Marts patiešām bija glīts. Bez tam viņš bija galvas tiesu garāks par draugu. Kopš pārpratuma pirmajā skolas dienā zēns garos, viļņainos
matus bija licis nogriezt pavisam īsus, taču gluži nemanot tie atkal pamanījās ataugt, un kādu laiku Martu varēja redzēt staigājam ar pagarām cirtām. Tad viņš, nikns uz matiem par šādu nodevību, atkal lika tos apgriezt īsus, lai pusgadu varētu par tiem nedomāt. Viņam bija neparasti gaišas acis un atkarībā no gaismas tās izskatījās vai nu zilas, vai pelēkas, turklāt skropstas bija tik garas, ka Marts uztraucās, vai tikai tās patiešām nedara viņu līdzīgu meitenei.
— Varbūt skolotājai toreiz bija taisnība, — viņš reizēm pārspīlēti skumji sacīja. — Varbūt es tiešām esmu vairāk Marta nekā Marts?
— Nerunā muļķības! — Kristiāns mēdza attraukt. — Tu itin nemaz neizskaties pēc meitenes. Es nepazīstu nevienu meiteni, kurai būtu tik garas skropstas kā tev.
Tas bija tikai kārtējais fakta konstatējums, bet Martu tas nez kādēļ neielīksmoja.
Diena, kad Kristiānā mājās parādījās Spoks, iesākās gluži parasti.
Bija septembris, un pēcpusdienā pēc stundām Kristiāns trešo reizi skrēja apkārt skolas stadionam, kamēr Marts sēdēja turpat netālu, atspiedis muguru pret koka stumbru.
Kristiāns skrēja gandrīz katru dienu. Vienīgi ziemā viņš skriešanu nomainīja pret slēpošanu. Tomēr skriet viņam patika labāk nekā slēpot. Patika sajust cieto skrejceļu sev zem kājām, soļiem ritmiski dipot. Kristiāns aizvien skrēja vienmērīgā tempā un, tiklīdz juta, ka labprāt skrietu lēnāk, meta mieru.
Arī tagad aizelsies un nosvīdis Kristiāns nometās zemē blakus Martam un brīdi atvilka elpu. Marts nolika malā grāmatu, ko bija lasījis, un neslēptā izbrīnā palūkojās uz draugu.
— Kāpēc tev tā jāskrien, Kris? — viņš vaicāja. — Tu skrien tā, it kā kāds tev dzītos pakaļ.
— It nemaz, — izdvesa Kristiāns. — Es skrienu tieši tā, kā jāskrien. — Brīdi viņš tikai skaļi elsa un tad turpināja: — Skrienot ne
par ko nav jādomā. Skrienot tu jūti tikai ritmu un savu elpu, vairāk itin neko.
— Man likās, ka tev patīk domāt, — aizrādīja Marts.
Tā likās arī pašam Kristiānām. Patiesību sakot, reizēm viņam šķita, ka domā pārāk daudz. Tad viņš zināja, ka pienācis laiks kārtīgam skrējienam.
Koki, kas atdalīja skolas stadionu no ielas, meta garas ēnas, un pēc mašīnu burzmas uz ielas bija skaidrs, ka pienākusi tā stunda, kad lielākā daļa ļaužu beigusi dienas darbus. Arī abi zēni posās mājup.
— Vari atnākt pie manis, — teica Kristiāns. — Tēvam kaut kas ir padomā.
— Kas?
— Nezinu. Viņš tikai piekodināja, lai šovakar mēs visi laikus būtu mājās, — Kristiāns sacīja.
Kad abi zēni iegāja dzīvoklī, Kristiāns pamanīja, ka tēvs, uzmetis dēlam paviršu skatienu, brāžas uz dzīvojamo istabu ar zilu plastmasas bļodu rokās. No dzīvojamās istabas atskanēja tāds kā ņaukstiens.
— Kas tad te!? — iesaucās Kristiāns un, pametis pārsteigto Martu stāvam priekšnamā, aizmetās tēvam pakaļ. Tīna, plati smaidīdama, lēkāja pa istabu, bet uz dīvāna sēdēja māte. Seja viņai bija dīvaini saviebta, un Kristiāns nevarēja saprast, vai viņa priecājas vai bēdājas.
— Kas te notiek? — Kristiāns vēlreiz vaicāja, bet atkal neviens viņam neatbildēja. Tad no pagaldes atskanēja pirmītējais ņaukstiens, un Kristiāns ieplestām acīm palūkojās turp.
Zem galda tupēja suns. Tas ir, gandrīz suns — šis vēl pagaidām bija tikai kucēns, kaut gan diezgan paaudzies kucēns.
— Sunis, sunis, sunis! — klaigāja Tīna, lēkādama pa istabu. Kucēns izgrūda vēl vienu nepārliecinošu ņaukstienu un izlēca no pagaldes.
Istabā ienāca Marts.
Suns pieļepatoja zēnam klāt un iekodās viņa čībā. Tīna sajūsmā spiedza. Marts atbrīvoja čību no kucēna zobiem un paraudzījās uz Kristiānu.
— Es nezināju, ka jūs grasāties pirkt suni, — viņš sacīja.
— Es arī to nezināju, — teica Kristiāns.
— Neviens to nezināja, — drūmi piebalsoja māte.
— Es suni nepirku, — kā taisnodamies sacīja tēvs. — Vienkārši darbā… kolēģim… saradās kucēni, un nebija citas izejas.
— Nebija citas izejas, — mehāniski atkārtoja māte.
— Jā, — teica tēvs, priecādamies, ka viņu saprot. — Kolēģis citus kucēnus atdeva jau agrāk, šo vienīgo neviens neņēma, tāpēc arī viņš izaudzis tāds paliels…
Jo ilgāk Kristiāns raudzījās uz suni, jo skaidrāks viņam tapa, kāpēc neviens to nav paņēmis. Suns caur un cauri izskatījās pēc tipiska atslēgu meklētāja. Patlaban viņš riedams lēkāja ap galda kāju, līdz ar pieri tajā iebumsījās un grīļodamies notupās uz dibena.
Kristiāns palūkojās uz Martu un pakustināja pirkstus tā, it kā slēgtu vaļā durvis. Tas bija atslēgu meklētāja žests. Ja kāds bija tik stulbs, lai izpelnītos šo apzīmējumu, Kristiāns pagrieza atslēgu. Marts iesmējās un pamāja ar galvu.
Visi raudzījās uz suni. Tīna — sajūsmināti, māte — drūmi, tēvs — apjucis, bet Kristiāns ar Martu — uzjautrināti.
Sunim, kaut arī viņš jau bija paaudzies, vēl aizvien piemita apaļīgās kucēna formas. Viņam bija apaļš purns, apaļš dibens un pagaras, bet resnas kājas. Dzīvnieks bija balts, bet uz kreisā sāna tam vīdēja iegarens, melns plankums. Tāds pats plankums, tikai mazāks aptvēra suņa kreiso aci, tādējādi viņš izskatījās pēc vienacaina pirāta. Arī suņa kreisā auss bija melna. Tā bija nokārusies, bet otra — baltā — izslieta gaisā. Arī plušķainā aste slējās gaisā. Taču, ja viņš pievērsa uzmanību kam citam, piemēram, tepiķa stūrim, aste pamazām laidās lejup. Pēc tam suns, aplaidis apkārt zaglīgu skatienu, uzšāva to atkal augšā.
— Vai nu mēs suni ņemam, vai vedam viņu pie vetārsta, — sacīja tēvs, joprojām uzlūkodams suni tā, it kā tas būtu šeit piepeši parādījies.
— Ko viņš darīs pie vetārsta? — gribēja zināt Tīna.
Tēvs ar māti saskatījās, līdz māte beidzot atmeta ar roku.
— Neko, — teica tēvs, paskatījies uz meitu. — Itin neko. Viņš tur neies.
Suns pielēkšoja pie tēva un tā jocīgi saļima priekšķepās. Izskatījās, it kā viņš būtu palocījies. Kristiāns ar Martu zīmīgi saskatījās un nošķobījās — tas bija atslēgu meklētājam gauži neraksturīgs triks. Kristiāns sāka šaubīties par suņa atslēgu meklētāja spējām, bet Tīna sāka plaukšķināt.
— Vai! — viņa iesaucās. — Tas nu gan ir spoks!
Un tā baltais suns ar melno ausi tapa par Spoku, dzīvs būdams.
Spoks nepārprotami parādīja, ka ir Tīnas suns. Viņš dauzījās tikai ar Tīnu, atsaucās tikai tad, ja sauca viņa, un pieslapināja tikai viņas čības. Varbūt viņš, kucēns būdams, instinktīvi izvēlējās visjaunāko ģimenes locekli, bet Kristiāns domāja citādi.
— Tāds tādu atrod, — viņš sacīja Martam kādu pusstundu vēlāk, sēdēdams savā istabā. — Tagad abi varēs meklēt atslēgas ar divkāršu sparu.
Vēl viņi runāja par Tīnas aukli. Kristiāns diezgan labi prata angļu valodu un zināja, ka rain angliski nozīmē ‘lietus’. Nebija pagājis ilgs laiks kopš aukles Reinas ierašanās viņu mājās, līdz viņa bija kļuvusi par Lietus kundzi, bet vēl pēc laika — par Lietuveni. Protams, ne māte ar tēvu, ne aukle savu iesauku nezināja.
— Viņa patiešām ir kā lietus, — sūdzējās Kristiāns. — Reizēm viņa parādās pavisam negaidīti, bet citreiz stundām ilgi smidzina aiz apkakles. Brrr! — Zēns nodrebinājās. — Viņas klātbūtnē es patiešām ilgojos pēc lietussarga.