Kad tētis nogrieza mašīnu no galvenā ceļa, viņi kratījās cauri brikšņainam egļu mežam, kas drīz kļuva retāks, un tad jau arī bija klāt.
— Hā! — iekliedzās Tīna un kopā ar Spoku pirmā izmetās no mašīnas. Viens otru dzenādami, abi aizmetās pāri gludajam mauriņam uz mājas pusi. Mauriņa vidū auga pamatīgs ozols, un tas arī bija galvenais bagātīgā lapu biruma vaininieks.
Tā kā šeit pilsētā nesmaržoja nekad. Sevišķi jau rudeņos un pavasaros, kad viss mainījās. Tāpēc, ka pilsētā nebija nekā, kas varētu mainīties, izkāpis no mašīnas, sprieda Kristiāns. Ja nu vienīgi Spoka kažoks… Un arī tas nepiederēja pilsētai, bet tikai un vienīgi Spokam.
Aizdomājies Kristiāns nemaz neskatījās zem kājām un neviļus iekliedzās, kad kāja iespruka kādā bedrē.
— Au! Kas tas?! — viņš iesaucās, tik tikko nenogāzies garšļaukus.
— Kurmji, — drūmi sacīja tētis, nākdams viņam aiz muguras.
— Aizrakušies līdz pat mājai, pagāni tādi. Nu bet ko tu padarīsi! Nesāksim taču tagad ar tiem karot, tik un tā tūlīt jau ziema klāt.
Patiešām, sulīgi melni zemes pauguri rēgojās visās malās, it kā kāds būtu svaidījies ar zemi. Daži bija pavisam svaigi, citi pelēcīgāki — kā rakti pirms vairākām nedēļām.
— Kris, ņem grābekli un sāc grābt! — mudināja tēvs. — Es tūliņ tev pievienošos.
Kristiāns paņēma no tēva šķūņa atslēgas un devās pēc grābekļa.
Šķūnis atradās aiz mājas, un tajā glabājās visas saimniecībā vajadzīgās un nevajadzīgās lietas. Tā kā nevajadzīgo lietu bija krietni vairāk nekā vajadzīgo un tām bija nelāgs niķis strauji pieaugt, šķūnis kļuva aizvien pilnāks un pilnāks. Arvien tika runāts par to, ka šķūni vajadzētu iztīrīt, bet vēl aizvien neviens nebija sadūšojies to izdarīt.
Kristiānām šķūnis patika. Lietainās vasaras dienās viņš un Marts mēdza tajā sēdēt un klausīties, kā lietus grabinās pa jumtu. Bez tam tā bija vienīgā vieta, kur Tīna neuzdrošinājās viņus meklēt, jo meitenei no šķūņa bija bail.
Kristiāns atslēdza nedaudz ierūsējušo priekškaramo slēdzeni un, noņēmis to, atvēra šķūņa durvis. Iekšā bija drēgns un tumšs. Šķūnim nebija logu, un gaisma ieplūda tikai pa pavērtajām durvīm un dēļu spraugām sienās. Gar abām sienām bija sakrauti gari dēļi, kas kādreiz bijuši paredzēti kaut kā būvēšanai, bet tā arī palikuši neizmantoti. Uz šiem dēļiem vasarā bija laba sēdēšana. Kristiāns pataustīja vienu dēli, bet tagad, rudenī, tas bija vēss un mitrs.
Dziļumā šķūnis līdz pat griestiem bija piekrauts ar dažnedažādiem krāmiem. Tuvāk durvīm vairākās rindās stāvēja malka un pāris spaiņu ar čiekuriem. Visi darbarīki bija novietoti abpus durvīm, lai varētu tiem viegli tikt klāt. Kristiāns paņēma visus trīs grābekļus un izgāja no šķūņa pustumsas atpakaļ spožajā gaismā.
— Kris, pamūc! — iespiedzās smalka balstiņa, un Kristiāns paļāvās atpakaļ.
Tīna pašāvās viņam garām, un viņai pa pēdām, sajūsmā vaukšķēdams, aizjoza Spoks. Viņi uzskrēja pakalnā, pret kuru bija atspiedies šķūnis, un aizbrāzās uz mežu.
Kristiāns brīdi noraudzījās viņiem pakaļ un tad devās uz mājas pusi.
Atslējis divus grābekļus pret mājas sienu, Kristiāns paņēma trešo un devās uz mauriņa tālāko galu. Izskatījās, ka tur lapu ir mazāk, laikam ozola varenā lapotne tik tālu tomēr nesniedzās.
Kad viņš kādu brīdi bija strādājis, no mājas iznāca arī tēvs un māte un pievienojās viņam. Kristiāns pa ausu galam klausījās abu sarunā. Viņi runāja par laiku, par aizgājušo vasaru, un viņu balsis bija laiskas un bezrūpīgas, kā jau tas piederējās šādai sestdienai. Taču tad tēvs ierunājās kaut ko par Lietuveni, un Kristiāns ieklausījās uzmanīgāk.
— Nākamnedēļ un tieši vienu nedēļu, — tēvs teica.
— Ko tu saki?! — iesaucās māte, un Kristiānām likās, ka viņa ir par kaut ko satraukusies. — Un ko tad lai mēs tagad iesākam? Vajadzēs steidzami meklēt jaunu aukli, es nevaru tagad ņemt atvaļinājumu.
— Neko darīt. — Tēvs paraustīja plecus. — Viņai esot jābrauc uz savām lauku mājām, kaut kas atgadījies ar viņas māsu. Saslimusi, vai…
— Nemaz nezināju, ka viņai ir māsa, — teica māte.
— Es arī ne. Bet acīmredzot ir gan.
— Kas noticis? — jautāja Kristiāns. — Vai Lietuve… vai Reinas tante nākamnedēļ nebūs pie mums?
— Nu, tā sanāk, — tēvs apstiprināja. — Ceru, ka nav nekas nopietns un viņa pēc nedēļas būs atpakaļ.
— Un kas būs viņas vietā? — Kristiāns gribēja zināt.
— Gan jau kaut ko izdomāsim, — nepārliecinoši noteica tēvs.
Kādu brīdi visi trīs klusēdami grāba lapas, un pēc neilga laika
mauriņš bija tīrs.
— Tūlīt laidīsim rudeni gaisā, — līksmi sacīja tēvs, uzlūkodams lielo, sarkandzelteno lapu kaudzi.
— Kā tu laidīsi rudeni gaisā? — brīnījās Tīna, kas, tikko pieskrējusi, ar purngalu bakstīja čaukstošās lapas.
— Nu tā, — smējās tēvs. — Lapas pārvērtīsies dūmos, uzies gaisā un pateiks mākoņiem, ka tie var sākt putināt sniegu.
— Jā? — Tīna nevarēja vien nobrīnīties. — Bet man zābaki palika mājās…
Tēvs un māte smējās, bet Kristiāns pavīpsnāja.
— Nebaidies, šodien jau vēl nesnigs, — tēvs mierināja mazo meitu. — Vispirms mākoņiem sniegs jāsataisa, tā ka tavi zābaki vēl vismaz pāris nedēļu var droši stāvēt skapī.
— Ak tā… Nu, tad jau labi, — nopriecājās Tīna. — Bet mēs ar Spoku bijām mežā!
— Un ko jūs tur labu redzējāt? — jautāja māte.
— Ak, neko, — Tīna attrauca. — Tikai Spoks izskrēja cauri kaut kādiem čemuriem…
Visi palūkojās uz suni. Viņš patiešām izskatījās kā izskrējis cauri kaut kādiem čemuriem. Baltais, pūkainais kažoks bija savēlies, un tajā bija iepinušies tādi kā sīki zariņi, kā dadzīši. Māte, pasaukusi Spoku, notupās un ņēmās atčemurot viņa kažoku.
Tēvs pielaida lapu kaudzei uguni, un rudens švirkstēdams uzgāja gaisā, likdams neesošajiem mākoņiem nekavējoties ķerties pie sniega taisīšanas.
Tad tēvs atnesa no šķūņa malku un iemeta pāris pagaļu dūmojošajā ugunskurā. Māte iegāja mājā uzvārīt tēju, bet tēvs devās samaukt uz iesmiem desiņas.
— Vai! — piepeši iesaucās Tīna, vandīdamās pa jakas kabatām un mulsi lūkodamās visapkārt. — Spoka siksniņa!
— Ko? — izklaidīgi jautāja Kristiāns, ar sprunguli kārtodams pussadegušās pagales.
— Esmu pazaudējusi Spoka siksniņu, — bēdīgi teica Tīna, un seja viņai saviebās kā uz raudāšanu. — Mēs kaut kur skrējām, es biju ielikusi siksniņu kabatā, un nu tā ir izkritusi…
— Nu, nu, — teica Kristiāns. — Tikai nesāc raudāt. Kur tā varēja izkrist?
— Nezinu… — īdēja Tīna. — Kaut kur pie meža…
— Labi, gaidi tepat, es iešu pameklēt, — teica Kristiāns un devās uz to pusi, kur pirmīt bija redzējis aizskrienam Tīnu ar suni.
Mežs sākās tūlīt aiz šķūņa un bija diezgan aizaudzis. Tēvs aizvien gatavojās to iztīrīt, bet ar šo darbu bija tāpat kā ar nederīgajām lietām šķūnī — tas vienmēr izkrita no prāta. Savukārt tajās retajās reizēs, kad tēvs to atcerējās, vienmēr bija kas svarīgāks darāms. Un tā mežs aiz šķūņa pamazām sāka atgādināt brikšņus.