— Nešaubos, — piekrita Kristiāns. — Pastāsti mums par viņu!
Tīna vēlreiz paskatījās uz durvīm un, tā kā tās bija ciet, sāka
stāstīt.
— Ūdulis ir pagares dzīvnieks, — viņa pusčukstus izdvesa.
— Kas? — vienā balsī iesaucās Kristiāns un Marts, nojaušot, ka nu tik būs, ko paklausīties.
— Pagares dzīvnieks, — atkārtoja Tīna. — Baismonis, kas nāk no pazemes. Negants kā velns, briesmonīgi šausmīgs pagares dzīvnieks.
Kristiāns atzinīgi norūcās. Acīmredzot šis būs viens no interesantākajiem Tīnas stāstiem.
— Ūdulis sēž zem zemes un virszemē izlien pa kurmju alām, — briesmīgi saviebusies, stāstīja Tīna. — Pa ceļam viņš aprij visus kurmjus, bet izlīdis ir vēl vairāk izbadējies.
— Gluži kā tētis, — iestarpināja Kristiāns, bet Tīna uz viņu paskatījās tā, ka tūlīt kļuva skaidrs — šī piebilde bijusi nevietā.
— No bada viņš ir nikns uz visu pasauli, — turpināja Tīna. — Izlīdis virszemē, viņš brīdi sēž. Viņš ir dusmīgs un plūkā ūsas. Visi zvēri zina, ka Ūdulis ir virszemē, un laižas lapās.
— Vai viņi paspēj? — ziņkārīgi ievaicājās Kristiāns.
— Ko tad? — samulsa Tīna.
— Aizbēgt.
— Ne visi, — Tīna teica. — Pasēdējis un pieradis pie virszemes gaismas, Ūdulis ieņurdas un dodas medībās. Viņš aprij visus, ko sastop, bet paēdis kā nav, tā nav. Visvairāk viņš rij nomaldījušos kaķus un suņus.
— Ak tā… Kāpēc? — brīnījās Marts.
— Kā — kāpēc? Tāpēc, ka meža zvēri ir viltīgāki. Viņi saož briesmas un aizbēg. Bet suņi un kaķi domā, ka Ūdulis ir tikai vēl viens suns vai kaķis. Saprati?
-Jā.
— Vai viņš rij arī cilvēkus? — vaicāja Kristiāns.
Tīna klusēja.
— Es jautāju, vai viņš rij arī cilvēkus, — atkārtoja Kristiāns.
Tīna iepleta acis un šausmu pilnā balsī čukstēja:
— Tikai mazus bērnus!
— Ak tā, — lietišķi noteica Kristiāns. — Nu, tad jau mums ar Martu nav, ko baidīties. Bet tev gan jāuzmanās, — viņš teica Tīnai.
— Man nemaz nav bail, — paziņoja Tīna.
— Kāpēc ne? — brīnījās Kristiāns. Šis stāsts par Ūduli izklausījās tieši pēc šausmu stāsta maziem bērniem.
— Tāpēc, ka Ūdulis lien laukā tikai mežā, — teica Tīna.
— Pilsētā nav kurmju rakumu, — paskaidroja Marts.
— Tieši tā, — piekrita Tīna, atzinīgi palūkodamās uz Martu.
Kristiāns pavīpsnāja, redzēdams, ka abi atkal ir sadziedājušies.
Kad Tīna ar Ūduli un Elfiņas zābaciņiem bija prom, Kristiāns
domīgi sacīja:
— Nesaprotu, kāpēc Lietuvene stāsta viņai tādas briesmīgas pasakas. Viņa pēc tam sadomājas nezin ko — pats redzēji.
— Diez vai to būs stāstījusi Lietuvene, — šaubījās Marts.
— Kurš tad?
— Tīna teica, ka tas esot noslēpums. Ja Lietuvene būtu viņai stāstījusi pasaku par Ūduli, tad taču viņa nebaidītos parādīt tai savu zīmējumu.
— Nevaru gan iedomāties, kurš cits viņai ko tādu būtu varējis stāstīt, — noteica Kristiāns. — Ja vien viņa to visu nav sadomājusi pati.
— Droši vien tā arī ir, — piekrita Marts, un ar to Ūduļa tēma bija izsmelta.
Pagaidām.
Aizvien biežāk Kristiāns atrada savā istabā nepārprotamus pierādījumus tam, ka Tīna tajā spēlējusies bez viņa atļaujas. Un ikreiz Tīna to noliedza, apgalvodama, ka ne pie kā nav vainīga.
— Neesmu kāju spērusi tavā istabā. Tā bija Elfiņa, — Tīna sabozusies teica.
Un Feija, un Guks, un Kika, un atkal Elfiņa…
Tā kā Miks joprojām nāca pie Kristiānā pildīt mājasdarbus matemātikā, Kristiāns bija iemanījies visus mazītiņos zābaciņus, spieķīšus, zizlīšus un tarbiņas paslēpt, pirms kāds cits tos ieraudzīja. Tikai tad, kad mājā vairs nebija nepiederīgu personu, Kristiāns devās pie Tīnas un bārās par ielaušanos viņa istabā.
— Tā nebiju es, — Tīna tikai atkārtoja, un Kristiānām nekas cits neatlika kā, nikni purpinot, doties atpakaļ uz savu istabu.
Kādu dienu, pārnācis no skolas, savas istabas vidū Kristiāns ieraudzīja lielu peļķi. Sākumā viņš nodomāja, ka vainīgs ir Spoks, bet peļķe likās pārāk liela.
Saviebies Kristiāns notupās pie peļķes un paostīja… Neoda ne pēc kā. Patiesību sakot, izskatījās, ka tas ir parasts ūdens.
— Tīna! — Kristiāns iebrēcās.
Pēc trešā bļāviena durvis pavērās, un tajās parādījās tramīga se-
jiņa.
— Ko tu tik šausmīgi kliedz? — Tīna vaicāja.
— Panāc šurp! — Kristiāns dusmīgi teica.
Tīna ienāca un apstājās pie peļķes. Iemērkusi tajā pirkstu, viņa domīgi to nolaizīja.
— Ūdens, — Tīna secināja, kamēr Kristiāns saviebies vēroja māsu.
— Nevajag visu bāzt mutē, — viņš teica.
— Bet kā tad lai uzzina, kas tas ir?!
— Es domāju, tu ļoti labi zini, kas tas ir, — Kristiāns ķildīgi sacīja.
— Un kā es to varētu zināt?! — atcirta Tīna.
— Diez vai Lietuvene manā istabā būs laistījusies ar ūdeni, — teica Kristiāns. — Tas vienreiz jāizbeidz. Es tev aizliedzu bez atļaujas nākt manā istabā!
— Es neesmu bijusi tavā istabā, — spītējās Tīna. — Cik reižu man tas jāatkārto!
— Un kas tad te ir bijis? Varbūt Elfiņa rīkojusi ūdens kaujas? — ironizēja Kristiāns.
Tīna likās par kaut ko aizdomājusies.
— Nē, Elfiņa ne… — viņa beidzot nopietni sacīja. — Tie būs bijuši ūdens gari… Viņi parasti atstāj aiz sevis slapjumu.,. Bet kāpēc tavā istabā?
— Jā, patiešām — kāpēc?! Zini — nu man vienreiz pietiek! — Kristiāns pikti iesaucās. — Pazūdi no šejienes, un lai es tevi te vairs neredzētu!
Tīna aizvainota uzlūkoja saniknoto brāli un izgāja no istabas. Savukārt Kristiāns pukodamies ņēmās uzslaucīt peļķi, nospriezdams, ka pēc vēl viena tāda izlēciena viņš pieliks savai istabai priekškaramo slēdzeni. Un lai tad Tīna pameklē atslēgu.
Kādu laiku Kristiānām bija miers. Viņš nosprieda, ka pēdējā bargā saruna uz māsu beidzot ir iedarbojusies, un drīz vien aizmirsa gan Elfiņas zābaciņus, gan ūdens peļķi.
Tikmēr rudens turpinājās pilnā sparā. Koki kļuva dzelteni un sarkani un visbeidzot sāka kaisīt lapas kā piemiņas veltes aizgājušajai vasarai. Spoks savukārt kļuva aizvien mīkstāks un pūkaināks, līdz izskatījās pēc staigājoša aitas vilnas spilvena.
L
— Vai tas suns domā, ka mēs viņu ziemā izliksim aiz durvīm? — smējās mamma, izbrīnā lūkodamās uz pūkaino dzīvnieku. Taču Spokam acīmredzot bija savi suniski apsvērumi, kāpēc viņš tik nopietni audzēja kažoku.
Kādā sestdienas rītā, kas bija tik vasarīgs, kādi sestdienas riti sen nebija bijuši, tētis iesēdināja visu ģimeni mašīnā, un viņi devās uz laukiem. Aiz pilsētas robežas viņi pievienojās garai mašīnu rindai, kas apņēmīgi devās prom no pilsētas. Spilgti zilajās debesīs peldēja balti, apaļi mākoņi, un Kristiānām likās — ja Spoku tagad izlaistu laukā pa mašīnas logu, arī viņš uzšautos gaisā un pārvērstos par mākoni.
— Kurp mēs braucam? — prasīja Tīna.
— Rudens darbos, — attrauca tētis.
— Kādos rudens darbos?
— Visu dienu grābsim lapas, līdz rokas būs tulznās, — pukstēja Kristiāns.
Patiesībā viņam nebija nekas iebilstams pret lapu grābšanu. Viņam patika, kā smaržoja dārzs rudenī, un viņam patika dūmu aromāts, kas neuzbāzīgi sajaucās ar visām pārējām rudenīgajām meža un lauku smaržām. Viņš pukstēja tikai principa pēc.