Katilīna. Nē — kamēr tevi esmu redzējis, es nešaubos vairs. Viņš ir izvēlējies visizdevīgāko laiku, tas vien jau liecina par viņa saprātu un gndro aprēķinu. Nekad Roma nav bijusi tik spiclīgor apstākļos un tik bīstamā stāvokli kā tagad. Cik gadus jau ilgst Sertorija dumpis Spānijā — pats Pompejs tur neko nevar darīt. Lukulls un Kota velti mēģina sakaut Mitridatu Pontijā, vergi Sicīlijā vēl vienmēr nav apspiesti, pirāti dienvidu piekrastē atkal palikuši aplam bezkaunīgi. Bez tam Roma pati savā iekšienē šķobās visos stūros, oligarliija ved republiku tieši postā. Bet pats Jūpiters viņš varētu būt, šis mūsu varonīgais draugs, tomēr tur nekas neiznāks. Daudzreiz Roma ir bijusi pašā bezdibeņa malā un taisni tur attapusies, un atkal pacēlusies savā spēkā un varenībā. Hanibals bij pie pašiem Romas vārtiem — lielākais karavadonis, kādu pasaule jebkad pazinusi, — un kur tagad ir Hanibals, kur ir Kartāga?
Kā divi Hanibali varētu būt tas jūsu vadonis, un tomēr tur nekas neiznāks. Barbaru bandas nav kaujās rūdītu romiešu zaldātu pretinieki. Kara prasmes viņiem nav, disciplīnas viņiem nav un nav ieroču. Tikai savienībā ar mums viņi var cerēt uz panākumiem.
Spartaks. Uz kādiem panākumiem — saviem vai jūsu? (Soli tuvāk.) Klausies, Katilīna, ko es tev teikšu! Es tevi ļoti cienu, Katilīna, un daudzus no taviem draugiem, citādi es nebūtu še. Es pazīstu savus cietuma biedrus un tos citus — patiešām, viņi un viņu vadonis — pieņemsim, ka tāds kaut kur slēpjas — visus panākumus cerēja savienībā ar jums. Tagad es redzu, ka tā ir bijusi maldu cerība un māns. Jūsu ceļš un viņu ceļš — tas viens iet pret vakariem un otrs pret rītiem. Nekad viņi abi nesaplūdīs kopā!
Visu laiku es klausos jūsu runās. Tiesa, jūs esat nabaga patricieši, jums nav naudas, jums Romā nav las varas, kas jums pienāktos pēc sava dzimuma un izglītības, bagātnieki izdod likumus, kas ir pret jums. Ko iegūtu gladiatori un vergi, ja ar viņu palīdzību pie varas tiktu jūs? Vai jūs viņus visus atlaistu brīvē? Stulbi viņi būtu, to cerēdami! Neviena vārda le nebij ne uz to pusi. Visu laiku jūs žēlojāties, ka jums nav tik daudz vergu, kā jūs vēlaties, un tik daudz zemes, cik vajadzīgs, — to jūs gribētu dabūt, vairāk neko.
Vai jūs izskaustu riebīgas gladiatoru spēles cirkū, kur samnītiešiem jāapkauj gallieši un ģermāņi un Irākiešiem samnītieši? Drīzāk jūs liktu viņiem uzstāties arī savos mielastos, kā to jau dara Sulla un citi aristokrati.
Veress (sajūsmā). Patiešām,, tas ir tas jaukākais, ko es varu iedomāties! (Piegrūž ar kāju Met- robijam.)
Vairāk vēl bij: lai izpriecu gādātu dzīrēs, paradums jauks bij cīņas, kur asinis plūda, drausmīgas izrādes: cīkstoņi kāvās citi pret citiem mielastā katrā, un bieži vien kausus apšļāca asinis, bieži vien marmora galdus krāsoja asinis …
Katilīna. Vai tu turēsi muti, glupais lops! Spartaks. Viņš tikai pasaka to, ko jūs visi domājat. Tad tādēļ" vergiem būtu jācīnās iūsu dēļ! Lai jūs tiktu pie varas un mantas un izdotu likumus, kas noder jums pašiem. Pieņemsim — jūs viņiem iedotu divus kreklus tagadējā viena vietā. Pieņemsim jīis vairs neliktu viņus piesist krustā, mazāk spīdzinātu ar karstu dzelzi, vairāk tikai pērtu pātagām, divdesmit mārciņu ķēdes ap viņu kājām apmainītu pret desmit mārciņu smagām. Un tā, Katilīna, pēc tavām domām, būtu tā izeja? Par to būtu vērts, ka viņi un viņu vadonis noliek savas galvas kauju laukos?
Katilīna. Tu esi neprātis, Spartak! Drusku iegūt tomēr ir labāk, nekā neiegūt neko un tomēr pazaudēt savu galvu. Bez mums tas viņus sagaida droši — vairāk nekā droši.
" Spartaks (vēl soli tuvāk). Nekad jūs nebūsiet ciņiem līdzīgi un nesapratīsiet viņus. Jūs esat un paliksiet Romas aristokrati, augstākais dzimums, bet viņi jūsu acīs tikai barbari, smirdoši kustoņi un darba lopi, kuru liktenis ir piedzimt vergu kārtā un vienīgās cilvēku tiesības kalpot jums un strādāt jūsu labā. Bet viņi prasa brīvību! Dzirdi, romiet: brīvību!
Katilīna. Nabaga vīrs! Par kādu brīvību tu sapņo?
Spartaks. Tavs jautājums jau rāda, cik svešs tu, Katilīna, esi viņiem un it sevišķi viņu nezināmam vadonim. Es tev pateikšu, par ko viņi sapņo — un tici man, tas ir vairāk nekā tikai sapnis. Sagraut un iznīcināt, līdz pamatiem iznīcināt šo netaisnības un varmācības valsti, kas ar savu purpuru un savām marmora pilīm balstās tikai uz vergu pleciem un pati jau grīļojas kā tārpu izgrauzts koks!
Katilīna. Varbūt nolīdzināt arī Apenīnus, aizbērt Mesīnas jūras šaurumu un pievienot Sicīliju cietzemei? Varbūt izlabot vēl ko citu, ko dievi savā muļķa prātā aplam radījuši?
Smiekli.
Spartaks. Smejieties vien, patricieši! Pienāks reiz diena, kad Romā nevienam vairs negribēsies smieties … Varbūt viņi vēl nespēs uzbrukt Romai; varbūt vēl negribēs to — es nezinu, kādi būs viņu un viņu vadoņa nolūki. Bet vienu zināt, vismaz ja 'šat jūs paši: nekādi dievi jap" radījuši romiešus,- lai bV> uz mūžīgiem laikietnjbūtu par kungiem simtām citām tautam. Ja viņiem ir viennrātība, šicitTjusu nosoies- uem Un verdzībā sakaltiem simtiem tūkstošiem, viņi saraustīs savas ķēdes un nokratīs jūgu! Brīvi viņi uks! Viņi pārpeldēs jūru dienvidos un austrumos, ziemeļos viņi pāries Alpiem pāri savās zemēs. Visas savas tautas viņi sacels kājās, un tad kā lavīna, kā negaisa mākonis ar pērkoniem un zibeņiem viņi tad velsies pāri Romai ar tās bagātajiem un nabagajiem patriciešiem, un desmit tūkstoši dievu viņus tad neglābs!
Katilīna (satraukts un izbrlnēts). Tādēļ vien bij vērts aicināt tevi. lai dzirdētu to. ko tu saki.
Spartaks. Un.Ja vini līdz ar savu vadoni kristu līdz pēdējam vīram, — arī tā būs uzvara!) Lielāka, nekā" jūs sava uzpurina un pVata stulbumā varat iedomāties! Viņi būs parādījuši vienīgo ceļu, pa kuru iedami, vergi var iegūt brīvību — cīņu, cīņu uz dzīvību un nāvi! Un, ja arī viņiem jākrīt, — viņi mirs lai mūžam dzīvotu viņu tautas un tautu brīvība! . . .