
Fabricijs. Es?… (Asarām acis.) Mans brālis
Marks Krass. Nevis tavs brālis, bet tu pats! Kā gribi: es varu arī sūtīt tevi atpakaļ uz Romu, senāts man ir devis neaprobežotas pilnvaras. Tu man esi kaitējis vairāk kā simt tūkstoši apbruņotu vergu. Par nerru tu esi mani padarīiis! Es biju spiests lūgt senātu, lai sūta man Pompeju un Lukullu palīgā, — un pa to laiku tu palaidi Spartaku no sprosta, kur es galu galā viegli viens pats būtu viņu picveicis. Par izsmieklu tu nēsā to slavenā romieša vārdu! Ej nost no manām acīm!
Fabricijs (atvirzās, acis slaucīdams). Un mans znots grib par konsulu
Marks Krass (pēc brīža turpina apvaldīti, cēli, negrozāmi cieti). Pompejs 110 Romas ir ceļā šurpu, Lukulls Rrundizijā izkāpis malā, tāpēc Spartaks ir griezies atpakaļ un stāv tikai četras jūdzes no šejienes. Man nevajag palīgu, trešdaļu uzvaras slavas es negribu, bet visu! Viens pats visu, vai jūs sapratāt? Es negaidīšu ne Pompeju, ne Lukullu — lai viņi iet kalnos dzenāt un gūstīt izklīdušās vergu bandas. Spartaku sakaušu es — es viens pats! Mani jātnieku priekšpulki ir jau tur un ielenc barbarus no mugurpuses. Krēslā mēs dosimies ceļā un ap pusnakti bruksim tiem virsū. Neviens no viņiem nedrīkst izmukt! Visiem viņiem jāpaliek kaujas laukā ērgļiem un lapsām par barību! Tikai seši tūkstoši gūstekņu man vajadzīgs — man ir pagatavoti seši tūkstoši krustu, kur piesist viņus gar Apija ceļa malām, kad braukšu uz Romu.
Lieciet vēra: ta būs briesmīga kauja! Viņi zina, kas tos sagaida, un cīnīsies ka zvēri. Tie tur palikušie ir Spartaka labākie gladiatoru pulki, tie nāves nebīstas. Un arī jūs nedrīkstiet bīties! Neviens nedrīkst atkāpties vai bēgt! Jums jāaizstāv Romas gods un jāatjauno romiešu sena kaujas slava. Es jums tūliņ rādīšu, kas sagaida ikvienu, kas atkāpsies vai bēgs. Vairāk kā divi simti gadu šis cēlais līdzeklis nav lietots, tāpēc arī vairs nav romiešu karaspēka, bet tikai gļēvuļi un zaķapastalas. Es viņu celšu atkal godā — ar dzelzs rīkstēm un liktoru cirvi es jūs mācīšu būt atkal romiešu zaldātiem!
CVirsnieki un patricieši sakustas, kā protestēt gribēdami). Mierā! Jūsu protestus es esmu dzirdējis. Tie nespēj locīt manu gribu!
Kājās, pastieptu roku.
Jūs gļēvuļi un zaķapastalas! Jūs bijāt tie, kas no Rēgijas skrējāt līdz pat Romas vārtiem un sacēlāt tur izbailes un šausmas! Deviņi tūkstoši spēcīgu jaunekļu — gladiators Spartaks jūs trenca kā pārbiedētu kazu baru! Šonakt jūs vairs nebēgsiet, to es zvēru! Es jūs nododu liktoru rokās. Pēc lozes katru desmito nopērs un pēc tam viņam nocirtīs galvu!
Fabricijs. Nē taču, Mark Kras! Tur ir ari mans dēls!
M a r k s Krass. Un, ja tur būtu arī mans paša dēls, — savu spriedumu es negrozīšu!
Fabricijs (raudādams). Viņš mums ir vieni- gais … Viņa māte nobeigsies aiz bēdām . ..
Marks Krass. Deviņi simti mātes varbūt nobeigsies aiz bēdām, lai varētu dzīvot deviņdesmit tūkstoš romiešu mātes bez bailēm, ka izbēgušie vergi viņas pašas nepadara par verdzenēm . . . Tu gribi ko teikt, jaunais cilvēk?
Auls F a b r i c i j s. Ja tu atļauj, Mark Kras.
Marks Krass. Runā, ja tev kas cits ko sacīt. Lūgšanās ir velta.
Auls Fabricijs. Es nedomāju lūgties. Es esmu Auls Fabricijs jaunākais, es gribēju tikai pateikt, lai tu neklausi manu tēvu. Tavs spriedums ir taisnīgs, Mark Kras, mēs to esam pelnījuši. Ja loze krīt man, es esmu gatavs mirt.
Marks Krass (aizkustināts). Tu esi labāks romietis un cienīgāks nekā tavs tēvs. Man žēl tevis, bet es tur neko nevaru darīt. Ne cs spriežu, bet pats liktenis — varbūt viņš tevi saudzēs … (Atkal cieti.) Un, lai visi un jūs paši redzētu nepārprotami, cik zemu esat krituši un kas gaidāms visiem jums līdzīgiem, es lieku tajā pašā vietā un gluži līdzīgā kārtā nosodīt arī tos tur. Liktori, pie darba! Ejiet! (Paliek, pastieptu roku.)
Trompetes. Liktori aiziet pa kreisi teļā dažu centurionu pavadībā; pēc viņiem abas rindas notiesāto zaldātu, beigās aizdzen ķēdēs saslēgtos vergus.
Mākoņi zibsni. Tāls pērkona grāviens.
Divpadsmitais skats
Pēdējās kaujas lauks.
Mazs laukumiņš ar neaugstām klinšu kravām gar stāvu nogāžu malām, trim cipresēm vidū.
Nakts. Visu klāj melns lietus mākonis ar tumsu, vētru, zibšņiem un pērkona dārdiem. Ugunsgrēka un lāpu plīvojoša blāzma. Kaujas troksnis lejā. Reti signālu pūtieni.
Marks Krass (rokas uz krūtīm sakrustojis, plīvojošu uguņu apspīdēts, uzvarētāja lepnumā nogāzes malā, dibenā vēro kauju kreisajā pusē. Attālāk seši ordināri). Tic ir atkal romieši! Nu es viņus pazīstu! Tā — tā — tā! . .. Cērtiet viņus! . . . duriet nost! … Tā — tā — tā! . .. Turas kā velni! … Vai mēs dabūsim gūstekņus? Seši tūkstoši man vajadzīgi,
Pirmais o r d i n ā r s. Par to var šaubīties: viņi krīt, bet nepadodas.
Marks Kras s. Patiešām, viņi cīnās lieliski! Ja še bijis cirkus — es nenovaldītos, es aplaudētu … Palūkojiet — — nu palūkojiet to milzeni! Vesels mākonis metamo šķēpu lido uz viņu . . . Vai viņš nav apburts? Saka, ka viņi zinot tādu ziedi, kas padara neievainojamu … Katrā rokā viņam ir zobens, un kā viņš skalda! . .. Vesela grēda mūsu zaldātu guļ apkārt, un viņš lec tiem pāri . . . Kad tikai viņš neiz- laužas!
Otrais ordinārs. Tas ir Brezovirs. Nekur viņš neizlauzīsies: viņam vēl tikai pussimts vīru, un ik brīdi kāds krīt. Redziet! redziet!