īsi sakot, Silīcija ieleja nav piemērota pasīvām personām, un es tāds neesmu. Esmu rosījies kā nesamanīgs ik minūti, ik dienu. Man vajadzēja nemitīgi sevi apliecināt - vai arī mani izsviestu.
Tāds bija mans viedoklis par sevi. Nešaubījos, ka tas bija pareizs.
Taču vienā ziņā Elenai tomēr bija taisnība. Manai karjerai cauri stiepās spoža veiksmes strēle. Tā kā sākumā biju studējis bioloģiju, man bija priekšrocības, kad datorprogrammas sāka izteikti atdarināt bioloģiskās sistēmas. Patiesībā bija ari tādi programmētāji, kuri šaudījās šurpu turpu starp datorsi- mulācijām un dzīvnieku pētījumiem savvaļā, vienā nozarē apgūto, pielietodami otrai nozarei.
Turklāt cs biju nodarbojies ar populāciju bioloģiju - pētījis dzīvu organismu grupas. Un datorzinātne bija attīstījusies masīvu paralēlu tīkla struktūru virzienā, programmējot saprātīgu aģentu populācijas. Lai organizētu aģentu populācijas, bija nepieciešams īpašs domāšanas veids, un es šādi domāt biju vingrinājies gadiem ilgi.
Tāpēc biju apbrīnojami piemērots savas nozares tendencēm un, kad šī joma uzradās, guvu teicamas sekmes. Es biju īstajā laikā atradies īstajā vietā.
Tas viss bija taisnība.
Uz aģentiem balstītas programmas, kas modelē bioloģiskas populācijas, reālajā pasaulē kļūst arvien svarīgākas. Piemēram, manas programmas, kas atdarināja to, kā skudras meklē barību, kļuva neaizstājamas lielu komunikāciju tīklu pārvaldē. Ari programmas, kas atdarināja darba sadali tennītu kolonijās, tika izmantotas debesskrāpjos, kontrolējot termostatus. Tieši tāpat plašam lietojumu spektram bija nepieciešamas programmas, kas atdarināja ģenētisko izlasi. Vienā no programmām nozieguma aculieciniekiem tika parādītas deviņas sejas un lūgts izvēlēties to, kas bija vislīdzīgākā noziedzniekam, pat ja īstenībā līdzīga nebija neviena; tad programma parādīja viņiem vēl deviņas sejas un atkal lūdza izvēlēties; un no daudzām pakāpēm programma lēni izstrādāja ārkārtīgi precīzu sejas attēlu, daudz precīzāku, nekā spētu uzzīmēt jebkurš policijas mākslinieks. Lieciniekiem nevajadzēja teikt, ko viņi atrod katrā sejā; viņi tikai izvēlējās, bet programma attīstīja.
Vēl bija biotehnoloģiju uzņēmumi, kas atklājuši, ka nespēj veiksmīgi konstruēt jaunus proteīnus, jo proteīniem bija tendence veidot ērmīgas kombinācijas. Tāpēc tagad tic jaunus proteīnus "attīstīja," izmantojot ģenētiskās izlases programmas. Visas šīs procedūras tikai pāris gadu laikā bija kļuvušas par vispārpieņemtu praksi. Un tās palika arvien jaudīgākas, arvien svarīgākas.
Tā ka - jā, biju gadījies īstajā vietā un īstajā laikā. Taču cs nebiju pasīvs - cs biju veiksminieks.
Es vēl nebiju nedz noskalojies dušā, nedz noskuvies. Iegāju vannasistabā, norāvu teniskreklu un skatījos uz sevi spogulī. Mani satrieca tas, cik mīksts izskatījās mans vēders. Nebiju to pamanījis. Protams, man bija četrdesmit un, godīgi sakot, pēdējā laikā nebiju sevišķi daudz nodarbojies ar sportu. Ne jau tāpēc, ka man būtu depresija. Biju aizņemts ar bērniem un ļoti bieži biju noguris. Man vienkārši negribējās sportot, tas arī viss.
Skatījos uz savu atspulgu un prātoju, vai Elenai ir taisnība.
Ar visām psiholoģiskajām zināšanām ir viena problēma - neviens nespēj tās piemērot sev. Ļautiņi var būt neticami atjautīgi, kad runa ir par viņu draugu, laulāto, bērnu kļūmēm. Turpretim par sevi viņiem nav it nekādas sajēgas. Tie paši cilvēki, kuri ar vēsām, skadrām acīm raugās uz apkārtējo pasauli, spēj lolot vienīgi fantāzijas par sevi. Psiholoģiskās zināšanas nelīdz, skatoties spogulī. Šis savādais fakts, cik man zināms, nav izskaidrots.
Es personiski vienmēr biju domājis, ka atminējumu var sniegt datorprogrammēšana - procedūra, ko sauc par rekursiju. Rekursija ir programmas sacilpošana, liekot tai izmantot pašai savu informāciju un darboties vēl un vēlreiz, līdz iegūts kaut kāds rezultāts. Rekursiju var izmantot noteiktiem datu šķirošanas algoritmiem un tamlīdzīgām lietām. Taču tā jāpielieto uzmanīgi, citādi mašīna var iepiņķēties tā sauktajā nebeidzamajā regresā. Programmēšanā tas ir ekvivalents atrakciju parku spoguļiem, kas atspoguļo spoguļus un atkal spoguļus, arvien mazākus un mazākus, līdz pašai bezgalībai. Programma darbojas, nemitīgi atkārtodama vienu un to pašu, taču nekas nenotiek. Mašīna "uzkaras".
Es vienmēr biju domājis - kaut kas līdzīgs laikam notiek, kad cilvēks pavērš savu psiholoģiskās izpratnes aparātu pret sevi. Smadzenes "uzkaras". Domas process visu laiku notiek, taču nekur neaizved. Kaut kam tādam tur jābūt, jo mēs zinām, ka cilvēki spēj bezgalīgi domāt par sevi. Daži gandrīz ne par ko citu nedomā. Tomēr nešķiet, ka savu intensīvo introspekciju rezultātā cilvēki mainītos. Tie tā ari nesāk sevi saprast labāk. Patiesa sevis izpratne ir liels retums.
Gandrīz šķiet, ka ir vajadzīgs kāds cits, kurš spēj pateikt, kas tu esi, kurš noliek tev acu priekšā spoguli. Un tas, ja tā padomā, ir ļoti ērmīgi.
Vai varbūt tā nemaz nav.
Mākslīgā intelekta nozarē pastāv sens jautājums par to, vai programma vispār spēj sevi apzināties. Lielākā daļa programmētāju teiktu, ka tas nav iespējams. Ir mēģināts to panākt, taču nekas nav izdevies.
Taču šim jautājumam ir ari fundamentālāka versija, filo- sofisks viedoklis par to, vai jebkāda mašīna spēj saprast, ko īsti tā dara. Daži saka - arī tas neesot iespējams. Mašīna nespēj sevi izprast tāpat, kā cilvēks nespēj iekost sev zobā. Un šķiet, ka tas nav iespējams; cilvēka smadzenes ir vissarežģītākā struktūra zināmajā universā, taču par sevi smadzenes joprojām zina ļoti maz.
Pēdējos gadus trīsdesmit bija ierasts šādus jautājumus pamētāt piektdienas vakarā pēc darba, alu dzerot. Tic nekad netika uztverti nopietni. Taču beidzamajā laikā šie filosofiskie jautājumi ir ieguvuši jaunu nozīmīgumu, jo strauji progresējusi noteiktu smadzeņu funkciju reproducēšana. Ne jau visu smadzeņu, tikai atsevišķu funkciju. Piemēram, pirms mani atlaida, mana programmētāju brigāde izmantoja daudzaģentu datu apstrādi, lai iemācītu datoriem lasīt, pamanīt datu plūsmā vienādas secības, saprast dabiskās valodas, izvēlēties svarīgākos uzdevumus un nomainīt tos. Sajās programmās būtiskākais bija tas, ka mašīnas mācījās vārda vistiešākajā nozīmē. Uzkrājot pieredzi, tās savus darbiņus paveica arvien labāk. Cilvēki par sevi neko tādu nevar apgalvot.
Iezvanījās tālrunis. Elcna. "Vai tu piezvanīji savam advokātam?"
"Vēl ne. Dieva dēļ!"
"Es dodos 14:10 uz Sanhosē. Tiksimies ap pieciem tavā mājā."
"Paklau, Elcn, tas galīgi nav nepieciešams…."
"Zinu. Es vienkārši dodos izbraukumā. Man vajag atpūsties. Uz drīzu redzēšanos, Džek!" Un viņa nolika klausuli.
Ahā, māsa ir izlēmusi mani audzināt.
Tik un tā nebija jēgas zvanīt advokātam šodien. Man bija pārāk daudz darāmā. Bija jāaizbrauc uz ķīmisko tīrītavu, un cs to izdarīju. Pāri ielai bija "Starbucksun tur iegriezos, lai paņemtu līdzi latte.
Un tur bija Gerijs Mārdcrs, mans advokāts, blakus loti jaunai blondīnei džinsos ar zemu jostas vietu un īsā krekliņā - vēders palika neapsegts. Viņi maigojās rindā pie kases. Blon- dīnīte neizskatījās daudz vecāka par koledžas audzēkni. Es biju pārsteigts un jau griezos, lai dotos prom, kad Gerijs mani pamanīja un pamāja ar roku.
"Sveiks, Džek!"
"Sveiks, Gerij."
Viņš izstiepa roku un es to paspiedu. Viņš teica: "Sasveicinies ar Melisu!"
"Sveika, Melisa!"
"Ā, sveiks." Izskatījās, ka šis traucējums viņu mazliet kaitina, tomēr līdz galam pārliecināts es nebiju. Viņai bija tas tukšais skatiens, kāds dažām jaunām meitenēm rodas vīriešu tuvumā. Man ienāca prātā, ka viņa droši vien ir tikai kādus sešus gadus vecāka par Nikolu. Ko viņa dara kopā ar tādu vīrieti kā Gerijs?