"Aiziet pie mazās, mister Formen. Viņa visa…" Saimniecības vadītāja paberzēja plecu un delmu.
"Viņa visa - kas?"
"Aiziet pie mazās, mister Formen."
Es izģeņģerēju no gultas un devos uz bērnistabu. Amanda gultiņā stāvēja kājās, turēdamās pie redelēm. Viņa lēkāja un laimīgi smaidīja. Viss šķita normāli, izņemot to, ka viņas ķermenis no vienas vietas bija violeti zilā krāsā. Kā liels zilums.
"Ak kungs," es izdvesu.
Es nespēšu izturēt vēl vienu slimnīcas apmeklējumu, nespēšu izturēt vēl kādus balti tērptus ārstus, kuri tev neko nesaka, nespēšu vēlreiz par visu baidīties. Man joprojām nebija spēka pēc aizvadītās nakts. Iedomājoties, ka ar manu meitu kaut kas nav kārtībā, man vēders sarāvās čokurā. Piegāju pie Amandas, kura no prieka iegrudzinājās un man uzsmaidīja. Viņa izstiepa man pretī rociņu, tvarstīdama gaisu - tā viņa aicināja, lai es viņu paņemu uz rokām.
Tad nu es viņu paņēmu. Izskatījās, ka viņa jūtas labi, viņa uzreiz saķēra mani aiz matiem un, kā vienmēr, mēģināja noraut brilles. Izjutu atvieglojumu, lai ari tagad spēju labāk aplūkot v iņas ādu. Tā izskatījās kā apdauzīta - asinsizplūduma krāsā -, taču tāds bija absolūti viss viņas ķermenītis. Šis krāsas vienmērigums biedēja.
Galu galā es nolēmu piezvanīt neatliekamās palīdzības nodaļas ārstam. Izzvejoju no kabatas viņa vizītkarti, kamēr Amanda centās noraut man brilles. Ar vienu roku spiedu numura pogas. Es ļoti daudzas lietas pratu izdarīt ar vienu roku. Sazvanīt izdevās uzreiz; viņš šķita pārsteigts.
"Ā," viņš teica. "Es tieši šobrīd grasījos jums zvanīt. Kā jūtas jūsu meita?"
"Nu, izskatās, ka viņa jūtas labi," es sacīju, atliekdams galvu, lai Amanda nevarētu aizsniegt manas brilles. Viņa ķiķināja; tā bija spēle. "Viņa jūtas labi," es teicu, "bet ir tā, ka…"
"Vai viņa gadījumā nav dabūjusi zilumus?"
"Jā," es atbildēju. "Patiesībā - jā, ir gan. Tāpēc ari es jums zvanu."
"Zilumi ir uz visa viņas ķermeņa? Vienmērīgi."
"Jā," es teicu. "Tieši tā. Kāpēc jūs tā jautājat?"
"Mjā," ārsts atbildēja, "ir gatavas visas viņas analīzes, un tur viss ir kārtībā. Pilnīgā kārtībā. Veselīgs bērns. Vienīgais, ko mēs vēl gaidām, ir MRI rezultāts, bet MR aparāts ir salūzis. Viņi saka, tas būšot salabots pēc pāris dienām."
Es vairs nespēju izlocīties un purināt galvu; noliku Amandu atpakaļ gultiņā, lai varētu parunāt. Tas viņai, protams, nepatika, viņa saviebās, gatavodamās iebrēkties. Iedevu viņai cepumu briesmonlti, un viņa apsēdās un sāka spēlēties. Es zināju, ka ar cepumu briesmonīti pietiks apmēram piecām minūtēm.
"Vienalga," teica ārsts, "man prieks, ka viņa jūtas labi."
Es teicu, ka ari man par to prieks.
Sekoja pauze. Ārsts nokremšļojās.
"Mister Formen, jūsu iestāšanās veidlapā es pamanīju, ka esat ierakstījis - jūsu profesija ir programmatūras inženieris."
"Tā gan."
"Vai tas nozīmē, ka jūs esat iesaistīts ražošanā?"
"Nē. Es nodarbojos ar programmu izstrādi."
"Un kur jūs to darāt?"
"Ielejā."
"Varbūt jūs, piemēram, strādājat kādā rūpnīcā?"
"Nē. Es strādāju birojā."
"Skaidrs." Pauze. "Vai drīkstu jautāt, kur?"
"Patiesībā šobrīd esmu bezdarbnieks."
"Skaidrs. Saprotu. Cik ilgu laiku?"
"Pusgadu."
"Skaidrs." īsa pauze. "Mjā, labi, es tikai gribēju to noskaidrot."
"Kāpēc?" es jautāju.
"Kā, lūdzu?"
"Kāpēc jūs uzdodat man šos jautājumus?"
"A. Tie ir veidlapā."
"Kādā veidlapā?" es jautāju. "Es aizpildīju visas slimnīcas veidlapas."
"Sī ir cita veidlapa," viņš teica. " VDB pieprasījums. Veselības un drošības biroja pieprasījums."
"Kādēļ?" es vaicāju.
"Ir ziņas par citu gadījumu," viņš teica, "kas ir ļoti līdzīgs tam, kas notika ar jūsu meitu."
"Kur?"
"Sakramento, Centrālajā."
"Kad?"
"Pirms piecām dienām. Bet tā ir pilnīgi citāda situācija. Tur bija četrdesmit divus gadus vecs dabas pētnieks, kas kalnos bija nakšņojis zem klajas debess. Kaut kādi specifiski ziedi vai kaut kas tamlīdzīgs. Nu, un viņš nonāca Sakramento slimnīcā. Un viņam bija tā pati klīniskā norise, kas jūsu meitai - pēkšņs, neizskaidrojams sākums, drudža nav, sāpīga eri- tēmatiska reakcija."
"Un, izmeklējot ar MR, pārgāja?"
"Es nezinu, vai viņam veica MRI" ārsts atbildēja. "Bet, kā rādās, šis sindroms - lai kas tas arī būtu - ir pašierobe- žots. Ļoti pēkšņi sākas un pilnīgi negaidīti beidzas."
"Tagad viņš ir vesels? Tas dabas pētnieks?"
"Viņš jūtas labi. Dažas dienas bija tic zilumi, un tas arī viss."
"Labi," es noteicu. "Man prieks to dzirdēt."
"Man jau likās, ka jūs gribēsiet to zināt," viņš sacīja. Tad pateica, ka varbūt piezvanīs man vēl, ja radīsies vēl kādi jautājumi, vai tā drīkstētu? Es teicu, lai zvana, kad vien vēlas. Viņš mani uzaicināja zvanīt, ja Amandai kaut kas mainīsies, es pateicu, ka tā arī darīšu, un noliku klausuli.
Amanda bija pametusi cepumu briesmonīti, piecēlusies kājās un ar vienu roku turējās pie gultiņas redelēm, bet ar otru sniedzās pēc manis, ar pirkstiņiem tvarstīdama gaisu.
Paņēmu viņu rokās - un tai pašā brīdī viņa norāva man brilles. Es ķēru pēc tām, bet viņa sajūsmā spiedza. "Amanda…" Taču bija jau par vēlu; viņa nosvieda tās zemē.
Es samirkšķināju acis.
Bez brillēm es lāgā neredzu. Šīs bija metāla ietvaros, tagad tās bija grūti saskatīt. Es nometos četrrāpus, joprojām turēdams mazuli, un lokiem vilku plaukstu pa grīdu, cerēdams uztaustīt brilles. Tas neizdevās. Piemiedzu acis, parāpos uz priekšu, atkal nobraucu ar roku pa grīdu. Joprojām nekā. Tad es pamanīju zem gultiņas kaut ko nozibam. Es noliku mazuli un parāpoju zem gultiņas, atguvu brilles un uzliku tās uz deguna. Kaut kur tam pa vidu atsitos ar galvu pret gultiņu un atkal sagumu.
Un tad pēkšņi es skatījos uz elektrības kontaktligzdu, kas atradās sienā zem gultiņas. Ligzdai bija pievienota maza plastmasas kastīte. Es izvilku to ārā un apskatīju. Tas bija divas collas liels kubs, pēc izskata spriežot - sprieguma izlīdzinātājs, parasts komcrcprodukts, ražots Taivānā. Plastmasā bija iekausēti ieejas un izejas spriegumi. Aizmugurē bija balta uzlīme, uz kuras bija rakstīts "PROP. SSVT" un svītru kods. Šādas uzlīmes uz sava inventāra priekšmetiem līmē firmas.
Pagrozīju kubiņu plaukstā. No kurienes tas bija uzradies? Pēdējā pusgada laikā šajā mājā galvenais biju es. Es zināju, kas kur atrodas. Un Amandai istabā pilnīgi noteikti nebija vajadzīgs sprieguma izlīdzinātājs. Tāds nepieciešams tikai jutīgai elektroniskai aparatūrai, piemēram, datoriem.
Piecēlos kājās un palūkojos apkārt, lai redzētu, vai vēl kaut kas nav mainījies. Pārsteigts ieraudzīju, ka mainījies bija viss - taču tikai mazliet mainījies. Uz Amandas naktslampiņas kupola bija Vinnija Pūka tēli. Es allaž pret gultiņu pagriezu Tīģeri, jo Tīģeris viņai bija pats mīļākais. Šobrīd uz gultiņas pusi bija pagriezts ī-ā. Pārtīšanas galdiņa pārklājs vienā stūri bija notraipīts; man šis traips vienmēr bija apakšā pa kreisi. Tagad tas bija augšā pa labi. Ziedes pret autiņu izraisītiem izsitumiem es turēju uz plaukta pa kreisi, tur, kur viņa nevarēja aizsniegt. Tagad tās atradās pārāk tuvu, viņa varētu tās paķert. Un tā joprojām…
Man aiz muguras nostājās kalpone. "Marij," es teicu, "vai jūs uzkopāt šo istabu?"
"Nē, mister Formen."
"Bet istaba ir citāda," es sacīju.
Viņa paskatījās apkārt un paraustīja plecus. "Nē, mister Formen. Tāda pati."