"Ja reiz tu jau visur izmeklējies, tātad ari es nespēšu to atrast, vai ne?"
"Tēt! Vai tu, lūdzu, nevarētu man palīdzēt?"
Liellopu gaļai podiņā vēl sava pusstunda jāpasautējas. Noliku nazi un gāju uz Ērika istabu. Es paskatījos visās parastajās vietās, skapja dziļumā, kur bija kaudzē sasviestas drēbes (par to jāaprunājas ar Mariju), pagultē, aiz naktsgaldiņa, van- nasistabas apakšējā atvilktnē un zem visa kā grēdām uz viņa galda. Ērikam bija taisnība. Viņa istabā tā nebija. Mēs devāmies uz lielo istabu. Pa ceļam ieskatījos bērnistabā. Un uzreiz to ieraudzīju. Tas stāvēja uz plaukta pie pārtīšanas galdiņa, tieši blakus zīdaiņu ziedes tūbiņām. Ēriks to pakampa. "Ei, paldies, tēt!" Un aizdrāzās.
Nebija jēgas jautāt, kāpēc tas atradās bērnistabā. Atgriezos virtuvē un atsāku kapāt savas zaļās pupiņas. Gandrīz tūlīt pat:
"Tē-ē-ēt!"
"Kas?" es atsaucos.
"Nedarbojas!"
"Nekliedz!"
Viņš atkal ienāca virtuvē, izskatīdamies sabozies. "Viņa ir to salauzusi!"
"Kurš ir salauzis?"
"Amanda! Viņa ir to apsickalojusi vai kaut ko citu izdarījusi, un tagad tas ir salauzts. Tas nav godīgi."
"Tu pārbaudīji bateriju?"
Viņš uzmeta man nožēlas pilnu skatienu.
"Skaidrs, ka pārbaudīju, tēt. Es taču tev saku, viņa ir to salauzusi! Tas nav godīgi!"
Es šaubījos, vai viņa MP3 atskaņotājs ir salauzts. Šīs lietiņas bija cietas un viengabalainas, rajās nebija kustīgo daļu. Turklāt tas bija pārāk liels, lai mazulīte varētu ar to darboties. Sakrāvu zaļās pupiņas tvaicētāja paplātē un izstiepu roku. "Iedod man!"
Mēs aizgājām uz garāžu un es sadabūju savu darbarīku kasti.
Ēriks sekoja katrai manai kustībai. Man bija pilns to smalko darbarīku komplekts, kādi nepieciešami datoriem un elektroniskām ierīcēm. Es strādāju ātri. Četras "Phillips" apaļās skrūves, un aizmugures apvāks palika man rokā. Es skatījos uz zaļu mikroshēmu plati. To klāja plāna pelēcīgu putekļu kārtiņa, līdzīga plučiem no elektriskā drēbju žāvētāja, tā nosedza visas elektroniskās detaļas. Man radās aizdomas, vai Ēriks nav jozis uz mājas plati10 ar šo lietiņu kabatā. Droši vien tāpēc arī tas nestrādāja. Taču, nopētījis plastmasas malu, ieraudzīju gumijas blīvi, kas nosedza vietu, kur ierīcei bija piestiprināts vāciņš. Tādējādi tā bija gaisa necaurlaidīga… un tā arī vajadzēja būt.
Lai labāk redzētu, nopūtu putekļus. Cerēju pamanīt vaļīgu bateriju kontaktu vai no karstuma atlekušu atmiņas plati - kaut ko viegli salabojamu. Acis piemiedzis, es pētīju mikroshēmas, pūlēdamies salasīt, kas uz tām rakstīts. Uz vienas uzraksts nebija salasāms, jo uz tā, šķiet, bija kaut kas…
Es apstājos.
"Kas ir?" mani vērodams, jautāja Ēriks.
"Padod man to lupu!"
Ēriks iedeva man lielu lupu un es nolaidu zemāk jaudīgo lampu un noliecos pār mikroshēmu, lai to pamatīgi izpētītu. Uzrakstu es nespēju salasīt tāpēc, ka shēmas virsma bija cietusi no korozijas. Pa visu shēmu bija gravējumu urdziņas, īsta miniatūras upes delta. Tagad sapratu, no kurienes bija radušies tic putekļi. Tās bija sadalījušās mikroshēmas atliekas.
"Vai tu vari to salabot, tēt?" jautāja Ēriks. "Vari salabot?"
Kas būtu varējis to izraisīt? Citādi mātesplate izskatījās normāli. Kontroliera mikroshēma bija neskarta. Sabojāta bija tikai atmiņas shēma. Es nebiju "dzelžu" speciālists, taču tik, cik nepieciešams, lai veiktu minimālu datoru remontu, zināju. Pratu pieslēgt cietos diskus, pievienot atmiņu - tamlīdzīgas lietas. Man bija gadījies darboties ar atmiņas mikroshēmām, un neko tādu es nekad nebiju redzējis. Vienīgais, kas man nāca prātā, - ka mikroshēma bijusi defektīva. Droši vien šajos MP3 atskaņotājos liek iekšā pašas lētākās detaļas.
"Tēt? Vai tu vari to salabot?"
"Nē," es teicu. "Vajadzīga jauna mikroshēma. Rīt nopirkšu."
"Jo viņa ir to saslienājusi, ja?"
"Nē. Man šķiet, mikroshēmā ir bijis defekts."
"Tēt! Veselu gadu viss bija kārtībā! Viņa ir to saslienājusi! Tas nav godīgi!"
Kā to izdzirdusi, mazulīte sāka raudāt. Es atstāju MP3 atskaņotāju garāžā uz galda un atkal iegāju mājā. Ieskatījos rokas pulkstenī. Man bija tieši tik daudz laika, lai nomainītu Amandai autiņu un sajauktu viņas vakariņu pārslas, tad arī būs gatava liellopu gaļa podiņā.
Deviņos mazākie bērni jau gulēja un mājā valdīja klusums, bija dzirdama tikai Nikolas balss: " Tas izklausās ļoti nopietni. Tas izklausās \oti nopietni. Tas izklausās… ļoti no- pletni." Viņa stāvēja vannasistabā pie spoguļa, skatījās sev acīs un deklamēja savu tekstu.
Es biju saņēmis balss pasta ziņu no Džūlijas, kura teica, ka būšot mājās ap astoņiem, taču viņas nebija. Negrasījos zvanīt un noskaidrot, kas noticis. Es biju noguris, ļoti noguris, un man nebija spēka par viņu uztraukties. Pēdējo mēnešu laikā biju apguvis daudzas viltības - galvenokārt devīgu staniola lietošanu, lai nebūtu tik daudz jāuzkopj -, taču ar visu to, pagatavojis vakariņas, uzklājis galdu, pabarojis bērnus, tēlojis lidmašīnu, lai mazulīte apēstu savas pārslas, nokopis galdu, noslaucījis augsto krēsliņu, nolicis mazo gulēt un tad vēl sakopis virtuvi, es biju noguris. Jo sevišķi tāpēc, ka mazā visu laiku spļāva ārā pārslas un Ēriks ne mirkli nepārtrauca apgalvot, ka tas neesot godīgi, viņš esot gribējis nevis liellopu galu, bet cāļa pirkstiņus.
Atkritu gultā un ieslēdzu televizoru.
Atskanēja tikai trokšņi, un es sapratu, ka joprojām ir ieslēgts DVD atskaņotājs, kas traucē kabeļtelevīzijas pārraidei. Nospiedu pogu uz pults, un ierīce sāka atskaņot DVD disku. Tā bija Džūlijas demonstrācija.
Kamera virzījās pa asinsvadu un nonāca sirdī. Es atkal redzēju, ka asiņu šķidrums bija gandrīz bezkrāsains ar lēkājošiem, sarkaniem asinsķermenīšiem. Džūlija runāja. Ekscpri- menta "trusītis" uz galda gulēja, virs viņa bija antena.
"Mēs nākam ārā no sirds kambara un priekšā jūs redzat aortu… Un tagad mēs nonākam arteriālajā sistēmā…"
Viņa pagriezās ar seju pret kameru.
"Attēls, ko jūs redzat, ir īslaicīgs, bet mēs varam likt kamerai riņķot veselu pusstundu un varam izveidot ārkārtīgi detalizētus, kompleksus attēlus visam, ko vēlamies redzēt. Mēs varam arī apturēt kameru, izmantojot spēcīgu magnētisko lauku. Kad esam pabeiguši, mēs vienkārši novirzām asinis pa intravenozu cilpu, ko apņem spēcīgs magnētiskais lauks, kas "izķer" daļiņas, un tad sūtām pacientu mājās."
Videoattēlā atkal parādījās Džūlija.
"Sī KXymos" tehnoloģija ir droša, uzticama un ārkārtīgi vienkārši lietojama. Tai nav nepieciešams augsti kvalificēts personāls; ar to var darboties māsiņa vai medicīnas tehniķis. Tikai Amerikas Savienotajās Valstīs vien ik gadu no asinsvadu slimībām mirst miljons cilvēku. Vairāk nekā trīsdesmit miljoniem ir diagnosticētas sirds un asinsvadu slimības. Šai attēlvci- došanas tehnoloģijai ir ļoti spēcīgas komerciālas izredzes. Tā ir nesāpīga, vienkārša un droša, tāpēc tā aizstās citas attēlvci- došanas tehnoloģijas, piemēram, datortomogrāfiju un angio- grāfiju, un kļūs par standartprocedūru. Mēs pārdodam nanotehnoloģijas kameras, antenu un monitoru sistēmas. Analīze maksās tikai divdesmit dolāru. Tas manāmi kontrastē ar zināmām gēnu tehnoloģijām, kuru piclietotāji šobrīd prasa divus līdz trīs tūkstošus dolāru par analīzi. Taču par nieka divdesmit dolāriem mēs ceram, ka ieņēmumi visā pasaulē pirmajā gadā pārsniegs četrsimt miljonus dolāru. Un, kad procedūra stabilizēsies, šie skaitļi trīskāršosies. Runa ir par tehnoloģiju, kas gadā ienesīs viens, komats, divus miljardus dolāru. Tā, ja ir kādi jautājumi…"