Viņam ielej, Kūrions dzer.
Ā! . . . Katilinas vīns silda un atspirdzina, spirdzina un silda! Lai dzīvo devīgais Katilīna! Es tikai gribētu uzminēt, cik vecs īsti ir šis dzēriens.
K a t i lī na (īgns). Kūrion, tu esi ka tukša muca, pie tam vēl ar cauru dibenu. Lej, cik gribi, — ar katru dienu tu paliec resnāks, bet pilnāks ne. Paprasījis labāk, par cik pēc ši mielasta pieaudzis mans parāds Markam Krasam?
Kūrions pec briža aizsnaužas atkal.
Veress. Marks Krass ir mans lietuvēns. Pat naktī gulēt viņš man ne|auj.
Gabīnijs. Nabaga Veress! Krasa bagātība ir viņa lietuvēns. Bet būsim godīgi un atklāti: vai mūs visus nemāc skaudība pret viņu?
Antonijs. Padomājiet tikai, kas tā ir par ačgārnu lietu! Visiem nabagiem Romas valstī rodas savi aizgādņi. Glupie brāļi Grakhi un plānprātis Drūzs gribēja sacelt Romu kājās, lai zemi izdalītu plebejiem. Par mums, nabaga patriciešiem, neviens nav domājis. Baņķieri un augļotāji par procentiem apķīlā visus ienākumus no mūsu laukiem, vecie vergi apmirst, un mums nav pat tik daudz naudas, ko nopirkt jaunus viņu vietā.
B e s t i j s (izdzer kausu un triec to galdā). Taisni kauns un apsmiekls! Man jauna sieva, bet, kad viņa liek aiznest sevi uz forumu, man ir tikai seši vergi, ko sūtīt pa priekšu nestuvēm, un četras verdzenes, kas iet paka]! Romas likumi un mūsu pašu skopie tēvi liek mums dzīvot kā pēdējiem nabagiem.
S u r a. Bestijam taisnība! Par izsmieklu mēs ne- ļsam patriciešu vārdu!
Pizons. Skrandaiņi purpura togās mēs esam! Katilīnam jātaisa jauni parādi, lai varētu mūs, kā pienākas, pacienāt! Bet senatori katru nedēļu iet tirgū izvēlēties sev tas skaistākās verdzenes.
Veress. Atradis ko apskaust! Sieviešu dzimums tpu! Nospļaujies tu arī, Nepot!
N e p o t s. Ko es lai spļauju? Man sieva nesēd pie kājām tā kā tev.
Vispārēji smiekli.
Veress (kājās, izstieptu roku). Draugi un viesi! Es lūdzu, tikai vienu acumirkli palieciet klusu! Es manu, nupat nāk sajūsma pār mani. (Piebiksta Met- robijam.)
N e p o t s. Viņš deklamēs dzeju — lai glabjas, kas var!
Veress sāk deklamēt, pieliekdamies un paklausīdamies, ko Metrobijs saka priekšā.
Jaunekli brīnišķais, zeltainiem matiem un acīm, Zalgo kas līdzīgi zilganām zvaigznēm pie debess. Apolons pats tevi sūta pie manis, lai jūtu Dzīvības prieku un zaļokšņu jaunības spēku es
kaulos.
Dzimis tu Rodopsā — — nē! — — Rodoksā nē! Rodoinnā
Apjūk galīgi, nikni iesper Melrobijam.
Vispārēji smiekli.
Sura. Ko tu tur čuksti, Metrobij? Taurē viņam ausī! Vai tad tu nezini: Kajs Veress no dzimšanas pakurls.
Nepots. Līdz nākamai reizei, Metrobij, izlabo tās savas peršas. Ko tu runā par zeltainiem matiem, kad tev pat neviena pelēka vairs nav uz galvas? Un tad — nevis tu esi dzimis Rodosā, bet grieķis ir pats Kajs Veress. Tikai pa sapņiem viņš atrodas Romā.
Smiekli.
Veress (kājās). Turi muti, tu piena puika! To dzeju esmu es pats sacerējis — pats savām rokām, uz mata tāpat, kā es te turu šo kausu. Kur tu esi dzimis, to neviens nezina, varbūt tava māte tevi pacēlusi pie savām kāpnēm — —
Nepots (ari kājās). Tu, izvirtuli, iedrošinies zaimot manu māti!
Katilīna (izstiepj roku). Mierā, draugi! Mēs še neesam ne tvrgū, ne cirkū. Ir jau vēls, es redzu, mans vīns ir apnicis un jūs labāk vēlētos gultā. Bet viņš vēl ncfiāk - redziet, es gaidu kādu, ko arī jums gribētu pi ādīt Vēl vienu, pēdējo deju — lai jūs nesāktu kauties kā piedzēruši matroži. (Sasit plaukstas.)
Muzika, verdzeņu deja.
Vergs iesteidzas, pačukst kaut ko Katilinam.
Katilīna. Ā! beidzot! (Sasit plaukstas.)
Muzikanti un dejotājas aizklīst aiz kolonām, pamazām tur nozūd.
Epator! noliec te vienu solu viesim- divus,
viņam vēl viens esot līdzi. Aptērp viņus baltās togās, rožu vainagus galvās — es tos gribu cienīgi saņemt. (Viesiem.) Es esmu jums sagādājis mazu pārsteigumu. Cik jūs te neesat runājuši un strīdējušies, bet nekas nav iznācis, ne soli tālāk jūs neesat tikuši. Kā ēzeļi ap dzirnakmeni, tā jūs visu laiku kuļāties riņķī pa savu pašu pēdām. Kā pa miegam jūs taustāties apkārt, un velti vien es nopūlos jūs pamodināt.
Kūrions pamostas). Vai jau ir rīts un jāceļas? Man šķita, ka es vēl tā pamatīgi neesmu aizgājis gulēt.
Katilīna. Es gribēju parādīt jums vīru, kas zina, ko grib, un dara to, ko grib. Varbūt Spartaks varēs pateikt, kas arī jums darāms.
Sūra. Spartaks? Tu taču negribēsi vergu sēdināt pie mūsu galda?
Katilīna. Pie sava galda, neaizmirsti to. Un to, ka viņš ar asinīm ir nopircis sev brīvību, kamēr
mēs savējo ik dienas pārdodam Krasam un tiem citiem augļotājiem.
Spartaks ar Krikšu ienāk.
Ā! Esiet sveicināti, mūsu jaunie draugi! Pailgi likāt gaidīt, bet tas nekas: ko ielūdz, tam līdz ar to dotas tiesības likt gaidīt uz sevi. Bet kā tā? Es pavēlēju dot jums svētku drēbes un vainagus galvā.
Spartaks. Mēs pateicamies par godu, bet pie tava galda tomēr nosēdīsimies. Mans draugs Krikss tur nesajustos visai labi.
Katilīna. Kā jums patīk. Bet es nebiju domājis, ka pašā sākumā mūs šķirs tāda atstarpa.
Spartaks. Viņa bij jau pirms sākuma, un mēs tur neko nevaram darīt. Jūs smaržojat pēc vīna un rozēm — no mums nāk arēnas un asiņu smaka.
B e s t i j s (nenociešas, ironiski). Mēs dzirdam, ka gladiatori rīkojot jaunu sacelšanos. Kā tad īsteni stāv šī lieta?
Spartaks. Tev, patricieti, šķiet labs deguns. Tikai šoreiz tu neesi odis pret vēju, bet pa vējam.
Bestijs. Nu, tad kā ar tevi pašu? Saka, ka tu savā laikā esot dezertējis no romiešu karaspēka. Vai ari to es būtu odis pa vējam?
Katilīna. Nejaucies tu, Bestij! Tie ir mani viesi, un es runāju ar viņiem. Neapvainojies, Spartak, viņi visi ir drusku dzēruši, un tad mēles pašas iet savu ceļu. Jums, patricieši, cs varu teikt tikai vienu: ja kurš katrs no jums būtu kritis Mitridata gūstā un nemēģinātu izbēgt, tas būtu slikts savas tēvijas patriots, es pirmais teiktu, ka Romā tam nav vietas. Ka Spartaks ir mēģinājis aizkļūt atpakaļ savā Traķijā, tas tikai runā viņam par labu. Romiešu leģionā viņš ir turējies dūšīgi: izpelnījies pilsoņa vainagu un dekāna pakāpi. Vakar cirkū mēs redzējām viņa brīnišķīgo spēku un veiklību un arī viņa cēlo dvēseli. Viņu nekārdināja asinskārās publikas aplausi, viņš labāk dāvināja dzīvību savam pretiniekam, kas tagad ir viņa tuvākais draugs.