Mēs braucām uz skolu. "Viņa ir traka, tēt."
"Nē, nav."
"Tu pats zini, ka tā ir. Tu tikai izliecies."
"Nikola, viņa ir tava māte," es sacīju. "Tava māte nav traka. Šobrīd viņa ļoti smagi strādā."
"To tu teici jau pirms nedēļas, pēc tās izplēšanās."
"Nu, tā arī ir."
"Agrāk jūs neplēsāties."
"Šobrīd ir liela spriedze."
Nikola nosprauslojās, sakrustoja rokas, skatījās uz priekšu. "Nesaprotu, kā tu viņu paciet."
"Un es nesaprotu, kāpēc tu klausies to, kas uz tevi neattiecas."
"Tēt, kāpēc tu gvelz tādas blēņas?"
"Nikola…"
"Pie-dod. Bet kāpēc tu nevari runāt pa īstam, nevis visu laiku viņu aizstāvēt. Tas, ko viņa dara, nav normāli. Es zinu, ka tu domā - viņa ir traka."
"Nedomāju," es teicu.
Ēriks, sēdēdams aizmugures sēdeklī, ieblieza viņai pa pakausi. "Tieši tu jau šeit esi traka," viņš paziņoja.
"Aizveries, smirdīgais stulbeni!"
"Pati aizveries, zebiekstes pirdien!"
"Es vairs nevēlos dzirdēt neko tādu no jums abiem," skaļi sacīju. "Neesmu īstajā noskaņojumā."
Tobrīd mēs jau iegriezāmies aplī iepretim skolai. Bērni ķepurojās ārā no mašīnas. Nikola izlēca no priekšējā sēdekļa, pagrieza muguru, lai izvilktu savu mugursomu, uzmeta man vienu skatienu un aizskrēja.
Es nedomāju, ka Džūlija ir traka, taču kaut kas pilnīgi noteikti bija mainījies, un, prātā vēlreiz atskaņojot šārita sarunu, es izjutu nemieru cita iemesla dēļ. Daudzas viņas piezīmes izldausījās tā, it kā viņa gatavotu tiesas darbus pret mani. Metodiski, soli pa solim, klāstīja:
Tu mani apklusini, tu neļauj man runāt ar maniem bērniem.
Es šeit esmu, tu tikai to neievēro.
Es esmu laba māte un sabalansēju darbu, kas man prasa daudz spēka, ļoti daudz spēka, un savas ģimenes vajadzības.
Tu mani vispār neatbalsti. Tu mani pārtrauc, tu mani sabotē.
Tu noskaņo bērnus pret mani.
Es bez pūlēm varēju iztēloties, kā viņas advokāts šādi izsakās tiesā. Un es zināju, kāpēc. Saskaņā ar rakstu, ko nesen biju izlasījis žurnālā "Redbook", "mīlestības atsavināšana" tiesā šobrīd bija modīgs arguments. Tēvs noskaņo bērnus pret māti. Saindē viņu prātiņus ar vārdiem un darbiem. Kamēr mamma ir nevainojama, kā vienmēr.
Katrs tēvs zina, ka tieslietu sistēma ir bezcerīgi neobjektīva par labu mātēm. Tiesas vārdiem pasludina vienlīdzību, un tad nolemj, ka bērnam ir vajadzīga māte. Arī tad, ja viņas nekad nav mājās. Ari tad, ja viņa to nemitīgi iekausta vai aizmirst pabarot. Kamēr viņa tos ncgalē nost vai nelauž viņiem kaulus, tiesas acīs viņa ir pienācīga māte. Un arī tad, ja viņa galē tos nost, tēvs var prāvu zaudēt. Vienam no maniem "MediaTronics" draugiem bijusī sieva lietoja heroīnu, gadu gadiem viņa te pārtrauca durties un izgāja rehabilitāciju, te atsāka lietot. Beigās viņi izšķīrās, un viņiem bija kopīga aizbildniecība. Tika uzskatīts, ka viņa nelieto, taču bērni apgalvoja, ka tā neesot. Mans draugs uztraucās. Viņš negribēja, lai bijusī sieva sadūrusies ved bērnus ar mašīnu. Viņš negribēja, lai bērniem apkārt slaistās narkotiku tirgotāji. Tāpēc viņš devās uz tiesu, lai prasītu pilnu aizbildniecību, un zaudēja. Tiesnesis paziņoja, ka viņa sieva patiesi cenšoties uzveikt savu atkarību un bērniem esot vajadzīga māte.
Tāda bija realitāte. Un nupat man izskatījās, ka Džūlija sāk gatavot šādu prāvu. Man pār kauliem pārskrēja šermuļi.
Ap to bridi, kad es, šādi prātodams, biju notriecis sevi putās, iezvanījās mans mobilais tālrunis. Tā bija Džūlija. Viņa zvanīja, lai atvainotos.
"Lūdzu, piedod man! Es šodien sarunāju muļķības. Es tā nemaz nedomāju."
"Ko?"
"Džek, es zinu, ka tu mani atbalsti. Skaidrs, ka tu tā dari. Bez tevis es nespētu tikt galā. Tas ir ļoti svarīgi, ka tu noņēmies ar bērniem. Pēdējā laikā es īsti netieku ar sevi galā. Tas bija stulbi, Džek. Piedod, ka es tev to sarunāju."
Likdams nost tālruni, nodomāju - man vajadzēja to ierakstīt.
Desmitos man bija tikšanās ar manu darba aģenti Anniju Džerārdu. Mēs satikāmies Beikcra ielā kādas kafejnīcas saulainajā pagalmā. Mēs vienmēr sēdējām ārā, lai Annija varētu smēķēt. Viņa bija izvilkusi savu portatīvo datoru un iespraudusi bezvadu modemu. Mutē viņai bija cigarete un viņa miedza acis, sargādamās no dūmiem.
"Kaut ko atradi?" vaicāju, apsēzdamies viņai pretī.
"Jā, patiesībā atradu gan. Divas ļoti labas iespējas."
"Vareni," atsaucos, maisīdams savu latte. "Pastāsti!"
"Kā būtu ar šo? Galvenais pētījumu analītiķis aIBMjāstrādā ar moderno dalīto sistēmu arhitektūrām."
"Tieši mans lauciņš."
"Man arī tā likās. Te nu tev ir īstā kvalifikācija, Džek. Tu esi vadījis sešdesmit cilvēku pētījumu laboratoriju. Pamatalga divi piecsimt, piecu gadu laikā arvien lielākas prēmijas, plus autorhonorāri par visu, kas tavā laboratorijā izstrādāts."
"Izklausās vareni. Kur?"
"Armonkā."
"Ņujorkā?" Es pašūpoju galvai. "Neiet cauri, Annij. Kas vēl?"
"Vadīt komandu daudzaģentu sistēmu izstrādē apdrošināšanas kompānijai, kas nodarbojas ar datu "izrakšanu". Tā ir fantastiska iespēja, un…"
"Kur?"
"Ostinā."
Es nopūtos. "Annij. Džūlijai ir darbs, kas viņai patīk, viņa tam ir nodevusies ar visu sirdi, un viņa nebūs ar mieru šobrīd to pamest. Mani bērni iet skolā, un…"
"Cilvēki visu laiku maina dzīvesvietas, Džek. Visiem bērni iet skolā. Bērni pierod."
"Bet ar Džūliju…"
"Arī citiem ir strādājošas sievas. Viņi tik un tā pārceļas."
"Es zinu, bet lieta tāda, ka Džūlija…"
"Vai tu esi ar viņu to pārrunājis? Vai jūs vispār esat par to runājuši?"
"Nu, nē, tāpēc ka es…"
"Džek." Annija cieši lūkojās manī pāri datora ekrānam. "Beidz muldēt niekus. Tu neesi tādā situācijā, lai atļautos būt izvēlīgs. Tev sāk rasties problēmas ar "glabāšanas laiku"."
" Ar glabāšanas laiku," es atkārtoju.
"Tieši tā, Džek. Tu jau sešus mēnešus nestrādā. Augstajās tehnoloģijās tas ir ilgs laiks. Darba devēji spriež - ja reiz tev tik ilgi nav izdevies atrast darbu, tātad ar tevi kaut kas nav kārtībā. Viņi nezina, kas, bet vienkārši pieņem, ka tu daudzas reizes esi noraidīts, daudzi uzņēmumi tevi nav paņēmuši. Ļoti drīz tevi pat neaicinās uz pārrunām. Ne Sanhosē, ne Ar- monkā, ne Ostinā, ne Kembridžā. Vilciens aizgājis. Vai tu mani dzirdi? Vai tu saproti, par ko es runāju?"
"Jā, bet…"
"Nekādus bet, Džek! Tev jāparunā ar sievu. Tev jāatrod veids, kā tikt ārā no šī plaukta."
"Bet es nevaru atstāt Ieleju. Man jāpaliek šeit."
"Te nemaz nav tik labi." Viņa atkal izgaismoja ekrānu. "Kur vien es pieminu tavu vārdu, tā uzreiz dzirdu… Paklau, kas tajā "MediaTronics" īsti notiek? Vai Donam Grosam izvirzīs apsūdzību?"
"Es nezinu."
"Jau mēnešiem ilgi klīst visādas baumas, bet šķiet, nekas nenotiek. Tevis paša labā ceru, ka tas notiks drīz."
"Es kaut ko nesaprotu," es teicu. "Man ir lieliska pieredze "karstā" jomā, daudzaģentu datu dalītajā apstrādē, un…"
"Karstā?" viņa pārjautāja, piemiegdama acis. "Dalītā datu apstrāde nav karsta, Džek. Sasodīts, tā ir radioaktīva. Ielejā visi saprot, ka mākslīgajā dzīvībā revolūcija sāksies no dalītās apstrādes."
"Tā gan," es pamāju ar galvu.
Pēdējos gados mākslīgo intelektu kā datoristu ilglaicīgo mērķi bija aizstājusi mākslīgā dzīvība. Mērķis ir uzrakstīt programmas, kam piemīt visas dzīvu būtņu īpašības - spēja adaptēties, sadarboties, pielāgoties pārmaiņām. Daudzas no šīm īpašībām robotzinātnē ir sevišķi svarīgas, un to īstenošanas sākums ir dalītās datu apstrādes jomā.