Krikss. Jā — uz dzīvību un nāvi!
Spartaks (nepacietīgs). Katilīna, atstāj mani mierā! Tādēļ tu mani neesi aicinājis.
Katilīna. Pareizi! Tādēļ ne. Es tev tūliņ sacīšu, kādēļ es tevi aicināju. Pagaidām neteikšu neko, ko par jums zinu. Es neesmu Veress, ne Bestijs, es ne- spiegoju — bet, ja zinu, tad vienkārši tāpēc, ka zinu. Bet tev jāzina arī par mums. Mēs še pulcējamies nabagi patricieši — —
Spartaks (aplūkodamies, pasmīnēdams). Nabagi? Vai nebūs par stipru teikts?
Katilīna. Es jūs saprotu, draugi, bet gribētu, lai arī jūs saprotat mani. Tāpēc būšu vaļsirdīgs līdz pēdējam, katram manam vārdam jūs varat ticēt. Jums liekas, ka še izskatās ļoti grezni un ka mēs esam patricieši un bagātnieki, kam netrūkst nekā. Bet jūs ļoti maldāties, mani draugi.
Bagātība un nabadzība ir vārdi, kuros var ielikt ļoti dažādu saturu. Piemēram, ņemsim jūs pašus, gladiatorus. Jūs esat vergi un domājaties arī nabagi, tāpēc, ka jums ne sēstercijas nav kabatā — vai ne? Bet jūs labi apģērbj un paēdina, jo citādi cirkū neviens uz jums negribētu skatīties. Cietumā jums ir tīri salmi, ziemā siltums un vasaru svaigs gaiss, jo
citādi jūs apdēstu parazīti un no utainiem gladiatoriem arēnā Romas matronas dabūtu krampjus.
BeT nu salīdziniet sevi ar kaut kādu Kampānijas latifundijas vergu. Vissmagākais apģērba gabals viņam ir divdesmit mārciņu ķēdes pie kājām — bez tām viņam vēl tikai caurumains krekls un striķis ap vidu, vairāk nekā. Un tomēr tas vēl vismaz reizi pa trim dienām dabū gabalu sapelējušas maizes, un bez tam neviens nevar nosargāt, kad viņš no vārpām izberž sauju graudu. Bet ko lai saka tie daudzie des- rnittūkstoši no saviem zemes gabaliņiem padzītie, Romā sabēgušie zemnieki, kas līdz ar nabagiem pārtiek no suņu un kaķu maitām un Tibras duļķainā ūdens? jau saproti, Spartak, ko es ar to gribu teikt.
"Tikai to, ka bagātībai ir tikpat dažādas pakāpes kā nabadzībai. Tev te liekas viss tik grezni un lieliski — tas tāpēc, ka tu neesi redzējis Marka Krasa triklīniju un Sulla nav ieaicinājis tevi uz vakariņām savā vasarnīcā Kumā. Pretī tiem un citiem viņiem līdzīgiem es esmu tikpat nabags kā tas suņa maitas ēdējs Romas priekšpilsētā pretim tev. Man bij jālūdzas — jā, taisni jālūdzas man bij, lai dabūtu aizņemties, ar ko sarīkot šīs mazās vakariņas saviem nedaudzajiem draugiem. Man pnšaņi nepieder pat šis sudraba kauss, no kā es dzeru. Visu ražu no maniem laukiem un visu, ko nomnieki man maksātu, paņem augļotāji par procentiem, un, kad parādi tā sakrājušies, ka nemaz vairs nespējam maksāt, viņi paņem pašu zemi. Simtu patriciešu es tev varētu nosaukt, kam agrāk piederēja desmit un divdesmit tūkstoši hektāru vairākās provincēs un kas tagad ir tikpat nabagi kā es pats. Astoņi simti vergu es uz pieciem gadiem esmu iznomājis Romas ieroču kalējiem un kuģu būvētājiem, tūkstoš divi simti uz diviem gadiem marmora lauztuvju un rūdas raktuvju īpašniekiem. Pašam man vairs nav, kur viņus nodarbināt.
B e s t i j s. Tev vismaz vēl ir ko iznomāt. Bet man, kad mana jaunā sieva grib uz forumu, man ir tikai seši vergi, ko sūtīt pa priekšu nestuvēm, un četras verdzenes, kas iet paka],
Antonijs. Mans tēvs man dod tikai vienu, un tas pats ir puskurls un pusakls. Bez tam viņam vēl lauzts mugurkauls. — Kauna lieta! drīz man pat sandales pašam būs jāpiesien pie kājām! i C e t e t s. Kad es gribu padzīrot ar draugiem, man kā ubagam paslepšus jāizlūdzas no mātes.
Antoni j s. Nost tēvus un likumu, kas viņiem' pār dēliem dod tādu pašu varu kā pār vergiem!
Katilīna (kājās). Kļūsiet jūs, jaunekļi, kad vīri runā! Pompejs, kukulis, Marks Kota un visi citi karavadoņi visas jauniekarotās zemes un prefektūras izdala saviem mīluļiem. Nopelnu bagāti leģionāri sen vairs nedabū neko, dažkārt, mājās pārnākuši, viņi atrod sava paša gabaliņu augļotāja nagos. Kamēr oligarhija sagrābusi visu varu savās rokās, nesas un taisnības Romā" vairs nāTr. Tagad nevalda vīrl7"ktTS ko spej, bet muļķi ūfrncKauņasTlfam nauda. Viņi algo klientus, kas vienmēr un visur balso par tiem. Augstie amati, vara un tiesības — viss Romā liek pārdots un pirkts. Tirgoņi un blēži sēž senātā, republika Jct uz bezdibeni — bczdibeņa_malā viņa jau ir! Kāpēc es iev visu to stāstu. Spartak? Tāpēc, lai tu zinātu, ka savā naidā pret Romu neesi viens. Tu slepeni rīko gladiatoru un vergu dumpi — tad neaizmirsti, ka pašā Romā ir patric'eši, kas gatavi stāties jūsu priekšgalā.
Spartaks (paceltu balsi). Kas tev saka, ka es to daru? Es vēlētos, lai starp gladiatoriem būtu tādi drosmīgi vīri. Bet tev tad jārunā ar tiem.
Katilīna (bridi caur pieri nolūkojies, pagroza galvu). Tu neesi vien stiprs, Spartak, bet arī gudrs un viltīgs. Bet tava gudrība nozīmē arī neuzticību, un tas apvaino. Es nebiju sagaidījis, ka tu atraidīsi mūsu labi domāto piedāvājumu.
Spartaks. Es teicu, Katilīna, es neko nevaru ne pieņemt, ne atraidīt. Tie, par ko tu runā, mani nav pilnvarojuši.
Katilīna. Tu esi viltīgs, uzmanīgs un piesardzīgs, bet tā ir katra laba karavadoņa pirmā īpašība. Taisnība — gladiatori nevar cerēt nekādu panākumu, ja negatavojas tādā slepenībā, ka tas paliek noslēpums pat pelēm jūsu cietuma salmos. Visos laikos tā ir bijis: jo vājāka sajūtas Roma, jo vairāk viņā sarodas nodevēju un spiegu. Labi, ja tu nevēlies, nerunāsim par tevi, bet par to, kam būs drosme sacelties un prasme saturēt kopā un vadīt izsalkušos, skrandainos vergu tūkstošus. Paša Jupitera spēka un Apolona gudrības viņam vajadzēs, lai pataisītu šos salašņas par karapulku, ar ko stāties pretī k»<.it diviem romiešu leģioniem.
Spartaks. Tu šaubies, ka no tiem sirgtu tūkstošiem varētu celties arī tāds vīrs?