"Drīz. Mamma atvedīs."
"Uhū." Viņa uz dažām minūtēm nozuda un tad atgriezās. "Viņa saka - viņa atvainojoties, ka nav piezvanījusi, bet viņa būs mājās vēlu."
"Ko?" Es patlaban lēju ūdeni uz galda saliktajās glāzēs.
"Viņa atvainojas, ka nav piezvanījusi, bet mājās viņa būs vēlu. Es tikko ar viņu runāju."
"Jēziņ." Tas bija kaitinoši. Es vienmēr centos neizrādīt savu aizkaitinājumu bērnu klātbūtnē, taču dažreiz kaut kas paspruka. Es nopūtos. "Labi."
"Es tiešām ļoti gribu ēst, tēt."
"Pasauc brāli un ejam uz mašīnu," es teicu. "Mēs dodamies uz ēstuvi autobraucējiem."
Vakarā, kad es nesu mazulīti uz gultiņu, mans elkonis aizķērās aiz fotogrāfijas, kas stāvēja dzīvojamajā istabā uz grāmatplaukta. Tā ar troksni nokrita uz grīdas; es apstājos un to pacēlu. Tajā bija redzama Džūlija un Ēriks Saules ielejā, kad Ērikam bija četri gadi. Viņi abi bija slēpošanas tērpos; Džūlija palīdzēja viņam mācīties slēpot un starojoši smaidīja. Blakus stāvēja cita fotogrāfija - mēs ar Džūliju kāzu vienpadsmitajā gadadienā Konā; es biju ģērbies kliedzoši košā havajiešu kreklā, viņai ap kaklu aplikta krāsainu ziedu vija, un mēs saulrietā skūpstījāmies. Tas bija burvīgs brauciens; patiesībā mēs bijām itin pārliecināti, ka Amanda tika ieņemta tur. Es atcerējos, kā vienu dienu Džūlija, pārnākusi no darba, teica: "Dārgum, atceries, tu apgalvoji, ka tie maitai/ esot bīstami?" Es atbildēju: "Jā…" Un viņa sacīja: "Nu, teiksim šādi: tā ir meitenīte," un es biju tik ļoti pārsteigts, ka zelteris, ko tobrīd dzēru, saskrēja man degunā, un mēs abi sākām smieties.
Tad - fotogrāfija, kurā Džūlija cep groziņkūkas kopā ar Nikolu, kura ir tik maza, ka sēž uz virtuves letes un viņas kājas nesniedzas līdz malai. Tolaik viņai nevarēja būt vairāk par pusotru gadu. Nikola koncentrēdamās rauc pierīti, vadot milzīgo mīklas karoti gluži šķērsām, bet Džūlija pūlas ne- smieties.
Un fotogrāfija, kurā mēs ejam pārgājienā Kolorādo, Džūlija tur pie rokas sešgadīgo Nikolu, bet es nesu uz pleciem Ēriku, mana krekla apkaklīte ir tumša 110 sviedriem - vai no kā ļaunāka, ja pareizi atceros to dienu. Ērikam laikam bija kādi divi gadi; viņš vēl staigāja autiņos. Atceros - viņam šķi ta jautri aizsegt man acis, kamēr es nesu viņu pa taku.
Pārgājiena fotogrāfija bija ieslīdējusi ietvarā un sagriezusies šķībi. Es padauzīju pa ietvaru, mēģinādams to iztaisnot, taču tā nekustējās. Ievēroju, ka vairākas citas fotogrāfijas bija izbalējušas vai pie stikliem lipa emulsija. Par šīm bildēm neviens nerūpējās. Mazulīte šņākuļoja man rokās, berzēdama acis ar dūritēm. Bija laiks iet gulēt. Noliku fotogrāfijas atpakaļ uz plaukta. Tās bija vecas ainas no citas, laimīgākas dzīves. No citas dzīves. Šķita, ka man ar to vairs nav nekāda sakara. Tagad viss bija citāds.
Pasaule tagad bija citāda.
Tovakar es atstāju vakariņu galdu uzklātu - kluss pārmetums. Ap desmitiem pārradusies mājās, Džūlija to ieraudzīja. "Piedod, dārgum."
"Zinu, tu biji aizņemta," es sacīju.
"Jā. Lūdzu, piedod."
"Piedodu," es teicu.
"Tu esi vislabākais." Stāvēdama durvīs, viņa pameta man gaisa skūpstu. "Ieiešu dušā," viņa sacīja un devās prom pa gaiteni. Noraudzījos, kā viņa iet.
Pa ceļam viņa ieskatījās mazulītes istabā, tad iespruka tajā. Pēc brīža izdzirdēju viņas dūdošanu un mazulītes grudzi- nāšanu. Piecēlos un devos pa gaiteni viņai pakaļ.
Tumšajā bērnistabā viņa turēja mazulīti rokās, pieglaudusi degunu pie viņas vaidziņa.
"Džūlij… tu viņu pamodināji," es teicu.
"Nē, nemaz, viņa jau bija pamodusies. Pareizi, mazo pai- jiņ? Tu biji pamodusies, vai ne, čabulīt?"
Mazā ar dūrītēm paberzēja acis un nožāvājās. Viņa pavisam noteikti izskatījās pamodināta.
Džūlija tumsā pagriezās pret mani. "Es viņu nepamodi- nāju. Patiešām. Nemaz. Kāpēc tu uz mani tā skaties?"
"Kā skatos?"
"Tu zini, kā. Apsūdzoši."
"Es tevi ne par ko neapsūdzu."
Mazā iešņukstējās un tad sāka raudāt. Džūlija pataustīja viņas autiņu. "Man šķiet, viņa ir slapja," viņa teica un, pasniegusi bērnu man, izsoļoja no istabas. "Rīkojies, nevainojamais."
Mūsu starpā bija radusies spriedze. Kad biju pārģērbis mazuli un atkal nolicis viņu gulēt, dzirdēju, kā Džūlija iznāk no dušas, aizcirzdama durvis. Kad Džūlija sāka blīkšķināt durvis, tā bija zīme, ka man ir jāiet viņu nomierināt. Taču šovakar man negribējās to darīt. Mani kaitināja tas, ka viņa bija pamodinājusi mazo, un mani kaitināja tas, ka uz viņu nevar paļauties, - viņa paziņo, ka būs mājās agri, un pat nepiezvana, lai pateiktu, ka nebūs. Mani biedēja tas, ka viņa varbūt ir kļuvusi tik neuzticama tāpēc, ka viņas uzmanību novērš jauna mīla. Vai varbūt viņai vienkārši vairs nerūpēja ģimene. Nezināju, ko lai ar to visu iesāk, taču man nebija vēlēšanās nogludināt spriedzi mūsu vidū.
Es vienkārši ļāvu, lai viņa blīkšķinās. Viņa aizcirta savu slīddurvju skapi tik spēcīgi, ka koks ieplaisāja. Viņa nolamājās. Tā bija vēl viena pazīme, ka man skriešus jāmetas pie viņas.
Atgriezos dzīvojamajā istabā un apsēdos. Paņēmu grāmatu, ko pašlaik lasīju, un ar skatienu ieurbos lappusē. Mēģināju koncentrēties, taču man, bez šaubām, neizdevās. Es biju nikns un klausījos, kā viņa blīkšķinās pa guļamistabu. Ja viņa tā turpinās, tad pamodinās Ēriku, un man nāksies tikt ar viņu galā. Cerēju, ka tik tālu nenonāks.
Beidzot trokšņi apklusa. Viņa droši vien bija apgūlusies. Ja tā, tad viņa drīz aizmigs. Džūlija spēja aiziet gulēt, kad mēs ķildojāmies. Es nespēju; paliku nomodā un nikni staigāju šurpu turpu, pūlēdamies nomierināties.
Kad beidzot likos gulēt, Džūlija bija gandrīz aizmigusi. Es paslīdēju zem segas un apgūlos uz sāna, pagriezies prom no viņas.
Vienos naktī mazulīte sāka kliegt. Es sagramstīju gaismas slēdzi, apgāzu modinātājpulksteni, un pulksteņa radio, no trieciena ieslēdzies, sāka dārdināt rokenrolu. Es lamādamies ķepurojos pa tumsu, līdz beidzot man izdevās ieslēgt lampu un apklusināt radio.
Bērns joprojām kliedza.
"Kas viņai lēcies?" Džūlija miegaini jautāja.
"Nezinu." Es izkāpu no gultas, purinādams galvu, pūlēdamies pamosties. Es iegāju bērnistabā un ieslēdzu gaismu. Istaba šķita ļori koša, klaunu tapetes ļoti dzeltenas un svelošas. Ne no šā, ne no tā nodomāju: kāpēc viņa negrib dzeltenus šķīvju paliktņus, ja reiz visu bērnistabu izkrāsojusi dzeltenu?
Mazā stāvēja kājās gultiņā, turēdamās pie redelēm, un brēca, muti plati iepletusi, saraustīti elpodama. Asaras plūda viņai pār vaigiem. Izstiepu rokas viņai pretī un viņa sniedzās pēc manis, un es viņu mierināju. Nospriedu, ka viņai droši vien rādījies slikts sapnis. Kušināju viņu, maigi šūpodams.
Viņa neremdināmi kliedza. Varbūt viņai kaut kas sāpēja, varbūt autiņā kaut kas bija. Es nopētīju viņas ķermenīti. Tieši tad ieraudzīju viņai uz vēderiņa nikni sarkanus izsitumus, kuri švīkās sniedzās viņai pa visu muguru un augšup līdz kaklam.
Ienāca Džūlija. "Vai tu nevari to izbeigt?" viņa jautāja.
"Kaut kas nav labi," es sacīju un parādīju viņai izsitumus.
"Vai viņai ir drudzis?"
Pataustīju Amandas pieri. Viņa bija karsta un nosvīdusi, taču tas varēja būt arī no raudāšanas. Pārējais ķermenītis šķita vēss. "Nezinu. Neizskatās."
Tagad es pamanīju izsitumus uz viņas kājiņām. Vai pirms brīža tic tur bija? Man gandrīz likās, ka es redzu, kā tic izplatās man acu priekšā. Ja tas bija iespējams, mazā kliedza vēl skaļāk.
"Jēziņ," teica Džūlija. "Es piezvanīšu ārstam."