Dalītā datu apstrāde nozīmē, ka tu izkliedē savu darbu pa vairākiem procesoriem vai ari pa datorā radītu virtuālu aģentu tīklu. Ir vairāki pamatveidi, kā to var izdarīt. Viena iespēja ir radīt prāvu diezgan dumju aģentu populāciju, lai tie sadarbojas mērķa īstenošanas labad - līdzīgi tam, kā skudru kolonija darbojas kopā, lai sasniegtu savus mērķus. Mana komanda šai virzienā bija izdarījusi daudz.
Cita metode ir radīt tā dēvēto neirotīklu, kas atdarina neironu tīklu cilvēka smadzenēs. Izrādās, ka pat vienkāršiem neironu tīmekļiem piemīt pārsteidzoša jauda. Šie tīkli spēj mācīties. Tic spēj balstīties uz pagātnes pieredzi. Arī šai virzienā mēs bijām šo to paveikuši.
Trešā tehnika ir radīt datorā virtuālus gēnus un ļaut, lai tic virtuālajā pasaulē attīstās, līdz sasniegts kaut kāds mērķis.
Tāpat bija vēl vairākas procedūras. Kopumā ņemot, šīs procedūras pārstāvēja milzīgo lēcienu no senākajiem priekšstatiem par mākslīgo intelektu jeb MI. Sendienās programmētāji mēģināja uzrakstīt noteikumus, kas aptvertu itin visas situācijas. Piemēram, viņi mēģināja iemācīt datoriem, ka, ja veikalā kāds kaut ko nopērk, pirms iziešanas no veikala ir jāsamaksā. Taču šīs veselajā saprātā balstītās zināšanas izrādījās ārkārtīgi sarežģīti programmējamas. Datori šad un tad kļūdījās. Lai izvairītos no kļūdām, nācās pievienot jaunus noteikumus. Tad atkal jaunas kļūdas un jauni noteikumi. Galu galā šīs programmas kļuva gigantiskas, miljoniem koda rindu, un tās sāka "nobrukt" tikai savas sarežģītības dēļ. Tās bija pārāk lielas, lai būtu iespējams izķert kļūdas. Nevarēja noteikt, no kurienes šīs kļūdas nāk.
Tāpēc sāka izskatīties, ka uz noteikumiem balstīts MI tā arī nekad nesāks funkcionēt. Daudzi izteica briesmīgas prognozes par mākslīgā intelekta galu. Astoņdesmitie gadi bija jauks laiks tiem angļu valodas skolotājiem, kuri uzskatīja, ka datori nekad nesasniegs cilvēka prāta līmeni.
Taču dalītie aģentu tīldi bija pilnīgi cita pieeja. Un arī programmēšanas filosofija bija jauna. Vecā, uz noteikumiem balstītā programmēšana darbojās "no augšas uz leju". Uzvedības noteikumi tika doti sistēmai kopumā.
Taču jaunajā programmēšanā viss tika darīts "no apakšas uz augšu". Programma viszemākajā struktūrlīmenī definēja atsevišķu aģentu uzvedību. Turpretim tas, kā uzvedas sistēma kopumā, nebija definēts. Sistēmas uzvedība radās kā simtiem smalku zemākā līmeņa mijiedarbību rezultāts.
Tas, ka sistēma nebija ieprogrammēta, varēja sniegt pārsteidzošus rezultātus. Rezultātus, kādus programmētāji nebija gaidījuši. Tādēļ tā varēja izskatīties "kā dzīva". Un tādēļ šī joma bija tik karsta, jo…
"Džek!"
Annija papliķēja man pa roku. Es samirkšķināju acis.
"Džek, vai tu dzirdēji kaut ko no tā, ko es tev tikko teicu?"
"Atvaino!"
"Pievērs uzmanību man, lūdzu," viņa teica. Viņa iepūta man sejā cigaretes dūmus. "Jā, tev ir taisnība, tu esi specializējies "karstā" jomā. Bet tādēļ tikai vēl vairāk jāuztraucas par to glabāšanas laiku. Ja tu būtu elektriķis, kas specializējies optisko diskdziņu jomā, būtu citādi. "Karstajās" jomās viss notiek ātri. Sešos mēnešos rodas un bankrotē uzņēmumi."
"Es zinu."
"Tu riskē, Džek."
"Es saprotu."
"Tātad. Vai tu parunāsi ar savu sievu? Lūdzu?"
"Jā."
"I,abi," viņa noteica. "Skaties, izdari tā. Jo citādi es nevarēšu tev palīdzēt." Viņa iesvieda kvēlojošo cigareti manas latte atliekās. Tā nočūkstēja un izlaida garu. Viņa aizcirta savu portatīvo datoru, piecēlās un aizgāja.
Mēģināju piezvanīt Džūlijai, taču viņa necēla klausuli. Atstāju ziņu balss pastā. Es zināju, ka pat ieminēšanās par pār- vākšanos ir veltīga laika šķiešana. Viņa pilnīgi noteikti teiks nē - jo vairāk tad, ja viņai ir jauns draugs. Taču Annijai bija taisnība, man draudēja briesmas. Rija kaut kas jādara. Man bija jāvaicā.
Sēdēju mājās pie sava galda, grozīdams rokās SSVT kārbiņu, mēģinādams izdomāt, ko lai iesāk. Pēc pusotras stundas bija jāsavāc bērni. Es patiešām vēlējos parunāt ar Džūli- ju. Nospriedu vēlreiz zvanīt Džūlijai caur firmas komutatoru - ja nu šādi viņu izdodas sameklēt.
" aXymos Technology»r
"Džūliju Formenu, lūdzu."
"Lūdzu, uzgaidiet." Kaut kāda klasiskā mūzika, tad cita balss: "Misis Formcnas birojs."
Es pazinu Kcrolu, viņas palīdzi.
"Kerol, te Džeks."
"A, sveicināti, mister Formen. Kā jums klājas?"
"Labi, paldies."
"Vai jūs meklējat Džūliju?"
"Jā."
"Viņa visu dienu būs Nevadā, rūpnīcā. Vai man pamēģināt jūs savienot?"
"Jā, lūdzu."
"Mirklīti."
Es gaidīju. Krietnu brīdi.
"Formcna kungs, vēl stundu viņa būs apspriedē. Es ceru, ka pēc tam viņa man piezvanīs. Vai jās vēlaties, lai viņa ar jums sazinās?"
"Jā, lūdzu."
"Vai nevēlaties, lai es viņai nododu kādu ziņu?"
"Nē," es sacīju. "Vienkārši palūdziet, lai viņa man piezvana."
"Labi, mister Formen."
Es noliku klausuli un skatījos tukšumā, grozīdams SSVT kārbiņu. Viņa visu dienu būs Nevadā. Džūlija man nebija pat ieminējusies par braukšanu uz Nevadu. Prātā vēlreiz atskaņoju sarunu ar Kcrolu. Vai Kerolas balss nebija izklausījusies nedabiska? Vai viņa kaut ko slēpa? Es nezināju. Vairs neko nezināju. Es palūkojos pa logu, un manu acu priekšā iedarbojās smidzinātāji, triekdami šļakatu konusus pa visu mauriņu. Bija dienas vidus tveice, laistīšanai nepiemērots laiks. Tā nedrīkstēja būt. Smidzinātāji tikai pirms pāris dienām bija salaboti.
Raudzīdamies uz šo ūdeni, mani pārņēma nomāktība. Šķita, ka viss iet greizi. Man nebija darba, sievas nebija mājās, bērni bija tīrās mokas, ar viņiem noņemdamies, es nemitīgi jutos nekam nederīgs - un tagad vēl šie draņķa smidzinātāji nedarbojas, kā nākas. Tie izsvilinās to sasodīto mauriņu.
Un tad ieraudājās mazulīte.
Es gaidīju Džūlijas zvanu, taču viņa tā arī nepiezvanīja. Sakapāju vakariņām cāļa krūtiņas (āķis ir tāds, ka tām ir jābūt aukstām, gandrīz sasalušām), jo cāļa pirkstiņi bija otrs ēdiens, par kuru nekad nebija jāķildojas. Es sadabūju rīsus. Apskatīju ledusskapī ieliktos burkānus un nospriedu - lai arī tic bija mazliet pastāvējuši, šovakar vienalga tos izmantošu.
Mizodams burkānus, cs iegriezu pirkstā. Brūce nebija liela, taču ļoti asiņoja, un plāksteris asiņošanu neapturēja. Uz dēlīša pilēja asinis, tāpēc es visu laiku līmēju jaunus plāksterus. Tas bija nomācoši.
Vakariņas bija vēlu, un sīkie niķojās vienā gabalā. Ēriks skaļi gaudās, ka mani cāļa pirkstiņi esot briesmīgi, "McDonald's" esot daudz garšīgāki, kāpēc tad mēs nevarot ēst tos? Nikola izmēģināja dažādus veidus, kā izrunāt savu tekstu, bet Ēriks viņu pusbalsī izmēdīja. Mazulīte izspļāva katru pārslu karoti, līdz es metu mieru un sajaucu tās ar saspiestu banānu. Tad viņa ēda kārtīgi. Nezinu, kāpēc man nekad agrāk nebija ienācis prātā tā izdarīt. Amanda auga, un vairs negribēja to sājo barību.
Ēriks bija aizmirsis mājasdarbus skolā; cs teicu, lai viņš piezvana draugiem un noskaidro, taču viņš to nedarīja. Nikola stundu nosēdēja internetā ar draugiem; ik pa laikam iegriezos viņas istabā un liku viņai iet nost no datora, kamēr nav izpildīti mājasdarbi, un viņa atkārtoja: "Vēl vienu minūti, tēt." Mazulīte bija nemierīga, un pagāja ilgs laiks, kamēr viņu aizmidzināju.