Выбрать главу

"Drīz. Mamma atvedīs."

"Uhū." Viņa uz dažām minūtēm nozuda un tad atgrie­zās. "Viņa saka - viņa atvainojoties, ka nav piezvanījusi, bet viņa būs mājās vēlu."

"Ko?" Es patlaban lēju ūdeni uz galda saliktajās glāzēs.

"Viņa atvainojas, ka nav piezvanījusi, bet mājās viņa būs vēlu. Es tikko ar viņu runāju."

"Jēziņ." Tas bija kaitinoši. Es vienmēr centos neizrādīt sa­vu aizkaitinājumu bērnu klātbūtnē, taču dažreiz kaut kas pa­spruka. Es nopūtos. "Labi."

"Es tiešām ļoti gribu ēst, tēt."

"Pasauc brāli un ejam uz mašīnu," es teicu. "Mēs doda­mies uz ēstuvi autobraucējiem."

Vakarā, kad es nesu mazulīti uz gultiņu, mans elkonis aiz­ķērās aiz fotogrāfijas, kas stāvēja dzīvojamajā istabā uz grā­matplaukta. Tā ar troksni nokrita uz grīdas; es apstājos un to pacēlu. Tajā bija redzama Džūlija un Ēriks Saules ielejā, kad Ērikam bija četri gadi. Viņi abi bija slēpošanas tērpos; Džūlija palīdzēja viņam mācīties slēpot un starojoši smaidīja. Blakus stāvēja cita fotogrāfija - mēs ar Džūliju kāzu vienpa­dsmitajā gadadienā Konā; es biju ģērbies kliedzoši košā hava­jiešu kreklā, viņai ap kaklu aplikta krāsainu ziedu vija, un mēs saulrietā skūpstījāmies. Tas bija burvīgs brauciens; patiesībā mēs bijām itin pārliecināti, ka Amanda tika ieņemta tur. Es atcerējos, kā vienu dienu Džūlija, pārnākusi no darba, teica: "Dārgum, atceries, tu apgalvoji, ka tie maitai/ esot bīsta­mi?" Es atbildēju: "Jā…" Un viņa sacīja: "Nu, teiksim šādi: tā ir meitenīte," un es biju tik ļoti pārsteigts, ka zelteris, ko tobrīd dzēru, saskrēja man degunā, un mēs abi sākām smie­ties.

Tad - fotogrāfija, kurā Džūlija cep groziņkūkas kopā ar Nikolu, kura ir tik maza, ka sēž uz virtuves letes un viņas kājas nesniedzas līdz malai. Tolaik viņai nevarēja būt vairāk par pusotru gadu. Nikola koncentrēdamās rauc pierīti, vadot milzīgo mīklas karoti gluži šķērsām, bet Džūlija pūlas ne- smieties.

Un fotogrāfija, kurā mēs ejam pārgājienā Kolorādo, Džū­lija tur pie rokas sešgadīgo Nikolu, bet es nesu uz pleciem Ēriku, mana krekla apkaklīte ir tumša 110 sviedriem - vai no kā ļaunāka, ja pareizi atceros to dienu. Ērikam laikam bija kādi divi gadi; viņš vēl staigāja autiņos. Atceros - viņam šķi ­ta jautri aizsegt man acis, kamēr es nesu viņu pa taku.

Pārgājiena fotogrāfija bija ieslīdējusi ietvarā un sagriezu­sies šķībi. Es padauzīju pa ietvaru, mēģinādams to iztaisnot, taču tā nekustējās. Ievēroju, ka vairākas citas fotogrāfijas bi­ja izbalējušas vai pie stikliem lipa emulsija. Par šīm bildēm neviens nerūpējās. Mazulīte šņākuļoja man rokās, berzēda­ma acis ar dūritēm. Bija laiks iet gulēt. Noliku fotogrāfijas atpakaļ uz plaukta. Tās bija vecas ainas no citas, laimīgākas dzīves. No citas dzīves. Šķita, ka man ar to vairs nav nekāda sakara. Tagad viss bija citāds.

Pasaule tagad bija citāda.

Tovakar es atstāju vakariņu galdu uzklātu - kluss pārme­tums. Ap desmitiem pārradusies mājās, Džūlija to ieraudzī­ja. "Piedod, dārgum."

"Zinu, tu biji aizņemta," es sacīju.

"Jā. Lūdzu, piedod."

"Piedodu," es teicu.

"Tu esi vislabākais." Stāvēdama durvīs, viņa pameta man gaisa skūpstu. "Ieiešu dušā," viņa sacīja un devās prom pa gaiteni. Noraudzījos, kā viņa iet.

Pa ceļam viņa ieskatījās mazulītes istabā, tad iespruka ta­jā. Pēc brīža izdzirdēju viņas dūdošanu un mazulītes grudzi- nāšanu. Piecēlos un devos pa gaiteni viņai pakaļ.

Tumšajā bērnistabā viņa turēja mazulīti rokās, pieglaudu­si degunu pie viņas vaidziņa.

"Džūlij… tu viņu pamodināji," es teicu.

"Nē, nemaz, viņa jau bija pamodusies. Pareizi, mazo pai- jiņ? Tu biji pamodusies, vai ne, čabulīt?"

Mazā ar dūrītēm paberzēja acis un nožāvājās. Viņa pavi­sam noteikti izskatījās pamodināta.

Džūlija tumsā pagriezās pret mani. "Es viņu nepamodi- nāju. Patiešām. Nemaz. Kāpēc tu uz mani tā skaties?"

"Kā skatos?"

"Tu zini, kā. Apsūdzoši."

"Es tevi ne par ko neapsūdzu."

Mazā iešņukstējās un tad sāka raudāt. Džūlija pataustīja vi­ņas autiņu. "Man šķiet, viņa ir slapja," viņa teica un, pasnie­gusi bērnu man, izsoļoja no istabas. "Rīkojies, nevainojamais."

Mūsu starpā bija radusies spriedze. Kad biju pārģērbis ma­zuli un atkal nolicis viņu gulēt, dzirdēju, kā Džūlija iznāk no dušas, aizcirzdama durvis. Kad Džūlija sāka blīkšķināt dur­vis, tā bija zīme, ka man ir jāiet viņu nomierināt. Taču šova­kar man negribējās to darīt. Mani kaitināja tas, ka viņa bija pamodinājusi mazo, un mani kaitināja tas, ka uz viņu nevar paļauties, - viņa paziņo, ka būs mājās agri, un pat nepiezva­na, lai pateiktu, ka nebūs. Mani biedēja tas, ka viņa varbūt ir kļuvusi tik neuzticama tāpēc, ka viņas uzmanību novērš jau­na mīla. Vai varbūt viņai vienkārši vairs nerūpēja ģimene. Ne­zināju, ko lai ar to visu iesāk, taču man nebija vēlēšanās no­gludināt spriedzi mūsu vidū.

Es vienkārši ļāvu, lai viņa blīkšķinās. Viņa aizcirta savu slīddurvju skapi tik spēcīgi, ka koks ieplaisāja. Viņa nolamājās. Tā bija vēl viena pazīme, ka man skriešus jāmetas pie viņas.

Atgriezos dzīvojamajā istabā un apsēdos. Paņēmu grāma­tu, ko pašlaik lasīju, un ar skatienu ieurbos lappusē. Mēģinā­ju koncentrēties, taču man, bez šaubām, neizdevās. Es biju nikns un klausījos, kā viņa blīkšķinās pa guļamistabu. Ja vi­ņa tā turpinās, tad pamodinās Ēriku, un man nāksies tikt ar viņu galā. Cerēju, ka tik tālu nenonāks.

Beidzot trokšņi apklusa. Viņa droši vien bija apgūlusies. Ja tā, tad viņa drīz aizmigs. Džūlija spēja aiziet gulēt, kad mēs ķildojāmies. Es nespēju; paliku nomodā un nikni stai­gāju šurpu turpu, pūlēdamies nomierināties.

Kad beidzot likos gulēt, Džūlija bija gandrīz aizmigusi. Es paslīdēju zem segas un apgūlos uz sāna, pagriezies prom no viņas.

Vienos naktī mazulīte sāka kliegt. Es sagramstīju gaismas slēdzi, apgāzu modinātājpulksteni, un pulksteņa radio, no trieciena ieslēdzies, sāka dārdināt rokenrolu. Es lamādamies ķepurojos pa tumsu, līdz beidzot man izdevās ieslēgt lampu un apklusināt radio.

Bērns joprojām kliedza.

"Kas viņai lēcies?" Džūlija miegaini jautāja.

"Nezinu." Es izkāpu no gultas, purinādams galvu, pūlēda­mies pamosties. Es iegāju bērnistabā un ieslēdzu gaismu. Ista­ba šķita ļori koša, klaunu tapetes ļoti dzeltenas un svelošas. Ne no šā, ne no tā nodomāju: kāpēc viņa negrib dzeltenus šķīvju paliktņus, ja reiz visu bērnistabu izkrāsojusi dzeltenu?

Mazā stāvēja kājās gultiņā, turēdamās pie redelēm, un brē­ca, muti plati iepletusi, saraustīti elpodama. Asaras plūda vi­ņai pār vaigiem. Izstiepu rokas viņai pretī un viņa sniedzās pēc manis, un es viņu mierināju. Nospriedu, ka viņai droši vien rādījies slikts sapnis. Kušināju viņu, maigi šūpodams.

Viņa neremdināmi kliedza. Varbūt viņai kaut kas sāpēja, varbūt autiņā kaut kas bija. Es nopētīju viņas ķermenīti. Tieši tad ieraudzīju viņai uz vēderiņa nikni sarkanus izsitumus, kuri švīkās sniedzās viņai pa visu muguru un augšup līdz kaklam.

Ienāca Džūlija. "Vai tu nevari to izbeigt?" viņa jautāja.

"Kaut kas nav labi," es sacīju un parādīju viņai izsitumus.

"Vai viņai ir drudzis?"

Pataustīju Amandas pieri. Viņa bija karsta un nosvīdusi, taču tas varēja būt arī no raudāšanas. Pārējais ķermenītis šķi­ta vēss. "Nezinu. Neizskatās."

Tagad es pamanīju izsitumus uz viņas kājiņām. Vai pirms brīža tic tur bija? Man gandrīz likās, ka es redzu, kā tic iz­platās man acu priekšā. Ja tas bija iespējams, mazā kliedza vēl skaļāk.

"Jēziņ," teica Džūlija. "Es piezvanīšu ārstam."