Es nožāvājos un izslēdzu televizoru. Tas bija iespaidīgi, un viņas argumenti bija spēcīgi. Patiesībā es nesapratu, kāpēc "Xymos" ir problēmas palielināt kapitālu. Šis te investētājiem taču noteikti bija īsts trīspunktu metiens grozā.
No otras puses, droši vien viņai nekādu problēmu nebija. Droši vien viņa tikai izmantoja kapitāla krīzi kā ieganstu, lai vakaros pārrastos vēlu. Viņai bija pašai savi iemesli.
Es izslēdzu gaismu. Gulēdams tumsā, skatīdamies griestos, es sāku redzēt gaistošas ainas. Džūlijas stilbs pāri cita vīrieša kājai. Džūlijas izliektā mugura. Džūlija smagi elpo, viņas muskuļi ir saspringti. Viņa izstiepj roku, lai atspiestos pret galvgali. Izrādījās, ka šīs ainas es nespēju apturēt.
Izkāpu no gultas un devos apraudzīt bērnus. Nikola joprojām bija nomodā, rakstīja c-pasta vēstules draugiem. Pateicu viņai, ka ir laiks izslēgt gaismu. Ēriks bija nospārdījies. Es viņu atkal apsedzu. Mazulīte joprojām bija purpursarka- na, taču gulēja ciešā miegā, elpodama klusi un vienmērīgi.
Es atkal apgūlos. Vēlējos aizmigt, domāt par kaut ko citu. Svaidījos un grozījos, stumdīju spilvenu, aizgāju pēc glāzes piena un cepumiem. Pēdīgi iekritu nemierīgā miegā.
Un man rādījās ļoti savāds sapnis.
Kaut kad nakts vidū es pagriezos uz muguras un ieraudzīju, ka blakus gultai izģērbdamās stāv Džūlija. Viņa lēni - it kā būtu nogurusi vai dziļi aizsapņojusies - atpogāja blūzīti. Viņa stāvēja ar muguru pret mani, taču es redzēju viņas seju spogulī. Viņa izskatījās brīnumdaiļa, gandrīz karaliska. Sejas vaibsti bija smalkāki, nekā man bija palicis prātā, gan varbūt tāpēc, ka bija gandrīz tumšs.
Manas acis bija puspievērtas. Viņa nepamanīja, ka esmu nomodā. Viņa turpināja lēni pogāt vaļā blūzīti. Viņas lūpas kustējās, it kā viņa kaut ko čukstētu vai lūgtu Dievu. Viņas acis šķita tukšas, aizklīdušas pārdomās.
Pēc tam, man noskatoties, viņas lūpas kļuva tumši sarkanas, tad - melnas. Viņa it kā to neievēroja. Melnums aizplūda no viņas mutes pāri vaigiem un sejas apakšdaļai, tad pārmetās uz kaklu. Es aizturēju elpu. Sajutu lielas briesmas. Tagad melnums kā palags noslīdēja gar viņas augumu, līdz viņa bija pilnībā tajā ietīta, gluži kā apmetnī. Neskarta bija tikai viņas sejas augšējā daļa. Viņas vaibsti bija mierīgi; patiesībā viņa šķita izklaidīga, vien skatījās tukšumā, bez skaņas kustinot tumšās lūpas. Viņu vērodams, es izjutu aukstumu, kas sniedzās līdz pašiem kauliem. Pēc brīža melnais palags noslīdēja uz grīdas un izgaisa.
Džūlija, atkal kļuvusi normāla, līdz galam atpogāja savu blūzīti un iegāja vannasistabā.
Gribēju celties un viņai sekot, taču atklāju, ka nespēju pakustēties. Smags gurdums turēja mani nospiestu gultā, neļāva man neko darīt. Biju tā pārguris, ka ar pūlēm spēju paelpot. Sī nomācošā gurdenuma izjūta strauji auga augumā un pārņēma mani pavisam. Zaudēdams jebkādu apziņu, es jutu, kā manas acis aizveras, un gulēju.
4. DIENA
6:40
Nākamajā rītā sapnis man prātā vēl arvien bija svaigs, dzīvs un mokošs. Tas likās galēji reāls un nemaz nelīdzinājās sapnim.
Džūlija jau bija piecēlusies. Es izkāpu no gultas un apgāju apkārt līdz vietai, kur naktī biju viņu redzējis. Apskatīju paklāju, naktsgaldiņu, saburzīto palagu un spilvenu. Nebija nekā neparasta, nekā ārkārtēja. Nekur nebija tumšu švīku vai traipu.
Es iegāju vannasistabā un nopētīju viņas kosmētiku - tā glīti rindojās viņai atvēlētajā izlietnes pusē. Viss, ko redzēju, bija gluži ikdienišķs. Lai cik mokošs bija mans sapnis, tas vienalga bija tikai sapnis.
Taču kaut kas no tā tomēr bija taisnība: Džūlija tiešām izskatījās daiļāka nekā jebkad. Sastapis viņu virtuvē, lejot kafiju, redzēju, ka viņas seja nudien izskatās smalkāka, efektīgāka. Džūlijas seja vienmēr bija bijusi apaļīga. Tagad tā bija kalsna, noteikta. Viņa izskatījās kā modelc augstās modes skatēs. Arī viņas augums - kad nu es to redzēju tuvumā - šķita kalsnāks, muskuļaināks. Viņa nebija zaudējusi svaru, viņa vienkārši izskatījās vingra, sparīga, enerģiska.
"Tu lieliski izskaties," es sacīju.
Viņa iesmējās. "Nespēju iedomāties, kāpēc. Es esmu pārguruši."
"Cikos tu atbrauci?"
"Ap vienpadsmitiem. Ceru, ka tevi nepamodināju."
"Nē. Bet es redzēju dīvainu sapni."
"Jā?"
"Jā, tas bija…"
"Mammīt! Mammīt!" virtuvē iejoņoja Ēriks. "Tas nav godīgi! Nikola neiet ārā no vannasistabas! Viņa tur sēž jau stundul Tas nav godīgi!"
"Ej, nomazgājies mūsu vannasistabā."
"Bet man vajag manas zeķes, mammīt! Tas nav godīgi!"
Pazīstami sarežģījumi. Ērikam bija viens pāris mīļāko zeķu, kuras viņš valkāja diendienā, līdz tās no netīrumiem bija melnas. Kaut kādu iemeslu dēļ citas zeķes viņa atvilktnē viņu neapmierināja. Man tā arī nebija izdevies panākt, lai viņš paskaidro, kāpēc. Taču zeķu aušana no rītiem ar viņu bija lielākā problēma.
"Ērik," es teicu, "mēs esam par to runājuši, tev jāvalkā tīras zeķes."
"Bet šīs ir labās!"
"Ērik. Tev ir milzums labu zeķu."
"Tas nav godīgi, tēt. Viņa tur sēž jau stundu. Nopietni!"
"Ērik, ej sameklē citas zeķes." "Tēt…"
Es tikai norādīju ar pirkstu uz viņa istabas pusi.
"Johaidī." Viņš devās prom, murminādams, cik tas ir negodīgi.
Es atkal pagriezos pret Džūliju, lai turpinātu mūsu sarunu. Viņa dzedri uz mani skatījās. "Tu tā arī neko neesi sapratis, ja?"
"Ko?"
"Viņš ienāca, runādams ar mani, un tu iejaucies pa vidu. Tu vienmēr jaucies pa vidu."
Acumirklī sapratu, ka viņai ir taisnība. "Piedod!" es sacīju.
"Pēdēja laikā es bērnus tikpat kā nesatieku, Džek. Man šķiet, es būtu spējīga runāt ar viņiem pati, bez tavas iejaukšanās."
"Piedod! Es ar tādām lietām noņēmos augām dienām, un droši vien…"
"Tur jau arī ir problēma, Džek."
"Es jau atvainojos."
"Es dzirdēju, ko tu teici, bet nedomāju, ka tu patiešām atvainojies, jo neredzu, ka tu darītu kaut ko, lai izmainītu savu nemitīgo iejaukšanos."
"Džūlij," es sacīju. Tagad es jau centos apvaldīt dusmas. Ievilku elpu. "Tev taisnība. Atvaino, ka tā notika!"
"Tu vienkārši mani apklusināji," viņa teica, "un tu neļauj man runāt ar maniem bērniem…"
"Džūlij, nolādēts, tevis nekad šeit nav\"
Ledains klusums. Tad: "Es pilnīgi noteikti šeit esmu," viņa teica. "Neuzdrīksties apgalvot, ka manis nav."
"Pagaidi brītiņu, pagaidi! Kad tu šeit esi? Kad tu pēdējo reizi biji mājās uz vakariņām, Džūlij? Vakar ne, aizvakar ne, aizaizvakar ne. Visu nedēļu tevis nebija, Džūlij. Tevis šeit nav."
Viņa nikni pablenza uz mani. "Nezinu, ko tu mēģini panākt, Džek. Nesaprotu, kādu spēli tu te spēlē."
"Es nespēlēju nekādu spēli. Es tev kaut ko jautāju."
"Es esmu laba māte un sabalansēju darbu, kas man prasa daudz spēka, ļoti daudz spēka, un savas ģimenes vajadzība/ Un no tevis nesaņemu pilnīgi nekādu palīdzību."
"Ko tu runā?" cs jautāju, mana balss kļuva arvien spalgāka. Tas viss šķita arvien nereālāk.
"Tu mani pārtrauc, tu mani sabotē, tu noskaņo bērnus pret mani," viņa sacīja. "Es redzu, ko tu dari. Nedomā, ka es neredzu. Tu mani vispār neatbalsti. Pēc visiem mūsu laulības gadiem, jāsaka, tā izturēties pret savai sievu ir pretīgi."
Un viņa izsoļoja no virtuves, dūres sažņaugusi. Viņa bija tik nikna, ka nepamanīja - aiz durvīm stāv Nikola un to visu dzird. Un ieplestām acīm skatās uz mani, kamēr viņas māte pabrāžas viņai garām.