Signe Kvaskova
Spēles meistars
1. nodaļa ATSLĒGU MEKLĒTĀJI, MARTS UN SPOKS
Kristiānam bija visai miglains priekšstats par to, kas īsti ir atslēgas.
Pirmām kārtām viņam nebija skaidrs, kā cilvēki pie tām tiek. Kad Kristiānām bija trīs gadi, reiz uz ielas viņš atrada atslēgu. Tā bija gluži jauna un spīdīga, un šķita — tā vien gaida, kad kāds to pacels. Kopš tā brīža Kristiāns domāja, ka cilvēki atslēgas atrod. Viņš nesaprata tikai vienu — kā viņi atrod pareizās atslēgas. Durvju taču ir tik daudz, un tā atslēga, ko bija atradis viņš, noteikti nav pareizā…
— Kur tu to dabūji? — brīnījās māte, atradusi zēna bikšu kabatā dzelteno, spīdīgo atslēgu.
— Uz ielas, — atteica Kristiāns.
Zēns mēģināja iebāzt atslēgu slēdzenē, bet tas neizdevās. Jo šī nebija pareizā atslēga. Mazais Kristiāns nosprieda: kad būs izaudzis, arī viņš apgūs šo apbrīnojamo spēju atrast pareizo atslēgu, kas acīmredzot piemīt visiem pieaugušajiem. Kā gan citādi viņi tiktu iekšā savās mājās…
Kādu dienu tētis pazaudēja savu mājas atslēgu un veselas trīs stundas nosēdēja aiz durvīm, gaidīdams, kamēr pārnāks māte ar Kristiānu.
— Ko tu, tēt, tagad darīsi bez atslēgas? — noraizējies vaicāja Kristiāns.
— Vajadzēs meklēt jaunu, — attrauca tētis.
Kristiāns bija ārkārtīgi ieintriģēts. Viņš labprāt piedalītos jaunās atslēgas meklēšanā, taču nojauta, ka tā ir ļoti nopietna — pieaugušo — lieta un ka viņš netiks aicināts. Tā arī bija.
Taču jau nākamajā dienā tētim jaunā atslēga bija rokā.
Kristiāns bija sajūsmā. Nebija pagājusi ne diena, līdz tētis bija jau atradis citu atslēgu! Kristiāns cerēja, ka arī viņš izaugs par tikpat labu atslēgu meklētāju, kāds ir viņa tētis.
Kad bērnudārza audzinātāja jautāja bērniem, par ko viņi pieauguši grib būt, Kristiāns allaž teica, ka viņš būs atslēgu meklētājs.
— Kas? — brīnījās audzinātāja. — Tu varbūt domāji atslēdznieku?
— Es domāju atslēgu meklētāju! — dusmojās Kristiāns. — Es būšu labākais sasodītais atslēgu meklētājs, kāds jebkad ir bijis!
Audzinātāja uzrauca uzacis, bet galvenokārt vārda “sasodītais” dēļ. Un jau pēc mirkļa bija aizmirsusi, ka viens no viņas audzēkņiem dienās kļūs par labāko sasodīto atslēgu meklētāju, lai kas tas arī būtu.
Atslēgu meklētāja noslēpumu Kristiāns atklāja neilgi pirms savas septītās dzimšanas dienas, un tas notika tā.
— Tu jau esi liels zēns, — māte teica Kristiānām. Tas izklausījās diezgan draudīgi, bet māte jau turpināja: — Drīz tu iesi skolā, un mēs ar tēti domājam, ka tev vajadzīga pašam sava atslēga.
Kristiānām sirds iepukstējās straujāk. Nevar būt, ka viņš jau tagad piedalīsies atslēgas meklēšanā! Viņš vēl nejutās tam gatavs, viņam nebija ne jausmas, kur sākt meklēšanu. Taču viņš drosmīgi klusēja un cieši apņēmās parādīt sevi no labākās puses.
Kad viņi izgāja uz ielas, Kristiāns nodūra galvu un jau lūkojās pēc atslēgas, bet māte saņēma viņu aiz rokas un šķērsoja ielu. Kristiāns saprata, ka māte grib atvieglot viņa pirmo meklējumu un centās iegaumēt ceļu. Iespējams, ka visas nākamās atslēgas arī būs meklējamas tieši turpat, kur pirmā. Un tur nu gan viņam beidzot bija taisnība…
Kristiāns ar māti nonāca pie kādas ēkas, kur virs durvīm karājās plāksne ar atslēgas attēlu. Zēns apstulba. Vai tiešām ir tik vienkārši
un cilvēkiem tikai jāatrod tāda māja ar atslēgu?! Taču, iegājis iekšā, Kristiāns nopriecājās. Pie sienām karājās dažnedažādas atslēgas — lielas un mazas, dzeltenas, pelēkas un melnas… Dažas bija tik milzīgas un dīvainas, ka Kristiānām likās — tās noteikti paredzētas kāda šaušalīgi briesmīga zvēra krātiņam.
Tūlīt viņš redzēs, kā māte atradīs pareizo atslēgu. Zēns bija pārliecināts, ka māte neliks viņam meklēt atslēgu pašam.
Aiz letes parādījās darbīgs vīrs un, berzēdams rokas, vaicāja, kā var palīdzēt.
— Mums vajadzīga atslēga, — teica māte un izvilka no somas dzīvokļa atslēgu. — Lūk, šāda.
Darbīgais vīrs paņēma atslēgu un piebāza to tuvu pie acīm, it kā atslēgu meklēšana mūža garumā būtu laupījusi viņam redzi.
— Labs ir, — viņš noteica. — Pēc pusstundas būs gatava.
— Paldies! — teica māte un, satvērusi Kristiānu aiz rokas, izgāja uz ielas.
Kristiāns bija tik ļoti apmulsis, ka brīdi nespēja izteikt ne vārda. Atslēgu meklēšanas teorija, kuru viņš tik sirsnīgi bija lolojis četrus garus gadus, nu draudēja pilnīgi sagrūt.
— Kas notiks ar to atslēgu? — viņš klusi jautāja.
— Kas? — brīnījās māte. — Nu, meistars ņems standarta atslēgu — bez gropītēm — un ievīlēs tajā tieši tādas gropītes kā mūsu atslēgai. Tad tā derēs tieši mūsu slēdzenei. Un tev būs sava atslēga.
Kristiāns novaidējās, bet māte to kļūdīgi noturēja par prieka izsaucienu.
Savukārt Kristiāns jutās tik ārkārtīgi pazemots un nokaunējies kā vēl nekad mūžā. Tieši tajā brīdī viņš pieņēma lēmumu, ka nekad vairs nekļūs par atslēgu meklētāju.
Nākamajā gadā Kristiāns sasniedza personisko rekordu noslēpumaino un ne tik noslēpumaino lietu noskaidrošanā. Viņš atklāja, kas patiesībā slēpjas zem Ziemassvētku vecīša garās, baltās bārdas,
kā mušas tiek iekšā dzintarā un ka austrumu vējš patiesībā pūš no austrumiem, nevis uz tiem, kā viņš bija domājis. Katru dienu viņš izdarīja veselu lērumu dažnedažādu atklājumu, izvezdams no pacietības vecākus un skolotājus.
— Ak, Kris, liecies taču reiz mierā! — nedaudz aizkaitināts, iesaucās tēvs, kas vēl aizvien nebija aizmirsis, kā Kristiāns, visiem par lielu uzjautrinājumu, Ziemassvētku vakarā bija norāvis viņam lieko bārdu.
— Kā lai es zinu, kāpēc zivis ziemā nenosalst?!
— Varbūt viņām uzaug kažociņi, — domīgi saviebies, minēja Kristiāns.
— Noteikti ne! — sašutis iesaucās tēvs. — Paklau, kāpēc gan tev nepajautāt to skolotājai!?
Tā notika vienmēr. Pieaugušie sūtīja viņu cits pie cita, līdz konsultantu loks noslēdzās, bet atbilde tik un tā nebija atrasta. Tad Kristiāns ierakstīja nākamo uzdevumu savā izpētāmo lietu burtnīcā, kas strauji kļuva aizvien pilnāka un pilnāka.
Kristiānu neviens nekad nebija nosaucis par nesaprātīgu bērnu, un tam bija gluži pamatots iemesls. Viņš bija saprātīgs līdz bezjēdzībai. Iespējams, tāpēc, ka Kristiānā vecāki nolēma likvidēt šo saprātības vājprātu, viņu ģimenē ienāca Tīna.
Tiklīdz Kristiāns ieraudzīja mazo māšeli, viņš saprata, ka viņai draud atslēgu meklētājas liktenis. Kristiāns nezināja, kur viņam radusies šāda pārliecība, bet laika gaitā izrādījās, ka viņam bijusi pilnīga taisnība. Ik vienkāršāko lietu Tīna pārvērta par noslēpumainu, mistikas pilnu parādību un aizrautīgi nodevās pilnīgi bezjēdzīgām darbībām. Kad Tīnai bija trīs gadi — tieši tikpat, cik Kristiānām, kad viņš atrada uz ielas atslēgu, — viņa izkašņāja visus kurmju rakumus ģimenes lauku mājā. Vēlāk noskaidrojās, ka viņa bija meklējusi Īkstīti, kuru nekrietnais kurmis turot paslēptu savā tumšajā pazemes alā. Tās pašas vasaras nogalē viņa sadurstīja ar adāmadatu veselu grozu ābolu, ko māte iepriekšējā dienā bija salasījusi. Kad vecāki atrada sacaurumotos ābolus un pilnīgā neizpratnē vaicāja, kāpēc meita tā
izdarījusi, Tīna nopietni paskaidroja: “Taisīju tārpiņiem mājiņas!” Viņa bija iedomājusies, ka tārpi ārkārtīgi nopūlas, izgraužot sev ejas ābolos, un viņiem būtu daudz patīkamāk, ja, atrodot ābolu, mītnes jau būtu gatavas.