"Jā, dari tā." Es biju pagriezis mazuli uz muguras - viņa kliedza, kā kliegusi - un rūpīgi aplūkoju visu viņas ķermenīti. Izsitumi izplatījās, par to nebija šaubu. Un šķita, ka viņai briesmīgi sāp, viņa brēca, vai īkstis ārā.
"Piedod, mīlulīt, piedod…" es teicu.
Neapšaubāmi izplatās.
Atkal ienāca Džūlija un sacīja, ka atstājusi ziņu ārstam. Es teicu: "Es negaidīšu. Vedīšu viņu uz slimnīcu."
"Tu tiešām domā, ka tas ir nepieciešams?" viņa jautāja.
Es neatbildēju, vienkārši devos uz guļamistabu apģērbties.
Džūlija vaicāja: "Vai tu gribi, lai es braucu kopā ar tevi?"
"Nē, paliec pie bērniem," es atbildēju.
"Esi pārliecināts?"
"Jā."
"Labi," viņa sacīja. Viņa nedrošā gaitā devās atpakaļ uz guļamistabu. Es paķēru mašīnas atslēgas.
Mazulīte kliedza, kā kliegusi.
"Es saprotu, ka tas ir nepatīkami," sacīja interns. "Bet nedomāju, ka būtu droši dot viņai nomierinošus līdzekļus."
Mēs atradāmies ar aizkariem norobežotā kaktiņā slimnīcas neatliekamās palīdzības nodaļā. Interns bija noliecies pār manu kliedzošo meitu un ar savu instrumentu pētīja viņas ausis. Nu jau viss Amandas ķermenis bija spilgti, neganti sarkans. Viņa izskatījās kā apvārīta.
Biju pārbijies. Nekad agrāk par ko tādu nebiju dzirdējis - zīdainis kļūst koši sarkans un nepārtraukti kliedz. Es neuzticējos šim internam, šķita, ka viņš ir daudz par jaunu, lai bū- "tu kompetents. Viņam nevarēja būt pieredze; viņš izskatījās tā, it kā vēl nekad nebūtu skuvies. Trinos, mīņādamies no vienas kājas uz otru. Sāku justies mazliet vājprātīgs, jo mana meita pēdējās stundas laikā ne mirkli nebija pārstājusi kliegt. Es biju izmocīts. Interns kliegšanai nepievērsa uzmanību. Nesapratu, kā viņš to spēj.
"Drudža viņai nav," viņš teica, to atzīmēdams kartiņā, "taču viņas vecuma bērniem tas neko nenozīmē. Līdz gadam viņiem vispār var necelties temperatūra, pat ar nopietnām infekcijām."
"Vai tas viņai ir?" cs jautāju. "Kaut kāda infekcija?"
"Es nezinu. Es pieņemu, ka vīruss - to izsitumu dēj. Bet jāsagaida asins analīze… ā, labi." Māsiņa, garām ejot, pasniedza viņam papīra strēmeli. "Uhh… hmm…" Viņš apklusa. "Mjā…"
"Kas mjā?" es teicu, nemierīgi mīņādamies.
Viņš skatījās uz šo papīru, galvu kratīdams. Neko neatbildēja.
"Kas mjā?"
"Tā nav infekcija," viņš teica. "Balto asinsķermenīšu skaits ir normāls, olbaltuma frakcijas normālas. Viņai vispār nav imūnaizsardzības."
"Ko tas nozīmē?"
Viņš bija ļoti nosvērts, tikai stāvēja, pieri saraucis, un domāja. Man ienāca prātā, ka varbūt viņš gluži vienkārši ir stulbs. Tad, kad visu vada HMO labākie ļaudis vairs neiet strādāt medicīnā. Šis zaļknābis varētu būt no jaunās ārstu stulbeņu paaudzes.
"Mums jāpaplašina diagnostikas tīkls," viņš teica. "Es pieprasīšu ķirurga konsultāciju, neirologa konsultāciju, gaidām dermatologu un infekcionistu. Tas nozīmē, ka daudzi cilvēki runās ar jums par jūsu meitu, atkal un atkal uzdos vienus un tos pašus jautājumus, bet…"
"Tas nekas," sacīju. "Es neiebilstu. Tikai… Kā jums šķiet, kas ar viņu ir?"
"Es nezinu, mister Formen. Ja tā nav infekcija, mums jāmeklē citi iemesli šai ādas reakcijai. Viņa nav ceļojusi ārpus valsts?"
"Nē," papurināju galvu.
"Nav pēdējā laikā nonākusi saskarsmē ar smagajiem metāliem vai toksīniem?"
"Piemēram?"
"Izgāztuves, rūpnīcas, ķīmiskas vielas…"
"Nē, nē."
"Vai jūs nespējat iedomāties pilnīgi neko, kas varētu būt izraisījis šo reakciju?"
"Nē, neko… pagaidiet, vakar viņai bija potes."
"Kādas potes?"
"Es nezinu, tās, kādas viņai šai vecumā pienākas…"
"Jūs nezināt, kādas potes?" viņš jautāja. Viņa piezīmju bloknots bija atvērts, rakstāmais novietots uz papīra.
"Nē, Dieva dēļ," es aizkaitināts atsaucos. "Es nezinu, kādas potes. Katru reizi, kad es viņu turp aizvedu, viņa dabū kaut ko citu. Sasodīts, jūs šeit esat ārsts…"
"Viss kārtībā, mister Formen," viņš mierinādams sacīja. "Es saprotu, tas ir liels stress. Varbūt vienkārši pasakiet man, kā sauc jūsu pediatru, es viņam piezvanīšu, labi?"
Es pamāju ar galvu. Ar roku paberzēju pieri. Es svīdu. Nosaucu viņam bērnu ārsta vārdu un viņš to pierakstīja savā bloknotā. Es mēģināju nomierināties. Mēģināju domāt skaidri.
Un visu šo laiku mans mazulis kliedza.
Pēc pusstundas viņai sākās krampji.
Tas notika brīdī, kad viens no baltā uzsvārcī tērptajiem konsultantiem, noliecies pār mazuli, viņu izmeklēja. Mazās ķermenītis locījās un mežģījās. Viņa rīstījās, it kā viņai nāktu vēmiens. Viņas kājas spazmatiski raustījās. Viņa sāka gārgt. Acis pārgriezās.
Neatceros, ko es tad teicu un darīju, bet ienāca masīvs sanitārs, tik liels kā futbolists, un aizstūma mani līdz kambarīša sienai, un satvēra manus delmus. Garām viņa milzīgajam plecam es skatījos, kā seši cilvēki ņemas ap manu meitu; māsiņa ar Bārta Simsona tcniskreklu mugurā iedūra viņai pierē adatu. Es sāku kliegt un rauties ārā. Sanitārs auroja: "Pievena, pieve- na, pievcna," vēl un vēlreiz. Pēdīgi apjēdzu, ka viņš saka "Pieres vēna." Viņš paskaidroja, ka vienkārši tiek sākta intravenozā terapija, jo mazulis ir dehidrēts. Tāpēc viņai bija krampji. Ks dzirdēju kaut ko par elektrolītiem, magniju, kāliju.
Tā vai citādi, dažu sekunžu laikā krampji bija beigušies. Bet viņa turpināja kliegt.
Es piezvanīju Džūlijai. Viņa bija nomodā. "Kā viņai ir?"
"Tāpat."
"Joprojām kliedz? Tā ir viņa?"
"Jā." Džūlija fonā dzirdēja Amandu.
"Ak Dievs." Viņa novaidējās. "Ko viņi saka?"
"Viņi vēl neko nezina."
"Ak, nabaga mazulis."
"Viņu jau ir apskatījuši kādi piecdesmit ārsti."
"Vai es varu kaut ko darīt?"
"Nedomāju."
"Labi. Dod ziņu!"
"Labi."
"Es negulēšu."
"Labi."
Neilgi pirms saullēkta konsultantu orda paziņoja, ka meitiņai ir vai nu zarnu obstrukcija, vai smadzeņu audzējs, viņi nespējot izšķirties, kas, un nozīmēja magnētiskās rezonanses angiogrāfiju. Kad beidzot Amandu ietipināja izmeklēšanas telpā, debesis jau sāka kļūt gaišākas. Telpas centrā stāvēja liela, balta mašīna. Māsiņa man sacīja, ka mazulīte būs mierīgāka, ja es palīdzēšu viņu sagatavot, un izņēma adatu no Amandas galviņas, jo, izmeklējot ar MR, pacientam Idāt nedrīkst būt nekādi metāla priekšmeti. Pāri Amandas sejai izšļācās asinis, tās ietecēja viņai acī. Māsiņa tās noslaucīja.
Amanda bija piesprādzēta pie baltas plāksnes, kas tika ie- ripināta ietaises dziļumos. Mana meita šausmās skatījās uz MR attēlveidotāju, viņa joprojām kliedza. Māsiņa man sacīja, ka es varot pagaidīt blakustelpā kopā ar tehniķi. Es iegāju telpā ar stikla logu, pa kuru varēja redzēt MR aparātu.
Tehniķis bija tumsnējs ārzemnieks. "Cik veca viņa ir? Vai tā ir viņa?"
"Jā, viņa. Deviņi mēneši."
"Plaušas viņai ir kārtībā."
"Jā."
"Sākam." Viņš ķimerējās ar saviem kloķiem un skalām, gandrīz neskatīdamies uz manu meitu.
Amanda bija pavisam iekšā mašīnā. Viņas šņukstiem mikrofonā bija metāliska pieskaņa. Tehniķis nospieda slēdzi un sāka klabēt sūknis; tas sacēla lielu troksni. Tomēr es tik un tā dzirdēju savas meitas kliegšanu.
Un tad pēkšņi viņa apklusa.
Viņa pat nepīkstēja.
"Oho," es sacīju. Paskatījos uz tehniķi un māsiņu. Viņu sejas pauda šoku. Mēs visi iedomājāmies vienu un to pašu - noticis kaut kas šausmīgs. Man sākās sirdsklauves. Tehniķis steidzīgi izslēdza sūkņus un mēs ieskrējām atpakaļ izmeklēšanas telpā.