Tur gulēja mana meita, joprojām piesprādzēta, smagi elpodama, taču viņa manāmi jutās labi. Viņa kā apstulbusi lēni mirkšķināja acis. Āda bija jau ievērojami gaišāka, ar normālas krāsas plankumiem. Izsitumi izbalēja mūsu acu priekšā.
"Sasper mani zibens," teica tehniķis.
Neatliekamās palīdzības nodaļā Amandu negribēja laist mājās. Ķirurgi joprojām domāja, ka viņai ir audzējs vai kritiskas problēmas ar zarnām, un viņi vēlējās paturēt Amandu slimnīcā, lai novērotu. Taču izsitumi joprojām vienmērīgi izzuda. Tuvākās stundas laikā sārtums izbalēja un izgaisa.
Neviens nespēja saprast, kas bija noticis, un ārsti bija nemierīgi. Pieres otrā pusē atkal bija iedurta vēnas adata. Taču mazā ņēmās kāri sūkt no pudelītes, izsalkumā strauji rīdama piena maisījumu, kamēr es turēju pudelīti. Viņa skatījās uz mani ar parasto hipnotizējošo barošanas laika skatienu. Izskatījās, ka viņa jūtas visnotaļ labi. Viņa aizmiga man uz rokām.
Nosēdēju tur vēl stundu, tad sāku klaigāt, ka man jābrauc atpakaļ pie bērniem, jāved viņi uz skolu. Un drīz pēc tam ārsti pasludināja kārtējo modernās medicīnas uzvaru un palaida mani ar mazo mājās. Amanda visu ceļu gulēja ciešā miegā un nepamodās, kad es izņēmu viņu no mašīnas sēdek- līša. Kad nesu viņu pa piebraucamo ceļu uz māju, nakts debesis jau kļuva palsas.
3. DIENA
6:07
Mājā valdīja klusums. Bērni vēl gulēja. Es atradu Džūliju ēdamistabā - viņa stāvēja pie loga un lūkojās uz sētas puses pagalmu. Bija ieslēgti mauriņa smidzinātāji, tie šņāca un klikšķēja. Džūlija turēja rokā kafijas tasi un nekustīgi skatījās pa logu.
"Mēs esam atpakaļ," es sacīju.
Viņa pagriezās. "Viss kārtībā?"
Es sniedzu mazo viņai. "Tā izskatās."
"Paldies Dievam," viņa teica, "es tā uztraucos, Džek." Taču viņa nepaņēma Amandu un nepieskārās mazajai. "Es tā uztraucos."
Viņas balss bija savāda, atsvešināta. Nemaz neizklausījās, ka viņa būtu uztraukusies, viņa it kā mehāniski atkārtoja pieklājības frāzes, kā deklamējot citā kultūrā sakņotu rituālu, kurš viņai patiesībā nav saprotams. Viņa iedzēra malku kafijas.
"Visu nakti nevarēju aizmigt," viņa teica. "Es biju ļoti nobažījusies. Es jutos drausmīgi. Mīļais Dievs." Viņas acis aizšāvās pie manas sejas, tad novērsās. Viņa izskatījās vainīga.
"Negribi viņu paņemt?"
"Es, uh…" Džūlija papurināja galvu un pamāja kafijas tasei savā rokā. "Ne tagad," viņa sacīja. "Jāapskatās tic smidzinātāji. Vēl apslīcinās manas rozes." Un viņa izgāja pagalmā.
Es skatījos, kā viņa aiziet līdz pagalma tālākajam galam un apstājas, raudzīdamās uz smidzinātājiem. Viņa pameta skatienu uz manu pusi, tad sarīkoja veselu izrādi, pārbaudīdama taimeri pie sienas. Viņa atvēra vāciņu un ieskatījās iekšā. Es neko nesapratu. Tikai pirms nedēļas dārznieki bija smidzinātājus noregulējuši. Varbūt viņi bija noregulējuši nepareizi.
Amanda man uz rokām nošņaukājās. Es aiznesu viņu uz bērnistabu, apmainīju autiņu un noliku viņu gultā.
Kad es atgriezos, Džūlija virtuvē runāja pa mobilo tālruni. Vēl viens no viņas jaunajiem ieradumiem. Viņa vairs tikpat kā neizmantoja mājas tālruni, bet runāja pa savu mobilo. Kad es viņai par to apjautājos, viņa teica, ka tas vienkārši esot ērtāk, jo viņai esot daudz tālsarunu un darbavieta apmaksājot mobilā rēķinus.
Es palēnināju gaitu un gāju pa paklāju. Es dzirdēju viņu sakām: "Jā, sasodīts, protams, bet mums tagad jābūt uzmanīgiem…"
Viņa pacēla acis un ieraudzīja mani. Viņas balss acumirklī mainījās. "Labi, uh… paklau, Kerola, man šķiet, to var nokārtot, piezvanot uz Frankfurti. Tad aizsūti faksu un ziņo man, kā viņš reaģēs, skaidrs?" Un viņa aizcirta tālruņa vāciņu. Es iegāju virtuvē.
"Džek, man riebjas aiziet, kamēr bērni vēl guļ, bet…"
"Tev jābrauc?"
"Baidos, ka jā. Darbā kaut kas atgadījies."
Es ieskatījos rokas pulkstenī. Ceturksnis pāri sešiem. "Labi."
Viņa teica: "Tad tu, ah… ar bērniem…"
"Protams, es tikšu galā."
"Paldies. Es tev vēlāk piezvanīšu."
Un aizgāja.
Es biju tā pārguris, ka nespēju skaidri domāt. Mazulīte joprojām gulēja un, ja paveiksies, nogulēs vēl vairākas stundas. Sešos ieradās saimniecības vadītāja Marija un salika brokastu bļodiņas. Bērni paēda, un es vedu viņus uz skolu. Man tikai ar pūlēm izdevās palikt nomodā. Es žāvājos.
Ēriks sēdēja priekšējā sēdeklī man blakus. Arī viņš žāvājās.
"Miegs nāk?"
Viņš pamāja ar galvai. "Tie vīri mani nemitīgi uzmodināja," viņš teica.
"Kādi vīri?"
"Tie, kas atbrauca naktī."
"Kādi vīri?" es atkārtoju.
"Putekļu sūcinātāji," viņš teica. "Viņi visu izsūca. Un viņi uzsūca ari spoku."
Nikola aizmugures sēdeklī iezviedzās. "Spoku…"
Es teicu: "Man šķiet, tev rādījies sapnis, dēls." Ērikam pēdējā laikā mēdza rādīties spilgti murgi, no kuriem viņš bieži pamodās nakts vidū. Es biju tikpat kā pārliecināts - tas ir tāpēc, ka Nikola ļauj viņam skatīties šausmu filmas, zinādama, ka tās viņu satrauks. Nikola bija tai vecumā, kad viņas mīļākajās filmās darbojās maskoti slepkavas, kuri noslepkavo pusaudžus, kas nodarbojušies ar seksu. Tā pati vecā formula: tu esi mīlējies - tu mirsti. Taču Ērikam tas viss nebija piemērots. Es daudzas reizes biju Nikolai skaidrojis, ka nevajag ļaut viņam to skatīties.
"Nē, tēt, tas nebija nekāds sapnis," Ēriks teica un atkal nožāvājās. "Tie vīri bija īstenībā. Vesels bars."
"Ahā. Un kas bija spoks?"
"Tas bija spoks. Viss sudrabots un spīdīgs, tikai sejas viņam nebija."
"Uhū." Mēs jau piebraucām pie skolas un Nikola ziņoja, ka man vajagot viņu sagaidīt nevis 15:45, bet gan 16:15, jo pēc stundām viņai esot kora mēģinājums, un Ēriks pavēstīja, ka neiešot pie bērnu ārsta, ja viņam būšot jāpotējas. Es atkārtoju visu vecāku mūžīgo mantru: "Paskatīsimies."
Abi izkūņojās no mašīnas, vilkdami somas sev nopakaļ. Viņiem abiem bija mugursomas, kas svēra apmēram divdesmit mārciņu. Es nekādi nespēju pie tā pierast. Kad es biju viņu vecumā, bērniem nebija milzīgu mugursomu. Mums vispār nebija mugursomu. Tagad tādas, šķiet, bija visiem. Varēja redzēt, kā sīki otrklasnieki ietenterē pa skolas durvīm, kā šerpas salīkuši zem savu somu smaguma. Dažiem bērniem bija somas uz ritentiņiem, viņi vilka tās kā bagāžu lidostā. Manam prātam tas nebija aptverams. Pasaule kļuva digitāla; viss bija mazāks un vieglāks. Bet skolas bērni stiepa lielākus smagumus nekā jebkad agrāk.
Pirms dažiem mēnešiem es biju par to jautājis vecāku sapulcē. Un direktors bija atbildējis: "Jā, tā ir liela problēma. Mēs visi par to domājam." Un mainīja tēmu.
Arī to es nesapratu. Ja reiz viņi visi par to domā, tad kāpēc nekas netiek darīts? Kaut gan, protams, tāda ir cilvēka daba. Neviens neko nedara, iekams nav par vēlu. Mēs uzstādām krustojumā luksoforu pēc tam, kad bērns ir sabraukts.
Es atkal braucu mājās, iekļaudamies rīta satiksmes gausajā plūsmā. Cerēju, ka varbūt izdosies pāris stundu pagulēt. Tas bija vienīgais, par ko spēju domāt.
Marija pamodināja mani ap vienpadsmitiem, spēcīgi kratīdama mani aiz pleca. "Mister Formen! Mister Formen!"
Es biju grīļīgs. "Kas ir?"
"Mazā."
Es-acumirklī pamodos. "Kas noticis?"