Veress (nobijies). It neko es nevarēju dzirdēt, neko es nezinu … Ne par pieci simti . . . ne par divi nedēļām… Ai!… (Aizsit plaukstu mutei priekšā.)
S p a r t a k s. Jūs dzirdējāt? Uzmaniet šo zuti!
Gladiatori draudoši loka apkart.
Tava mēle ir godīgāka nekā tu pats. Ļauj viņai vaļu — bez liekam runām un ar labu. Kas tevi sūta?
Veress (trīsēdams). Es izstāstīšu visu — tikai apsoli bez varas darbiem . . .
Spartaks (piecērt ar zobenu). Runā, suns!ļ
V e r e s s. Es esmu Silvijs Kordēnijs Veress, Kaja Veresa brīvlaistais. Mans kungs Katilinas triklmijā bij dzirdējis par gladiatoru sazvērestību un gribēja dabūt tuvākas ziņas. Kajam Vercsam Sicīlija pieder četrdesmit tūkstoši vergu — —
Spartaks. Mēs pazīstam šo nabagu. Kādēļ viņš gribēja izspiegot mūs?
Veress. Lai nopelnītu. Viņš gribēja slepus paziņot senātam.
Kāsts. Tas izklausās ticami. Nabaga Veress pat pārlauztu kvadransu neatstās uz ielas nepaceltu.
V e r e s s. Veselu mēnesi viņš lika man staigat pa visām Romas tavernām, bet tikai aizvakar es uzzināju, kur jūs sapulcējaties, un šovakar pirmo reizi sastopu jūs.
Spartaks. Un mēs tevi. Tā ir atklāta valoda, par lo tu pelnītu mazliet saudzības. Bet tiesu nospriežu os — tas ir liktenis, kas viņu spriež.
Veress. Ko tu gribi darīt? Taupi manu dzīvību! Es zvēru — nevienu vārdu — —
Spartaks. Nezvēri velti, Veres! Nokarsētas dzelzis un tava kunga nauda ir stiprāka nekā tavs zvērests. Es teicu — tas neesmu es, bet liktenis. Tava dzīvība … Tā ir viena, bet te esam mēs — Romas valstī ir simtiem tūkstošiem vergu, ar iededzinātām bēgļu zīmēm pierē, ar ķēdēs sakaltām kājām — —
Brezovirs. Netērē velti vārdus, Spartak, tie ir lieki! (Grābj Veresu.) Torkvāt!
Abi rauj Veresu pa kāpnēm.
Hanniks. Ļaujiet man arī Viņu, nolādēto!
Brezovirs. Paliec, jaunekli! Tas nav tavs darbs.
Visi (ris prom.
Spartaks. Ko es jums teicu? Esiet mēmi kā zivis! Esiet kā klints! Esiet kā kaps!…
Mirca no savas slēptuves.
Kas tas? Te ir vēl viens! Lutācija Vienace! Vai patiešām tu esi pārdevusi mūs?
Lutācija. Tad nē jel, Spartak, nē!
Mirca (pieskrien, nokrīt ceļos, glauda viņa rokas). Spartak! . .. Spartak! . . .
Spartaks. Sī balss!… Mirca, vai tiešām tā esi tu? Tu neesi Traķijā- tu esi Romā? (Berzē acis.) Draugi, skatieties jūs, manas acis piepeši ir aptumšojušās .. . Vai tā ir mana māsa? … Mirca, kādēļ tu esi Romā? Kur tēvs un māte?
Mirca (rāda ar roku uz leju). Romieši …
Spartaks. Nolādētie! Samaksās viņi arī par manu vecāku galvām! … Un tevi atveda Romā! 4 Nabaga bērns… Piecelies! (Atkāpjas un aplūko. Satrūcies atslreipuļo.) Un tāda tu esi! . . .
Mirca (lauza rokas). Tāda . . . Viņi sit inani un moka …
Lutācija. Pirksta platuma nevar atrast uz viņas miesas, kur nebūtu ziluma vai asiņainas svītras.
Mirca. Kā kustoni viņi pārdod mani katram, kam nauda … Divi gadi jau ilgst šīs mokas! …
Lutācija. Ar mani darīja tāpat. Mani paglāba tā izsistā acs un rēta, ar ko es izskatos zvēram līdzīga. To man padarīja kāds piedzēries, tikko no Gallijas atgriezies romiešu leģionārs. Nevienam cilvēkam es neesmu tik pateicīga kā viņam.
Mirca. Es to vairāk nevarēju izturēt. Vakar es biju aizgājusi Tibras krastā, gaidīju, lai ļaudis izklīst un nav tāda, kas varētu ielēkt man pakaļ. Bet tad es piepeši izdzirdu tavu vārdu, Spartak. Viņi runāja par Sullas rīkojamām gladiatoru cīņām cirku un vairākkārt minēja tevi. Un tad kaut kas atrāva mani no upes — es nevarēju nomirt, tevis neredzējusi. Man taču pasaulē vairāk neviena nav kā tu, Spartak… Un šodien tavs vārds skan visās ielās, Spartak!
Spartaks. Nabaga bērns! Divi gadi tu to esi cietusi… Un negadījās neviena, kas gribētu tevi izpirkt?
Mirca (nokar galvu). Viens… bet viņš pats bij vergs, un viņam nebij naudas… Paglāb mani, Spartak! .. .
Lutācija. Paglāb viņu, Spartak, citādi viņa aizies bojā.
Spartaks. Nebēdājies neko, Mirca, es tevi izpirkšu. Rītu pat es to izdarīšu.
Mirca. Tu! . .. Bet kā tu to varēsi? Tu pats esi nabags, tev nav naudas.
Spartaks (pēkšņi sašļūk). Ja — lo es biju aizmirsis… (Bridi domā — nopurina galvu.) Bet Len- tulam Batiatam tā ir! Par divām nedēļām viņš man izmaksās uz priekšu . .. Un, ja ne, — es viņam no- zagšu . . . es pats atkal pārdošos vergos, bet tu būsi brīva!
Mirca. Atkal brīva! … Vai es to varu cerēt?
Spartaks. Kad es to esmu teicis, tad tu vari. Rītu, es saku, nevienu stundu vēlāk! Šonakt vēl pacieties! Ej!
Mirca (gavilēdama). Spartak! (Pieskrien noskūpsta viņa roku, prom pa kāpnēm.)
Spartaks (pakaļ nolūkodamies). Nabaga, nabaga bērns! Kāpēc es to agrāk nezināju. .. Savu galvu es būtu atdevis par viņu! . . . (Nopurinās.) tin tagad, draugi, uz darbu! uz cīņu, uz brīvi! (Paceltu zobenu, ātri laukā pa kāpnēm.)
Gladiatori (tāpat). Uz ciņu! Uz brīvi!
Lutācija (aizgrābta, saņemtām rokām noskatās pakaļ). Dievi! kāpēc jūs man neesat devuši tādu brāli!
Lūcija S e r g i j a Katilinas l r i k I i n i j ā.
Milzīga telpa, ko sešas rožu un efeju apvītas marmora kolonas pardala divās daļās. Sienas greznotas vītnēm, starp kurām redzamas marmora statujas. Iris bronzas skapji ar dažādiem sudraba traukiem, starp skapjiem bronzas soli ar purpura ap. segām.
No griestiem nokarājas sudraba un zelta spuldzes; bez tam telpu apgaismo divpadsmit sudraba kandelabri, ko tur etiopiešu vergu bronzas statujas.
Vidū marmora galds ar trijām purpura apsegtām bronzas gu|solu rindām abas pusēs un clibengalā. Uz tiem patricieši baltās vilnas drēbēs, rožu, efeju un lauru vainagiem galvas. Pusgu|us Katilīna, Kūrions, Lūcijs Bestijs, Kajs Antonijs, Lūcijs Kalpurnijs Pizons, Auls Gabīnijs Nepots, Kornēlijs Lentuls Sura, Cetets un Kajs Veress — tam pie kājām Metrobijs. Aiz viņiem daži vergi vīna lējēji. Dibentelpā aiz kolonām flautisti] orķestris, nurni, gar sienam vergi un dejotājas.
Mielasts pie beigām. Viesi noguruši, daži iereibuši.
Kūrions (snaudis; paslienas). E… tas nav nekas!… Vai tad mēs te gulēt esam nākuši Katilinas mielastā! (Sniedz kausu atpakaļ.) Ielej, vergs!