Atkal aizgājis uz Nikolas istabu, uzbrēcu: "Tūlīt pat, sasodīts!" Nikola sāka raudāt. Ēriks iegriezās patīksminātics. Es apjautājos, kāpēc viņš vēl nav gultā. Viņš ieraudzīja manu sejas izteiksmi un aizmuka. Nikola šņukstēdama paziņoja, ka man vajagot viņai atvainoties. Es teicu, ka viņai jau pirms stundas vajadzēja darīt, ko cs viņai liku. Viņa iegāja vannasistabā un aizcirta durvis.
Ēriks no savas istabas auroja: "Es nevaru gulēt tādā jandāliņā!"
Es auroju pretī: "Vēl viens vārds, un visu nedēļu bez televizora!"
"Nav godīgi!"
Devos uz guļamistabu un ieslēdzu televizoru, lai noskatītos spēles beigas. Pēc pusstundas aizgāju apraudzīt bērnus. Mazulīte mierīgi gulēja. Ēriks bija aizmidzis, nogrūdis uz grīdas visas segas. Es atkal viņu apsedzu. Nikola mācījās. Ieraudzījusi mani, viņa atvainojās. Es viņu apkampu.
Atgriezos guļamistabā un, kādas desmit minūtes skatījies spēli, aizmigu.
5. DIENA
7:10
No rīta pamodies, es ieraudzīju, ka Džūlijas pusē gulta vēl aizvien ir saklāta, viņas spilvens nav saburzīts. Naktī viņa vispār nebija pārradusies mājās. Es paskatījos telefona ziņojumus: tādu nebija. Ieklīda Ēriks un ieraudzīja gultu. "Kur ir mamma?"
"Nezinu, dēls."
"Vai viņa jau aizbrauca?"
"Varbūt…"
Viņš cieši paskatījās uz mani, tad - uz nesaklāto gultu. Un izgāja no istabas. Viņš negrasījās to apspriest.
Toties es sāku domāt, ka man vajadzētu tā darīt. Iespējams, man pat vajadzētu parunāt ar advokātu. Saruna ar advokātu nemaz nebija kaut kas neatgriezenisks, vien manā prātā tā varētu būt. Ja reiz viss bija tik nopietni, tad droši vien vairs nekas nebija glābjams. Negribēju ticēt, ka manai laulībai pienākušas beigas, tāpēc vēlējos atlikt tikšanos ar advokātu.
Tad nolēmu piezvanīt māsai uz Sandjcgo. Elena bija klīniskā psiholoģe, viņai bija prakse Lahoijā. Bija diezgan agrs, un cs spriedu, ka viņa vēl nebūs aizgājusi uz darbu; viņa pacēla mājas tālruņa klausuli. Par manu zvanu viņa šķita pārsteigta. Es mīlu savu māsu, bet mēs esam ļoti atšķirīgi. Lai nu kā, vienalga viņai īsi pastāstīju par to, kādas aizdomas man bija radušās par Džūliju un kāpēc.
"Tu saki - Džūlija ncpārnāca mājās un nepiezvanīja?"
"Jā."
"Vai tu viņai piezvanīji?"
"Vēl ne."'
"Kā tad tā?"
"Nezinu."
"Varbūt viņa cietusi satiksmes negadījumā, varbūt viņa ir ievainota…"
"Nedomāju."
"Kāpēc?"
"Ja notiek kāds negadījums, par to vienmēr ir kaut kas dzirdams. Nekāda negadījuma nav bijis."
"Izklausās, ka tu esi satraucies, Džek."
"Nezinu. Varbūt."
Bridi māsa klusēja. Tad viņa sacīja: "Džek, tev ir problēma. Kāpēc tu neko nedari?"
"Piemēram?"
"Piemēram, aizej pie laulību konsultanta. Vai pie advokāta."
"Ak, debess."
"Tu nedomā, ka to vajadzētu?" viņa jautāja.
"Nezinu. Nē. Vēl ne."
"Džek. Naktī viņa ncpārnāca mājās un pat nepapūlējās piezvanīt. Kad šī sieviete dod mājienu, viņa izmanto bom- bardicra tēmēkli. Vai tev vajag vēl klajāk?"
"Nezinu."
"Tu ļoti bieži saki: "Nezinu". Vai tu to apzinies?"
"Jā."
Pauze. "Džek, vai ar tevi viss ir kārtībā?"
"Nezinu."
"Gribi, cs uz pāris dienām pie tevis aizbraukšu? Es varu, nav problēmu. Man vajadzēja doties izbraukumā kopā ar draugu, bet tikko pārpirka viņa firmu. Tāpēc esmu pieejama, ja tu vēlies, lai es aizbraucu."
"Nē. Viss ir labi."
"Droši zini? Es par tevi raizējos."
"Nē, nē," cs sacīju. "Nevajag raizēties."
"Vai tev ir depresija?"
"Nē. Kāpēc?"
"Guli labi? Nodarbojies ar sportu?"
"Puslīdz. Ar sportu gan ir diezgan trūcīgi."
"Ahā. Vai atradi darbu?"
"Nē."
"Izredzes?"
"īsti nekādu. Nē, nav."
"Džek," viņa teica. "Aizej pie advokāta!"
"Varbūt mazliet vēlāk."
"Džek! Kas tev lēcies? Klausies, ko tu man stāstīji. Tava sieva pret tevi izturas salti un nikni. Viņa tev melo. Viņa dīvaini izturas pret bērniem. Nešķiet, ka viņa rūpētos par savu ģimeni. Viņa ir īgna un bieži nav mājās. Kļūst arvien ļaunāk. Tu domā, ka viņai ir attiecības ar kādu citu. Vakarnakt viņa vispār neieradās un nepiezvanīja. Un tu taisies ļaut, lai tā vienkārši notiek, neko nedarīdams?"
"Nezinu, ko lai dara."
"Es tev teicu. Aizej pie advokāta."
"Tu tā domā?"
"Jā gan. Tieši tā es domāju."
"Nezinu…"
Viņa nopūtās - ilgs, aizkaitināts šņāciens. "Džek. Paklausies. Es zinu, dažreiz tu esi nedaudz pasīvs, bet…"
"Es neesmu pasīvs," cs teicu. Un piebildu: "Ciest nevaru, kad tu ņemies mani analizēt."
"Tava sieva tevi krāpj, tu domā, ka viņa gatavo prāvu, lai atņemtu tev bērnus, un tu vienkārši ļauj, lai tā notiek. Es to sauktu par pasivitāti."
"Ko tad man vajadzētu darīt?"
"Es tev teicu." Vēl viena aizkaitināta nopūta. "Labi. Es paņemu pāris brīvdienu un braucu pie tevis."
"Elen…"
"Nestrīdies. Es braucu. Vari pateikt Džūlijai, ka cs palīdzēšu tikt galā ar bērniem. Būšu šodien pievakarē."
"Bet…"
"Nestrīdies!"
Un viņa nolika klausuli.
Es neesmu pasīvs. Esmu apdomīgs. Elcna ir ļoti enerģiska, viņas raksturs ir ideāli piemērots psiholoģes darbam, jo viņai patīk skaidrot cilvēkiem, kas viņiem jādara. Godīgi sakot, es uzskatu, ka viņa ir uzmācīga. Un viņa uzskata, ka es esmu pasīvs.
Tāds ir Elenas viedoklis par mani. Jā, septiņdesmito beigās cs devos uz Stenfordu un studēju populāciju bioloģiju - tīri akadēmiska nozare, nekāda praktiska pielietojuma, nekāda darba, vienīgi universitātēs. Šajos laikos populāciju bioloģijā notika apvērsums - to nodrošināja dzīvnieku pētījumi to dzīvesvietās un genoma pētniecības sasniegumi. Gan vienam, gan otram bija vajadzīga datoranalīze, izmantojot modernus matemātiskus algoritmus. Man neizdevās atrast tādas programmas, kādas bija vajadzīgas maniem pētījumiem, un sāku tās rakstīt pats. Un nemanāmi ieslīdēju datorzinātnē - vēl vienā nejēdzīgā, tīri akadēmiskā nozarē.
Taču sagadījās tā, ka universitāti beidzu tai laikā, kad radās Silīcija ieleja un bija personālo datoru bums. Firmiņas, kurās iesākumā strādāja pavisam nedaudzi darbinieki, astoņdesmitajos kļuva stāvus bagātas, un pirmajā, kurā es strādāju, man gāja ļoti labi. Es iepazinos ar Džūliju un mēs apprecējāmies, piedzima bērni. Viss gāja gludi. Mēs abi labi pelnījām, tikai parādoties darbā vien. Mani pārvilināja cita firma: vairāk piemaksu, lielākas prēmijas. Deviņdesmitajos gados es traucos uz priekšu viļņa mugurā. Ap to laiku vairs neprogrammēju, bet pārraudzīju programmatūras izstrādi. Un viss man bija nostājies īstajās vietās, pašam nemaz ne piepūloties. Es biju ņēmis un iekritis savā dzīvē. Man nekad nebija nācies sevi apliecināt.
Tāds bija Elcnas viedoklis par mani. Mans viedoklis bija citāds. Starp Silīcija ielejas uzņēmumiem pastāv vissīvākā sāncensība planētas vēsturē. Visi strādā simt stundu nedēļā. Visi cenšas apsteigt grafikus. Visi saīsina izstrādes ciklus. Šis cikls sākumā bija trīs gadi jaunam produktam, jaunai versijai. Tad - divi gadi. Tad - astoņpadsmit mēnešu. Šobrīd bija runa par divpadsmit mēnešiem: ik gadu - jauna versija. Ja ņem vērā, ka beta atkļūdošana "zelta oriģinālam" prasa četrus mēnešus, tad reālajam darbam atliek tikai astoņi mēneši. Astoņi mēneši, lai caurskatītu desmit miljonu koda rindu un pārliecinātos, ka viss strādā, kā nākas.