"Nē, nē," es neatlaidos. "Tā ir citāda. Skatieties!" Es norādīju uz lampas kupolu, uz pārtinamo galdiņu. "Citāda!"
Viņa atkal paraustīja plecus. "Labi, mister Formen." Viņas sejā bija lasāms apjukums. Vai nu viņa nesaprata, ko es saku, vai ari domāja, ka esmu jucis. Un droši vien es arī izskatījos mazliet jucis, pieaudzis vīrietis, kas ir apsēsts ar Vinnija Pūka lampas kupolu.
Parādīju viņai plaukstā noslēpto kubu. "Vai jūs agrāk esat tādu redzējusi?"
Viņa papurināja galvu. "Nē."
"Tas bija zem gultiņas."
"F"s nezinu, mister Formen." Viņa aplūkoja to, pagrozīja šurpu turpu. Tad paraustīja plecus un atdeva man atpakaļ. Viņa rīkojās nevērīgi, taču viņas skatiens bija modrs. Es sāku justies neomulīgi.
"Labi, Marij," es teicu. "Viss ir kārtībā."
Viņa noliecās, lai paceltu mazuli. "Es viņu pabarošu."
"Jā, labi."
Izgāju no istabas, juzdamies savādi.
Joka pēc es paskatījos, ko par aSSVT"vir uzzināt tīmeklī. Tiku pie saitēm ar Srī Sivas Višnu templi, ar "Waffen-SS" treniņu skolu Konicā, escsicšu rcgālijām afor sale", "Studentu servisu", veidņu koka sijām "VT 20K'\ ar Vispasaules tīmekļa pārlūkprogrammu sarakstu, grupu ar nosaukumu ".Slinjļshot Venus", Šveices Šaušanas federāciju… Jo dziļāk mežā, jo vairāk malkas.
Es uzgriezu datoram muguru.
Skatījos pa logu.
Marija bija iedevusi man iepirkumu sarakstu, ko bija uzrakstījusi ar savu neveiklo roku. Man neapšaubāmi vajadzēja paspēt iepirkties, pirms es braucu pakaļ bērniem. Taču es nekustējos. Bija brīži, kad mājas dzīves nemitīgais ritums mani it kā iznīcināja, lika man justies izskalotam un tukšam. Tādos mirkļos man vienkārši vajadzēja dažas stundas pasēdēt.
Man negribējās kustēties. Ne tagad.
Prātoju, vai šovakar Džūlija man piezvanīs, un es prātoju, vai viņai būs kāds jauns aizbildinājums. Prātoju, ko es darīšu, ja kādudien viņa ienāks pa durvīm un pavēstīs, ka mīl kādu citu. Prātoju, ko es darīšu, ja tai laikā man joprojām nebūs darba.
Prātoju, kad es atkal dabūšu darbu. Kamēr manas domas klejoja, dīki grozīju plaukstā mazo sprieguma izlīdzinātāju.
Tieši pie mana loga auga liels koraļļkoks ar biezām lapām un zaļu stumbru. Mēs bijām iestādījuši pavisam sīku kociņu īsi pēc ievākšanās šajā mājā. Stādīja, bez šaubām, puiši no kokaudzētavas, taču mēs visi bijām ārā. Nikolai bija plastmasas lāpstiņa un spainītis. Ēriks autiņos rāpoja pa mauriņu. Džūlija bija apbūrusi strādniekus un viņi palika līdz vēlam vakaram, lai pabeigtu darbu. Kad tie bija aizbraukuši, es viņu noskūpstīju un notraucu netīrumus viņai no deguna. Viņa sacīja: "Kādu dienu tas būs lielāks par visu mūsu māju."
Tomēr galu galā tā nenotika. Viens zars vētrā nolūza, tāpēc tas izauga mazliet greizs. Koraļļkokam ir mīksta koksne, zari viegli lūst. Tas tā arī neizauga lielāks par māju.
Taču man atmiņā tas viss bija kā dzīvs; raudzīdamies pa logu, es atkal redzēju mūs, izgājušus pagalmā. Bet tās bija tikai atmiņas. Un ļoti baidījos, ka tās jau ir novecojušas.
Gadiem ilgi strādājot ar daudzaģentu sistēmām, cilvēks sāk tvert dzīvi šo programmu terminos.
Lielā mērā daudzaģentu vidi var uzskatīt par kaut ko līdzīgu šaha galdiņam, un aģenti ir šaha figūras. Aģenti mijiedarbojas uz galdiņa, lai sasniegtu mērķi, gluži tāpat kā šaha figūras virzās, lai gūtu uzvaru spēlē. Atšķirība ir tāda, ka aģentus neviens nebīda. Tic patstāvīgi mijiedarbojas, lai nodrošinātu rezultātu.
Ja tu esi izstrādājis aģentus, kuriem ir atmiņa, tie var kaut ko zināt par savu vidi. Tie atceras, kur uz galdiņa tie ir atradušies un kas tur notika. Tic spēja atgriezties noteiktās vietās ar noteiktiem nolūkiem. Programmētāji mēdz sacīt, ka aģentiem ir priekšstati par vidi, kurā tie funkcionē, un tie rīkojas, vadoties pēc šiem priekšstatiem. Tas nav pavisam precīzi, taču tikpat labi tā varētu arī būt. Tā izskatās.
Taču interesanti, ka ar laiku dažiem aģentiem izveidojas kļūdaini priekšstati. Vai nu motivāciju konflikta, vai kāda cita iemesla dēļ tie sāk rīkoties nepareizi. Vide ir mainījusies, bet viņi it kā to nezina. Tie neatlaidīgi rīkojas saskaņā ar novecojušiem paraugiem. To uzvedība vairs neatspoguļo realitāti, kāda pastāv uz šaha galdiņa. Tie it kā ir iestrēguši pagātnē.
Evolūcijas programmās šādi aģenti aiziet bojā. Tiem nav bērnu. Citās daudzaģentu programmās tos vienkārši nostumj pie malas, tic nonāk perifērijā, kamēr galvenais aģentu trieciens turpinās. Dažām programmām ir "gružu aizvākšanas" modulis, kas laiku pa laikam tos atsijā un novāc no galdiņa.
Taču galvenais ir tas, ka tie nespēj izrauties no savas pagātnes. Dažkārt tie saņemas un atgriežas sliedēs. Dažkārt tas nav iespējams.
Šādas domas padarīja mani ļoti nemierīgu. Es sagrozījos, ieskatījos pulkstenī. Izjuzdams atvieglojumu, ieraudzīju, ka ir laiks braukt pakal bērniem.
Ēriks izpildīja mājasdarbus mašīnā, kamēr mēs gaidījām Nikolas teātra mēģinājuma beigas. Meita iznāca sliktā garastāvoklī: viņa bija domājusi, ka pretendē uz kādu no galvenajām lomām, bet teātra skolotājs bija ieskaitījis viņu statistos. "Tikai divi teikumi!" viņa teica, aizcirzdama mašīnas durtiņas. "Gribat zināt, ko es teikšu? Es teikšu: "Skatieties, tur nāk Džons." Un otrajā cēlienā es teikšu: "Tas izklausās ļoti nopietni." Divi teikumi!" Viņa atzvila sēdeklī un aizvēra acis. "Nesaprotu, kas misteram Blekijam lēcies!"
"Varbūt viņš domā, ka tu esi tizla," teica Ēriks.
"Žurkas sūds!" Viņa iešķēla brālim pa galvu. "Mērkaķa pakala!"
"Diezgan," es teicu, iedarbinādams mašīnu. "Drošības jostas."
"Sīkais smirdsmadzeņu sesks, viņš neko nesaprot," aizsprādzēdama jostu, sacīja Nikola.
"Es teicu - diezgan."
"Es saprotu, ka tu smirdi," paziņoja Ēriks. "Smirdone!"
"Diezgan, Ērik."
"Jā, Ērik, klausi tēvu un aizveries!"
"Nikola…" Es palūkojos uz viņu atpakaļskata spogulītī.
"Pic-dod."
Šķita, ka viņa ir par mata tiesu no asarām. "Dārgumiņ, man patiešām žēl, ka tu nedabūji to lomu, kuru gribēji," es viņai teicu. "Zinu, cik ļoti tu to gribēji, tu noteikti esi ārkārtīgi vīlusies."
"Nē. Man vienalga."
"Nu, man tiešām žēl."
"Nudien, tēt, man vienalga. Tā ir pagātne. Es eju tālāk." Un tad, pēc mirkļa: "Zini, kas to dabūja? Tā sīkā stulbene Keitija Ričardsa! Misters Blekijs ir pilnīgs diņkisl" Un, iekams es paspēju ko sacīt, viņa izplūda asarās, skaļi un teatrāli šņukstēdama. Ēriks palūkojās uz mani un nobolīja acis.
Es braucu mājās, atgādinādams sev, ka jāparunājas ar Nikolu par viņas valodiņu - pēc vakariņām, kad viņa būs nomierinājusies.
Kad es kapāju zaļās pupiņas, lai tās satilptu tvaicēšanas katlā, ieradās Ēriks. Viņš apstājās virtuves durvīs.
"Paklau, tēt, kur ir mans MP3V
"Nav ne jausmas." Tā arī nebiju pieradis pie domas, ka man jāzina, kur atrodas visas viņu mantiņas. Ērika elektroniskā spēlīte, viņa beisbola cimds, Nikolas krekliņi, viņas rokassprādze…
"Nu, es nevaru to atrast." Ēriks joprojām stāvēja durvīs, nenākdams tuvāk - ja nu es lieku viņam palīdzēt uzklāt galdu.
"Vai tu meklēji?"
"Visur, tēt."
"Ahā. Savā istabā pameklēji?"
"Visur izmeklējos."
"Lielajā istabā?"
"Jā."
"Mašīnā? Varbūt tu to atstāji mašīnā?" "Nē, tēt."
"Tu neatstāji to skolā, savā skapītī?"
"Mums nav skapīšu, mums ir kastes."
"Jakas kabatā paskatījies?"
"Tēt! Izbeidz! Es visur izmeklējos. Man to vajag."