Eistahijs. Man nav vairāk kā tikai šīs skrandas, un kalnos tik auksti. Divas saujas pupu man šodien iedeva — es tur nomiršu badā. No mežiem nāk vilki, un man tikai runga būs rokās…
Spartaks (nikns). Tādu kā tu Romā ir vairāk ķā četri simti tūkstoši. Tas ir skaits, ar ko kaut ko Var iesākt — ja viņam ir drosme, pašpaļāvība un cerība brīvībai. Bet, ja jūs visi, tā kā tu, domājat ;ikai par to, ka jums nebūs pilnu vēderu ko pieēst, <a jums nav siltu mēteļu un ka kalnos vilki apdraudēs, tad pats Jupiters jums nevar palīdzēt. Tad jūs dauzīs tepat, tad jūs aizdzīs uz Lūkāniju, Apūliju un Kalabriju, iekals ķēdēs, arklā jūgs un kapās pātagām, līdz kamēr jūs ar savām maitām nomēslosiet Romas patriciešu un leģionāru tīrumus.
Eistahijs (dūres gaisā kratīdams). Es negribu, nē! Vēl šonakt es aizbēgšu kalnos. (Steidzas uz kāpnēm).
Spartaks. Bēdz un gaidi!
Eistahijs. Es gaidīšu — kad tu to saki!
Spartaks (galvu kratīdams). Kad es to saku… Kaut viņi bijuši vergi bez vergu dvēselēm! (Ātri iet dibenistabā.)
Kāds vīrietis un sieviete nāk lejup pa kāpnēm.
Lutācija (pretī). Novar nākt! Mans veikals ir ciol, es nevienam neko vairāk nedodu.
Sieviete paliek sienai pieplakusi.
T i b e r i j s G a 11 s (istabā). Es esmu Katilinas sūtnis. Man jārunā ar Spartaku.
Lutācija. Te nav nekāda Spartaka. (Stājas viņam ceļā.)
Tiberijs G a 11 s. Man katrā ziņā ar viņu jārunā sava kunga uzdevumā.
Paliek abi strīdamies.
Spartaks (otrā istabā, bridi klusēdams nolūkojies gladiatoros). Es redzu pārsteigumu dažā sejā. Tātad kāds no jums ir šaubījies, ka es nākšu?
Vairākas galvas paveršas pret Brezoviru.
Brezovirs. Mēs … nešaubījāmies … nē, nesauc tās par šaubām. Drīzāk tas ir pārsteigums. Brīvība ir tik dārga manta, ka pat vismazāko kripatiņu no tās negribētos atdot citiem.
Spartaks (saslienas). Vai ir kaut kas, kas pieder man vienam pašam? Vai esmu ko paturējis, pie kā jums nebūtu daļas? Un bez tam tā ir romiešu dāvana — es pie viņiem nekad neesmu ubagojis.
Lutācija. Te ir ieradies kāds vīrs, viņam katrā ziņā esot jārunā ar tevi.
Spartaks. Vai mums tā bij norunāts? Kādēļ tu te ielaid svešus?
Lutācija. Es viņu neesmu laidusi. Bet viņš neiet projām. Viņš esot Katilinas sūtīts.
Eimakols. Katilīna sūta pie tevis? Tu taču nerunāsi ar Romas patriciešu sūtņiem?
Krikss. Nemāci! Spartaks zina pats, ko dara, un atbild par to, ko dara.
Spartaks bridi noskatās viņos, pats pie sevis pārlikdams, tad iet.
Eimakols. Spartak, sargies!
Hanniks. Tu iedrošinies draudēt Spartakam, lupata tāds!
Krikss (stājas starpā). Mierā un klusu!
Visi klusu kā pirmiņ.
Spartaks (priekšistabā). Ko tu vēlies?
Tiberijs Galls. Es esmu Tiberijs Galls, mana kunga Lūcija Sergija Katilinas uzticības virs. Mans kungs vēlas runāt ar tevi.
Spartaks. Tavs kungs viņš ir, bet mans pagaidām ne. Ja viņš vēlas, tad var lūgt.
Tiberijs Galls. To viņš var. Bet viņš domāja, ka ari tu varbūt pats varētu vēlēties.
Spartaks. Katilīna ir gudrs un viltīgs. (Brīdi pārdomā.) Kad viņš vēlas mani redzēt?
Tiberijs Galls. Rītvakar — līdzko Venera atspīdēs pār Palatinu.
Spartaks (pēc brīža). Vai viņš nevēlējās zināt, kas te ir ar mani?
Tiberijs Galls. Nē. Tas viņam droši vien zināms.
Spartaks. Tā, tā… Un kā tu zināji, ka es atrodos še?
T i b e r i j s G a 11 s. Es ne, bet Katilīna.
Spartaks. Hm… Katilīna zina daudz. Ļoti daudz viņš zina …
Tiberijs G a 11 s. Ko man pateikt viņam?
Spartaks (pārdomā). Pateic viņam, ka es varbūt būšu . . . Pateic viņam, ka es varbūt nebūšu.
Tiberijs G a 1 1 s. Tā ir nenoteikta atbilde.
S pa rt a k s. Tā ir noteikti nenoteikta atbilde. Tā tu pasaki viņam.
Tiberijs Galls. Labi. (Palokās un iet, sarau- damies no sievietes uz kāpnēm.)
Spartaks lēnām atgriežas dibenistabā; bridi stāv dziļās domās — gladiatori nenovērš acis no viņa.
M i r c a (izskrien no kāpņu telpas, bezgala uztraukta, čukstus). Tas bij viņš!… Es viņu tūliņ pazinu … Bārda viņam uzaugusi…
Lutācija (priekšā; pārmezdama). Mirca, kāpēc tu nāc? Teicu, ka pasaukšu tevi, kad būs laiks.
Mi rc a. Veselu dienu esmu gaidījusi, kā izdzirdu viņa vārdu … Es nevaru — es nevaru — es nevaru ilgāk!… Divus gadus, Lutācij! — divus gadus es esmu bijusi tuksnesī un apakšzemē — no vakar- nakts nu man atkal šalc Traķijas meži… Un nu man atkal atspīd saule — es viņu esmu redzējusi! . . .
Lutācija. Šonakt nevar, bērns! Spartakam ir svarīga apspriede.
Mirca. Tikai vienu vārdu — vairāk es negribu … Tikai viņa roku noglaudīt… Es gaidīšu — ja vajadzīgs, līdz gaismai…
Lutācija (parausta plecus). Manis pēc." (Norāda aiz nišas.)
Mirca (ielien tur un pieraujas tikko saredzama). Kaut līdz rītam…
Spartaks (kā domas atvairīdams, nopurina galvu). Divi lai stāv aiz durvīm. (Divi gladiatori iziet.) Katilīna aicina mani pie sevis.
Torkvāts, Pie sevis! Un kā viņš zina, ka tu patlaban esi še?
S p a r i a k s. Tā ir tā lieta. Man šķiet, tas lapsa zina vēl vairāk. Es viņam neteicu, ka iešu, bet neteicu arī, ka ne — laika līdz ntvakaram, un tad es būšu skaidrībā. Bet ievērojiet vienu: lā ir bīstama zīme, ka Romas patricieši jau zina, kur mēs pulcējamies. Vai kāds no jums nav pļāpājis? Es neprasu tādēļ, lai viņu sodītu. Bet tāds sapratīs pats, ka viņa vieta ir pie llarona, ne pie mums.
Brezovirs (nosviež zobenu galdā). Viņš domā, ka mūsu starpā var būt nodevējs!
Krikss. Ikkatra tāda aizdoma apvaino šos vīrus.
Spartaks. Viņus es neapvainoju. Bet cilvēkam mutē mājo tāds bīstams kustonis, un to viņš bieži aizmirst pievaldīt. Se mūs apsargā Lutācija, par laimi ausis viņai abas veselas. Un ar to vienu aci viņa redz labāk kā cits ar divām. Bet Romas ielai ir tūkstoš acu un vecajiem vaļņiem te aiz kapsētas — divi tūkstoši ausu. Turiet savas mēles pavadā un nepalaidiet no rokām! Pieplociet zemāk kā slieka, kas zem zāles rāpo! Tikai, kad būs laiks — kad es jums lo sacīšu — mēs izsliesimies visā augumā un kliegsim, lai atskan no Ligurijas līdz Brūtijai: no ceļa, varmākas! gladiatori aiziet brīvē! . . .