— Paldies Dievam, viņš ir klāt! — iesaucās māte un metās atvērt durvis.
Virtuvē ienāca Edvards, un Kristiāns, tēvs un Tīna ziņkārīgi viņu nopētīja. Edvards bija kārns jauneklis, pagariem, melniem, izbužinātiem matiem un apmulsušu sejas izteiksmi. Mugurā viņam bija balts krekls, nevērīgi sabāzts pabalējušos džinsos, un vispār viņš izskatījās tā, it kā īsti nezinātu, kur atrodas. Palūkojies uz ģimenīti, kas sēdēja pie galda, Edvards nervozi pabīdīja augstāk savas brilles melnajos ietvaros un mulsi teica:
— Labrīt. Es esmu Edvards.
— Labrīt, Edvard! — atņēma tēvs. — Paldies, ka izpalīdzēji un atnāci. Tīna, ej sasveicinies ar Edvardu! — viņš mudināja meitu.
Tīna aizdomīgi vērās uz apmulsušo jaunekli, kurš vēl aizvien mīņājās durvīs.
— Es esmu Tīna, — viņa teica. — Bet tu esi mana aukle?
Edvards tikko manāmi nosarka un pamāja ar galvu. Aiz viņa
pleca parādījās mātes satrauktā seja. Tā kā Edvards nepakustēdamies stāvēja durvīs, māte nevarēja tikt viņam garām. Velti izgaidījusies, kad viņš beidzot paies malā, māte skaļi nokrekšķinājās, un Edvards tajā pašā mirklī palēca malā, uzgrūzdamies virsū krēslam, kas stāvēja pie sienas.
Kristiāns iespurdzās, bet Edvards atkal nosarka. Tēvs bija beidzis brokastot un piecēlās no galda, bet māte sāka dot Edvardam norādījumus.
— Pusdienas ir ledusskapī… atliek tik vien kā uzsildīt… Te stāv sula, te tēja… Šeit es uzrakstīju savu un vīra darba telefona numuru. Ja kas, droši zvani. — Un māte iedeva Edvardam papīra strēmelīti, kuru viņš tūlīt iebāza bikšu kabatā. Kristiānām radās iespaids, ka pēc minūtēm desmit viņš jau būs aizmirsis, kur tā atrodas.
— Ak jā… un šeit stāv suņa barība, — māte atcerējās un atrāva vaļā skapja durtiņas.
Edvards apstulba tik ļoti, ka kļuva skaidrs — viņš vēl nav ticies ar Spoku. Kristiāns iesmējās — droši vien Edvards tagad izmisīgi cenšas aptvert, vai māte suņa barību iecerējusi viņam vai Tīnai.
— Jā, — Tīna iesaucās. — Vai tu maz esi redzējis mūsmāju Spoku?
Edvards saviebās. Viņam droši vien likās negodīgi, ka par to, ka mājā spokojas, tiek paziņots tikai tagad. Viņš jau atvēra muti, lai protestētu, kad virtuvē riedams iebrāzās pats Spoks.
— Te viņš nāk! — līksmi iesaucās Tīna un, pielēkusi no galda, metās pie suņa. Taču Spoks vispirms gribēja iepazīties ar svešinieku. Viņš mitējās riet un, piešķiebis galvu, lēnām tuvojās jaunietim.
Edvards saspringti lūkojās lejup uz suni.
Suns tikpat saspringti vērās augšup uz Edvardu.
Tad suns ievaukšķējās un pāris reižu pavēcināja asti.
Edvards atviegloti uzelpoja. Iepazīšanās bija notikusi.
— Jā, par to suņa barību… — ieteicās māte. — Spoks ēdīs kopā .ir jums. Tas ir, es domāju, tajā pašā laikā. Viņš nekad nepusdieno viens.
Ar šo dīvaino paziņojumu apmulsinājusi Edvardu pilnīgi un galīgi, māte nosprieda, ka viss, kas bija jāpaskaidro, ir paskaidrots, un iIevās uz priekšnamu, kur viņu jau nepacietīgi gaidīja tēvs.
Kristiāns pameta skatienu pulkstenī un secināja, ka arī viņam jaskrien, citādi nokavēs skolu. Tomēr viņš uzskatīja par nepieciešamu vispirms pabrīdināt Edvardu.
— Jā, starp citu, — viņš ieteicās, un Edvards tramīgi paraudzījās uz viņu. Kristiāns, pamādams uz Tīnu, turpināja: — Pieskati viņu labi! Viņai ir nelāgs niķis līst manā istabā un spēlēt tur dīvainas spēles. Un pieraugi, lai viņa neappludina māju.
Ar pēdējo brīdinājumu galīgi iebiedējis Edvardu, arī Kristiāns pielēca no galda un prom bija.
Kad Kristiāns beidzot atrāva skolas durvis, Marts viņu jau gai-
dīja.
— Kur tu biji? — viņš pārmeta, palūkojies pulkstenī. — Tūlīt būs zvans…
Zvans noskanēja tajā pašā mirklī, un abi zēni aizmetās prom pa gaiteni uz kāpņu pusi.
— Šorīt atnāca Edvards, — Kristiāns joņodams vēl pamanījās paskaidrot. Tomēr Marts gudrāks netika.
— Kāds Edvards?
— Nu, Tīnas jaunā aukle… kamēr Lietuvene būs projām…
Viņi bija uzskrējuši trešajā stāvā un nu, apstājušies pie klases durvīm, pārmija drūmus skatienus.
— … pieņems līdz nākamā mēneša pirmajam datumam. Tas nozīmē… — Literatūras skolotājs aprāvās mirklī, kad lēnām pavērās klases durvis un Kristiāns ar Martu samulsuši ienāca klasē. Kristiāns, kas visu ceļu uz skolu skrēja, bija piesarcis koši sarkans un skaļi elsoja. Klusumā, kas bija iestājies klasē, viņiem ienākot, zēnam likās, ka viņa elsošana dzirdama pat uz ielas.
Daži ieķiķinājās.
— Ātri savās vietās! — pavēlēja skolotājs.
Kristiāns ar Martu nelika sevi lūgties un aizmetās uz saviem soliem.
— Tātad, kā jau teicu, — turpināja skolotājs, vēl aizvien dusmīgi raudzīdamies uz abiem nosebotājiem, — darbi jānodod divu nedēļu laikā. Laika nav daudz, bet tas ir pilnīgi pietiekami, lai visu izdarītu.
— Par ko viņš runā? — Kristiāns diezgan skaļi čukstēja blakus solā sēdošajai meitenei.
— Kuš! — izsaucās skolotājs, pirms meitene paspēja atvērt muti, lai atbildētu. — Esiet tik labi un pacentieties netraucēt stundu vairāk, nekā jau esat to izdarījuši.
Vēl kāds iespurdzās, un skolotājs saviebies turpināja:
— Tas, par ko nupat runāju, ir fotokonkurss. Jūs zināt, ka skola katru gadu rīko fotokonkursu. Arī šogad. Jāiesniedz fotogrāfijas par šādām tēmām: “Pilsēta”, “Mani draugi un es”, “Rudens” un “Ģimene”. Viena bilde katrā tēmā, kopā četras bildes. Ne vairāk, ne mazāk.
To paziņojis, skolotājs ieturēja pauzi un tad sacīja:
— Tas bija viss, vairāk es neatkārtošu. Ja kāds grib zināt vēl ko, lai aiziet līdz informācijas dēlim. Un tagad sāksim stundu.
Taču Kristiāns nepavisam nebija noskaņots sākt stundu. Viņš bija ārkārtīgi ieintriģēts. Jo pasaulē bija tikai viena lieta, ko Kristiāns vērtēja augstāk par skriešanu un matemātiku, un tā bija fotografēšana.
Kristiānām likās — ja literatūra ir visīstākā atslēgu meklēšana, tad fotogrāfija ir pilnīgs tās pretstats. Marts smīkņāja par šādu uzskatu, taču Kristiāns turējās pie sava.
— Fotogrāfija ir tikpat reāla kā tu un es, — viņš ne reizi vien atkārtoja.
Kad Marts ieminējās, ka fotogrāfi nereti tiek uzskatīti par māksliniekiem, Kristiāns nikni pretojās.
■
— Nieki! — viņš sauca. — Nieki! Fotogrāfija nav nekāda māksla, la ir dzīve!
Pie tā viņi arī palika.
Visu stundu Kristiāns pavadīja, neklausoties skolotājā. Noskanot /vanam, kas vēstīja starpbrīdi, literatūras kladē viņš bija pieķēpājis ar ķiņķēziņiem divas lapas un izdomājis, kā izskatīsies viņa bildes par lomām “Pilsēta” un “Mani draugi un es”.
— Ir nu gan viņiem šogad tēmas, — starpbrīdī Kristiāns šķendējas. — Kas tās par tēmām — “Rudens” un “Ģimene”? Ko tur lai fotografē?!
— Nesaprotu, kas tur tik sarežģīts? — brīnījās Marts. — Sasēdini visu ģimeni rindiņā — un bilde gatava!
Kristiāns sašutis paraudzījās draugā.
— Vai tu esi traks? Un kur tad es tādu bildi likšu?! la nu vienīgi ģimenes albumā… Ar tādu par pirmo vietu pat nesapņot. Jā, starp citu, vai viņš teica, kādas balvas šogad paredzētas?
— Nē. Vismaz ne tad, kad mēs bijām klāt. Bet tam būtu jābūt rakstītam uz dēļa.
Pie informācijas dēļa drūzmējās paliels pūlis. Kristiāns veikli izspraucās tam cauri un ieraudzīja lielu, dzeltenu plakātu.