MAIKLS KRAITONS
SPIETS
IEVADS MĀKSLĪGĀ EVOLŪCIJA DIVDESMIT PIRMAJĀ GADSIMTĀ
Tēze - "pasaule mums apkārt nemitīgi attīstās" - izklausās banāla; mēs reti apzināmies, ko tas patiesībā nozīmē. Piemēram, gandrīz nekad mums neienāk prātā, kā, epidēmijai izplatoties, mainās epidēmiskas slimības raksturs. Tāpat mēs neiedomājamies, ka augu un dzīvnieku evolūcija varētu norisināties dažu dienu vai nedēļu laikā, - tomēr tā notiek. Un mēs lielākoties nciztēlojamics zaļo pasauli mums apkārt kā pastāvīga, sarežģīta ķīmiskā kara lauku, kur augi, reaģējot liz uzbrukumu, izstrādā pesticīdus, bet dzīvnieki izstrādā pretestības spējas.
Ja mēs vēlētos apjēgt dabas patieso būtību - ja mēs spētu aptvert, kāda ir evolūcijas īstā nozīme, mums jāiztēlojas pasaule, kurā ikkatra aktīvā augu, kukaiņu un dzīvnieku suga nemitīgi mainās, reaģējot uz visiem citiem aktīvajiem augiem, kukaiņiem un dzīvniekiem. Veselas organismu populācijas piedzīvo uzplaukumu un aiziet bojā, pārvietojas un pārtop. Šīs nerimtīgās un mūžīgās pārmaiņas, tikpat nepielūdzamas un neapturamas kā viļņi, kā paisuma un bēguma mija, liecina, ka pasaulē jebkurai cilvēku rīcībai, nenoliedzami, ietekme nav zināma. Totālā sistēma, ko saucam par bio- sferu, ir tik komplicēta, ka mēs iepriekš nevaram zināt, kādas var būt jebkuras mūsu darbības sekas.1
Tādēļ pat mūsu visrūpīgāk apsvērtajiem pagātnes pūliņiem ir bijuši nevēlami rezultāti - vai nu tāpēc, ka mums pietrūka izpratnes, vai arī tāpēc, ka nemitīgi mainīgā pasaule uz mūsu rīcību reaģēja negaidītos veidos. No šī viedokļa apkārtējās vides aizsardzības vēsture ir tikpat neiepriecinoša kā vides piesārņošanas vēsture. Ja kāds gribēs iebilst, piemēram, ka industriālā mežu izciršanas politika ir postošāka nekā ekoloģiskā ugunsgrēku apsplāpēšanas politika, tad viņš ignorēs faktu, ka abas politikas tiek īstenotas ar absolūtu pārliecību un abas ir neatgriezeniski izmainījušas neskartos mežus. Kā viena, tā otra sniedz gana daudz piemēru stūrgalvīgajam egoismam, kas vislabāk raksturo cilvēka mijiedarbību ar vidi.
Fakts, ka biosfera neprognozējami reaģē uz mūsu rīcību, nav iemesls bezdarbībai. Toties tas ir spēcīgs arguments, lai rīkotos piesardzīgi, lai pret visu, ko mēs uzskatām un ko mēs darām, izturētos apdomīgi. Diemžēl mūsu suga pagātnē ir demonstrējusi satriecošu piesardzības trūkumu. Grūti iztēloties, ka nākotnē mēs būsim citādi.
Mums šķiet, ka zinām, ko darām. Mēs vienmēr esam tā domājuši. Izskatās, ka mēs nekad neatzīsim, ka esam kļūdījušies pagātnē un tātad varam kļūdīties nākotnē. Tieši pretēji, ikkatra paaudze noraksta priekšteču pūliņus kā aprobežotības un ncattapības rezultātu - un tad sāk pašapzinīgi vairot savas kļūdas.
Uz mūsu planētas ir tikai trīs sugas, par kurām var apgalvot, ka tām piemīt spēja sevi apzināties, un viena no tām esam mēs2, taču precīzāk mūsu ģinti raksturotu vārds "pašapmāns".
* * *
Kaut kad divdesmit pirmajā gadsimtā mūsu sevi mānošā neapdomība nonāks konfliktā ar pieaugošo tehnoloģisko varu. Viena no jomām, kur tas notiks, atrodas nanotchnoloģi- ju, biotehnoloģiju un datortehnoloģiju sadurē. Šīm trim zinātnēm ir kas kopīgs - spēja radīt un izlaist apkārtējā vidē patstāvīgas vienības, kas spēj sevi pavairot.
Mēs jau esam dažus gadus nodzīvojuši kopā ar pirmajām šīm sevi pavairojošajām patstāvīgajām vienībām - datorvī- rusiem. Un mums sāk uzkrāties zināma praktiska pieredze ar biotehnoloģijas problēmām. Nesenie ziņojumi par to, ka Meksikā dabiskajā kukurūzā parādās modificētās kukurūzas gēni - par spīti likumiem, kas to aizliedz, un pūlēm to novērst - ir tikai sākums ceļam, kas, domājams, izvērtīsies par ilgiem un grūtiem pūliņiem savaldīt mūsu tehnoloģijas. Ilgi pastāvējusī pārliecība par to, ka biotehnoloģija pašos pamatos ir droša - šo uzskatu kopš 20. gadsimta 70. gadiem aizstāvēja lielākā daļa biologu - šobrīd vairs nešķiet tik negrozāma. Tas, kā Austrālijas zinātnieki 2001. gadā nevilšus radīja postoši letālu vīrusu, daudziem ir licis pārskatīt vecos pieņēmumus.3 Nākotnē mēs vairs neizturēsimies pret šo tehnoloģiju tik nevērīgi kā pagātnē.
Nanotehnoloģija ir jaunākā no šīm trim tehnoloģijām un kaut kādā ziņā arī pati radikālākā. Tā cenšas izstrādāt cilvēka radītu mehānismu, kā izmērs būtu ārkārtīgi mazs - ar kārtu 100 nanometri jeb metra simt miljardā daļa. Šādas ierīces būtu 1000 reižu mazākas par cilvēka mata diametru. Zinību vīri pareģo, ka šīs niecīgās ierīcītes nodrošinās visu, no miniatūriem datoru komponentiem un jaunām vēža ārstēšanas iespējām līdz jauniem kara ieročiem.
Nanotchnoloģijas jēdziens pirmoreiz parādījās Ričarda Feinmana 1959. gadā teiktajā runā, kuras nosaukums bija "Apakšā vietas netrūkst"4. Ir pagājuši četrdesmit gadi, un, par spīti plašsaziņas līdzekļu nemitīgajai brēkai, šī nozare ļoti lielā mērā joprojām atrodas bērna autiņos. Tomēr jau ir gūti praktiski panākumi, un finansējums ir pieaudzis dramatiski. Lielās korporācijas, tādas kā "IBM", "Fujitsu" un "Intel" gāzti n gāž naudu pētījumiem. ASV valdība divu pēdējo gadu laikā nanotehnoloģijām ir atvēlējusi 1 miljardu dolāru.
Tikām nanotehnoloģijas jau tiek izmantotas automobiļu saules filtru, pret traipiem noturīgu audumu un kompozītmateriālu ražošanai. Drīz tos lietos, lai ražotu ārkārtīgi maza izmēra datorus un glabāšanas ierīces.
Tāpat ir sākuši parādīties ilgi gaidītie "brīnumprodukti". Kāda kompānija 2002. gadā ražoja paštīrošos logu stiklu; cita no nanokristāliem izstrādājusi brūču pārsienamo materiālu ar antibiotiskām un pretiekaisuma īpašībām.
Patlaban nanotehnoloģija visupirms ir matcriāltehnoloģija, taču tās potenciāls ir daudz plašāks. Gadu desmitiem ir spriedelēts par ierīcēm, kas pašas spētu vairoties. Kādā NASA izdevumā 1980. gadā tika iztirzātas vairākas metodes, ar kuru palīdzību varētu ražot šādas ierīces. Pirms desmit gadiem divi kompetenti zinātnieki uztvēra to nopietni:
Tuvāko piecdesmit līdz simt gadu laikā, domājams, radīsies jauna organismu klase. Šie organismi būs mākslīgi tai nozīmē, ka tos būs izveidojuši cilvēki. Taču tie vairosies un attīstīsies, pārtopot par kaut ko atšķirīgu no sava sākotnējā veidola; tie būs "dzīvi" atbilstīgi jebkurai saprātīgai šā vārda definīcijai. So organismu attīstība būs citāda pašos pamatos… Temps… būs ārkārtīgi straujš… Iespaids uz cilvēci un biosferu var būt milzīgs, lielāks nekā ietekme, ko atstāj industriālā revolūcija, kodolieroči vai apkārtējās vides piesārņošana. Mums jau tagad jāsāk rīkoties, lai kontrolētu mākslīgu organismu rašanos…5
Arī galvenais nanotehnoloģiju aizstāvis K. Ēriks Drekslers pauda līdzīgas bažas:
Ir daudz cilvēku, tostarp cs pats, kuriem ir ļoti nemierīgs prāts par šo tehnoloģiju ietekmi uz nākotni. Mēs runājam par tik globālām pārmaiņām, taču pastāv ļoti liels risks - sabiedrība tam nav sagatavota un netiks ar tām galā.6
Pat saskaņā ar optimistiskākajām (vai šaušalīgākajām) prognozēm šādi organismi tiks radīti tuvākajos gadu desmitos. Mēs varam cerēt, ka ap to laiku, kad tie radīsies, mēs būsim vienojušies par starptautiskām direktīvām pašreprodu- cējošo tehnoloģiju jomā. Mēs varam cerēt, ka šīs direktīvas tiks piemērotas piespiedu kārtā. Pret datorvīrusu rakstītājiem jau esam iemācījušies izturēties ar bardzību, kāda pirms divdesmit gadiem nebija iedomājama. Esam iemācījušies likt cietumā hakerus. Drīz tiem piebiedrosies nogrēkojušies biologi.