Pārvelk plaukstu par pieri.
Bet lai paliek nākotnes sapņi, runāsim lietišķi un par šodienu. Veselu nedēļu man nebij iespējams jūs sastapt: lanists Akcians mūs dīdīja kā pērtiķus lēkāt un kā vēršus badīties, lai taukos apsmirdušiem patriciešiem un viņu konkubinērn sarīkotu labu izrādi.
Krikss. Mūs baroja ka cūkas pirms kaušanas.
E i m a k o 1 s. Labi tam, kam gadījās tāds kāvējs kā tev Spartaks.
Spartaks. Nedzeniet jokus, laiks ir pārak nopietns! Es nezinu, kas par šo nedēlu ir noticis un kur mēs patlaban esam. Torkvat, cik tev ir uzticamu vīru Kampanija?
Torkvāts. Simt divdesmit seši. Pēc katram divi dienam pa vienam pienāk klāt. Viņi baidās. Mums nav gladiatoru skola, bet cietums, sargi no- klausās katru vārdu. Četrus jau iekala ķēdēs un aizsūtīja uz akmeņu lauztuvēm.
Spartaks. Cietums ir ari mums Kapuā. Romieši jauš, ka kaut kur gruzd pagales nākošam ugunsgrēkam. Nerri — uguni viņi domā iekalt ķēdēs! — Brezovir! — un Ravennā?
Brezovirs. Mums ir piecdesmit, un vairāk neviens nenāk klāt. Sie ilirieši, ligurieši un riumi- dieši ir nolādēti gļēvi, ar tiem neko nevar iesākt. Bet iesākt vajag! Vajag tikai iesākt!
Spartaks. Enomajam Romā esot ap divi vai trīs simti.
Kāsts. Kur ir Enomajs? Kāpēc viņa šovakar nav še?
Spartaks. Akcians baidījās laist viņu cirkū, visu nedēju tur cietumā ieslēgtu. — Mums Kapuā ir simt divdesmit, bet tāpēc mēs uz tiem varam palaisties. Vai ne, Kriks?
Krikss. Ka paši uz sevi. Lentula Batiata skolas cietumam ir visbiezākie mūri, bet mēs no tiem nebaidāmies.
Spartaks. Simt divdesmit seši… piecdesmit… divi simti… simt divdesmit… Nepilni pieci simti. Tas ir maz, tas ir nožēlojami maz!
Brezovirs. Tikai iesākt vaiag! Kalni ir cilni izbēgušu vergu. Tūkstošiem vergu pie 'op" bariem tikai gaida, kad mēs dosim zīmi. Kampānijas, Lūkā- nijas — visi Itāliias izpostītie zemnieki būs mūsu pusē.
Spartaks. Zemnieki, gani un vergi — tas ir aitu bars, viens pats romiešu vilks viņus pārbiedēs. Bars vēl nav sacēlušos cīnītāju vīru pulks. Pieci simti. .. mums pat centurionu neiznāks.
Brezovirs. Es jau nomanu, uz ko tu liec. Tātad gaidīt? Gaidīt, vairāk neko?
Spartaks. Vēl divas nedēļas. Nevis gaidīt, bet strādāt. Vismaz dubultot mums vajag mūsu skaitu. Tad es došu zīmi.
-B r e z o v i r s. Zīmi- vai pēc divām nedēļām
tu to vairs dosi? Divās nedēļās mēs jau četras reizes varam tikt nodoti.
Spartaks. Četrpadsmit reizes mēs varam tikt nodoti — ja neesam gladiatori, bet vecas sievas, kas šodien vaid, ka viņām kauli sāp, bet rītu jūsmo, ka pilnu vāceli žāvētu vīģu sapnī redzējušas. Divkāršot vajag mūsu skaitu, un tur divas nedēļas ir visīsākais laiks.
Kāsts. Dzirdams, ka Lentuls Batiats tevi aicinot atpakaļ uz Kapuu par rudiāriju savā skolā. Vai tas taisnība, un vai tu iesi?
Spartaks. Trīs reizes viņš šovakar man runājis par to. Lielisku algu sola un pārtiku pie sava galda. Ko jūs par to domājat?
Eimakols. Kas labprātīgi kalpo Lentulam Batiatam un ēd pie viņa galda, tam grūti būs kalpot mūsu lietai.
Spartaks. Tas varētu būt arī gluži otrādi — bet to jūs nesapratīsiet. Bez tam mums arī Kapuā nepieciešams divkāršs skaits, jo mēs taču būsim tie, kas sacelsies pirmie.
E i m a k o 1 s. To varētu izdarīt Krikss viens pats.
Krikss. Bez Spartaka es neko neiespēju. Sešus romiešu zaldātus es apņemos nosist. Kapuas cietuma sienu es varu izlauzt — dievi man spēku ielikuši rokās, ar muti es esmu nevarīgs kā bērns, kas vēl šļupst.
Spartaks. Līdz rītam es arī par to būšu izšķiries. Akli pret mūri skriet es nevaru un negribu, kā jūs to darāt. Tikai vienu ievērojiet: ja arī kaut kas jums liekas nesaprotams, sakiet sev — tas notiek mūsu labā, vēlāk redzēsiet, kādēļ tā bij vajadzīgs. Katilīna un Lentuls Batiats, mana brīvība Un es pats- visam tikai tik daudz svara, cik tas kalDO
mūsu kopējam mērķim. Ārpus tā nav ne dzīvības, ne nāves — neKa nāvi … Vai ir "kāds, kas par to šauDitos.'
Gladiatori stāv klusu.
Hanniks (aizgrābts, pusčuks(us). Tikai nešaubies tu par mums!
Spartaks. Labi. Tagad mājās un pie darba! Paturiet prātā, ko es jums teicu! (Iziet. Citi pamazām pakaļ.)
L u i ā c i j a (pie galda līdzās durvīm). Tās ir brīnišķīgas lietas! Te viens ir sēdējis un nemanīts aizgājis. Pusdiena vēl bļoda, vīnu nemaz nav aizticis.
Spartaks. No tevis kāds aiziet, visu bļodu līdz dibenam neizēdis? Tas ir gan brīnišķīgi! Kas tas tāds bij?
Lutācija. Es viņu nepazīstu. Izskatījās tā kā pēc tirgotāja, tā kā pēc labākas sugas klaidoņa. Trešo vakaru viņš te ierodas… A! te ir arī nauda! Astoņas sēstercijas, vairāk, ka viņam nācās maksāt. Nē, viņš tomēr ir bijis godīgs cilvēks.
H a n n i k s. Un še ir dēlītis ar kaut kādiem ierakstiem. (Pasit zobenu padusē, paņem dēlīti, lasa.) Vārdi un skaitļi . . . Jā, tas tiešām ir bijis labības tirgotājs — viņš uzpērk kviešus. (Liek dēlīti atpakaļ, zobens izkrīt zemē. Viņš pieliecas to pacelt un paliek.) Pie Merkurija! Tur zem sola viens guļ!
Gladiatori pieliecas skatīties.
Brezovirs (izvelk aiz kaļas.) Pagodini mūs, cienījamais pilsoni! Parādi savu seju!
S i I v i j s K o r d ē n i j s V e r e s s. Neizlauz kāju, pilsoni! (Traušas augša.) Es biju palīdis
Spartaks (bargs ka negaiss). To mēs paši redzam. Tagad īsiem vārdiem: kā tevi sauc? kas tevi sūta? ko tu noklausījies?
Veress. Es zvēru — pie Jūpitera . . . Es esmu godīgs labības tirgotājs . . . (Rāda uz savu dēlīti.)
Torkvāts. Labības žurka tu esi, tie tirgotājs! Kviešus tu pa graudam zem soliem lasi. Jeb vai ne? Tad pasaki, ko tu tur meklēji?
Veress. Es nobijos no Spartaka.
Spartaks. Tas tikai vēl nāks. Tagad — muti vaļa! Ko tu tur noklausījies, un ko tu zini? (Zobenu rokā, draudoši stāj tuvāk.)