Marks Krass. Dzīvus — dzīvus man viņus vajag! Steidzies, teic kvestoram Rufijam, lai gādā man gūstekņus! Lai netaupa! Piecus mūsu kritušos par vienu dzīvu gladiatoru!
Otrais ordinārs aizsteidzas. Trompetes.
Un tie tur! Vai viņi neizlauzīsies?
Trešais o r d i n ā r s. N'ē, neviens neizlauzīsies. Aiz uzkalna noslēpta mūsu jātnieku kohorta, tā kaujā nemaz nav bijusi.
MarksKrass. Un tie tur? Man šķiet, viņi grib patverties šajā kraujā.
Ceturtais ordinārs (tuvāk malai). Tas būtu labi, ja viņi to mēģinātu: krauja ir ieslēgta riņķī apkārt, neviens nevar izbēgt. Mēs viņus saņemtu dzīvus … Ā! tas ir Bartorikss … un Granniks … viņu zirgi ir krituši, tie cīnās kājām… Ā! viņi dzenas pakaļ!
Marks Krass (plaukstu virs acīm). Tā kā sievišķis liekas, ko viņi dzen!
Piektais o r d i n ā r s. Tā ir Eitibida!
Marks Krass. Eitibida? Vai tad vina ari ir tur?
Piektais ordinārs. Visu laiku. Viņa mēģināja piekļūt Spartakam.
M arks Krass (nicinoši). Nē — tā nav sieviete — tā ir īsta Gorgona! Viņai nepietiek ar Krikšu — arī Spartaku viņai vajag!…
Spartaks (leja, labajā pusē — ciņa aizelsies). Mark Kras! . .. Kur tu esi? . .. Kāpēc tu nerādies? . . . Vai tev bail? …
Marks Krass (pasviežas pret labo pusi, lūkojas lejā). Kaskas tas bij?… Man likās—ka
mani sauc.
Pirmais o r d i n ā r s. Tas ir Spartaks! .. . Paskatieties, paskatieties, kā viņš tos skalda!
Trešais ordinārs. Kā kalnā viņš uzlec uz mūsu zaldātu līķiem!
Ceturtais ordinārs. Šķēpi kā mušas lido ap viņu! .. . (Sajūsmā.) Tas ir lieliski! Nē — tas nav cilvēks! No pekles iznācis ļauns gars! Kā viņš tur izstiepjas visā augumā!
Spartaks. Mark Kras!… Kur tu slēpies?… Gļēvuli! .. .
Piektais o r d i n ā r s. Viņš tevi zaimo, Mark Kras!
Marks Krass (satraukts un pārskaities). Mani? . .. Viņš? .. . Tas smirdoņas barbars!. ..
(Tver zobenu.) Manu zirgu!… Un vairogu!…
Ordināri grib steigties lejā uz labo pusi.
Tur ne! Tur viņam nevarēs piekļūt! … Še, no mugurpuses! .. .
Viens ordinārs pa priekšu pa kreiso pusi lejā — tad Marks Krass, pārējie pakaļ. Trompetes.
E i t i b i d a (no kreisas puses priekšā — izspūrušiem matiem, aizkususi, nāves bailēs). Aul Fabricij, glāb! .. . Viņi grib mani nokaut!. . .
Auls Fabricijs. Nebaidies, Eitibida … es tevi sargāšu .. .
Bartorikss, Granniks un centurions pakaļ.
B artorikss. A! .. . Izbēgt tu domāji, ragana! Granniks. Nost, romiešu kucēns!. .. Eitibida (bailēs atpakaļ aiz klints, vairāk dibenā). Glāb, Aul. ..
Auls Fabricijs (viņu aizsargādams pret tiem abiem, kāpjas atpakaļ liclz aiz klints). Nost, plukatas vergi! . . .
Aiz klints divi kritieni — Eitibidas brēciens.
G r a n n i k s. Romiešu suns! . . . Bartorikss. Sapūsti, nolādētā! . . .
Abi izskrien atpakaļ.
Centurions (kreisajā puse pie kraujas). Kāsts!… (Kreiso roku pie pieres, labā ar zobenu nošļūk gar sāniem.)
Granniks (blakus, nostenas). Eh!. . . Kā izsalkušu šakāļu bars tie sakrīt pār viņu! … Bet tur. . . tas ir Brezovirs!… Ievainots… uz ceļiem!… Ātrāk!.. .
Visi trīs noskrien lejā. Mazu bridi laukums tukšs.
Metrobijs (no lejas, labajā pusē — uzvelk Mircu, kas pusnenuiņā, tikko vēl var cilāt kājas). Te tu varēsi atpūsties… Tev drīz paliks labāk… Artorikss ar Spartaku tevi sargās … un es … (Nogulda zem cipreses.) Kas tev ir, bērns? . . . Vai tu esi stipri ievainota?.. . (Noliecas pār viņu.) Mirca … vai tu vēl dzirdi? . . . (Pietiek roku tai pie krūtīm — atslienas, sāk raustīties elsās.)
Divi romiešu ceniurioni priekšā no kreisās puses. Metrobijs izrauj dunci, metas aiz klints.
Pirmais romietis. Eitibida! Vai tu te esi? Otrais romietis. Tur viņa guļ . . . Tas vergs ir viņu nokāvis! . ..
Otrais romietis. Ha!… Suns tu!
Abi metas tam virsu.
Metrobijs. No romiešu zobena ne!… (Nogalinās un krīt aiz klints šķautnes.)
Labajā pusē pār nogāzes malu parādus Spartaks un Artorikss.
Pirmais romieti s. Vai!. . . Tas ir Spartaks! . .. (Aizbēg atpakaļ.)
Otrais romietis. Un Artorikss! . .. (Pakaļ.)
Spartaks ar Artoriksu augšā.
Spartaks (kājā ievainots). Nav viņas te!… (Apgriežas.) Te ir krauja… desmit minūtes te vēl var turēties . .. Pār desmit līķiem pie manis!
Pakril uz viena ceļgalu, cīņai gatavs.
Artorikss (kailu galvu). Viņa ir te!. .. (Piesteidzas, nokrīt ceļos.) Mirca! … Tas es esmu . ..
Vai tu vēl redzi?… Ak nolādētie!… (Spiež viņas roku pie lūpāru.)
Spartaks (kā ievainots zvērs). Mūsu karogu! .. . Viņi to norauj … min kājām!.. . Nolādētie! …
Kājās; nosviež bruņu cepuri un vairogu.
Desmit melnās dzīvības par mūsu karogu!
Metas lejā.
Artorikss (kājās; aizsviež vairogu). Divdesmit romiešu galvas par viņas zeltainajiem matiem!
Trompetes. Aurošana, ieroču šķindoņa.
Spilgts zibens, tad melna tumsa.
Andrejs Upīts S P A R T A K S
Redaktors I. Osmanis. Māksi, redaktors /. Zoagūzis. Telin. redaktore
M. Aizupiete. Korektore T. Vilsnnc. Nodota salikšanai 1958. g. 1. oktobrī. Parakslita iespiešanai 1958. g. 19. novembri. Papīra formāts 70X108V«. 5,25 fiz. iespiedi.; 7,19 nzsk. iespiedi.; G,7t) izdevn. I. Metiens 30 000 eks. Maksā 2 rbļ
Latvijas Valsts izdevniecība
Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. U289-JI189. Iespiesta Izdevniecību, poligrāfiskās rūpniecības un grāmatu tirdzniecības galvenās pārvaldes 5. tipogrāfijā Rīgā, 17. jūnija lauk. Nr. 1. Pašūt. Nr. 2459.