"Un tātad. Kā klājas, Džek?" Gerijs teica, apslidinādams roku ap Melisas kailo vidukli.
"Labi," es atbildēju. "'Visnotaļ labi."
"Jā? Tas ir jauki." Taču, raudzīdamies uz mani, viņš rauca pieri.
"Nu, uff, jā…" Es stāvēju minsdnādamies, juzdamies muļķīgi šīs meitenes priekšā. Viņa nepārprotami vēlējās, kaut cs aizvāktos. Taču cs domāju, ko teiks Elcna: tu uzskrēji virsū savam advokātam un pat neko nepajautāji?
Tāpēc cs teicu: "Gerij, vai tev neatrastos brītiņš laika?"
"Protams." Viņš iedeva meitenei naudu, ar ko samaksāt par kafiju, un mēs pagājām malā.
Pieklusināju balsi. "Klausies, Gerij," cs teicu, "šķiet, man vajadzīga tāda advokāta konsultācija, kas specializējies laulību šķiršanas prāvās."
"Kāpēc?"
"Tāpēc, ka man šķiet - Džūlijai ir mīlas dēka."
"Tev tā šķiet? Vai arī tu skaidri zini?"
"Nē. Es nezinu skaidri."
"Tātad tev vienkārši ir aizdomas." "Jā."
Gerijs nopūtās. Viņš zīmīgi paskatījās uz mani.
Es sacīju: "Un ir vēl šis tas. Viņa ir sākusi teikt, ka es noskaņojot bērnus pret viņu."
"Mīlestības atsavināšana," viņš noteica, pamādams ar galvu. "Modīgākā juridiskā klišeja. Kad viņa to apgalvo?"
"Kad mēs strīdamies."
Vēl viena nopūta. "Džek, pāri strīdoties sarunā visādas cūcības. Tas vēl neko nenozīmē."
"Man šķiet, ka nozīmē gan. Ks baidos, ka nozīmē."
"Tas tevi uztrauc?"
"Jā."
"Vai tu esi bijis pie laulību psihologa?"
"Nē."
"Aizej!"
"Kāpēc?"
"Divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tāpēc, ka tā vajag. Tu esi precējies ar Džūliju jau ilgu laiku, un pagaidām, cik man zināms, viss lielākoties ir bijis labi. Un otrkārt - tāpēc, ka tev jāsāk veidot raksturojums, kā tu mēģini glābt laulību, kas būs pretrunā ar pretenzijām par mīlestības atsavināšanu."
"Jā, bet…"
"Ja tev ir taisnība un viņa ir sākusi gatavot prāvu, tad tev jābūt ārkārtīgi uzmanīgam, draugs. Pret apsūdzību mīlestības atsavināšanā ir grūti cīnīties. Bērni ir pikti uz mammu, un viņa paziņo, ka tā ir tava vaina. Kā tu vari pierādīt, ka tas nav taisnība? Nekā. Plus vēl tas, ka tu daudz uzturies mājās - ir pavisam viegli iztēloties, ka apsūdzība varētu būt pamatota. Tiesa uzskatīs, ka tu esi neapmierināts un apvainojies uz savu strādājošo sievu." Viņš pacēla roku. "Es zinu, es zinu, ka tas galīgi nav taisnība, Džek, taču tas ir vienkāršs pamatojums, to cs gribu teikt. Un viņas advokāts to izmantos. Savā aizvainojumā tu esi noskaņojis bērnus pret viņu."
"Tās ir blēņas."
"Protams. Es zinu." Viņš uzsita man pa plecu. "Tāpēc aizej pie laba psihologa. Ja nezini, piezvani uz manu biroju un Bārbara tev ieteiks pāris cienījamu konsultantu."
Piezvanīju Džūlijai, lai pateiktu, ka uz pāris dienām atbrauks Elena. Protams, Džūliju cs nesazvanīju, tikai viņas balss pastu. Atstāju pagaru ziņu, paskaidrodams, kas īsti notiek. Tad devos iepirkties, jo, ja pie mums dzīvos Elena, vajadzēja papildināt krājumus.
Kad es stūmu ratiņus starp lielveikala plauktiem, man piezvanīja no slimnīcas. Tas atkal bija bezbārdainais ārsts no neatliekamās palīdzības nodaļas. Viņš zvanīja, lai uzzinātu, kā klājas Amandai, un es teicu, ka zilumi ir gandrīz pazuduši.
"Tas ir labi," viņš teica. "Man prieks to dzirdēt."
"Kā ar MR7?" es vaicāju.
Ārsts atbildēja, ka MRI rezultāti neesot vērā ņemami, jo ierīce esot salūzusi un Amanda nemaz neesot izmeklēta. "Īstenībā mēs uztraucamies par visiem pēdējo pāris dienu dariem," viņš teica. "Jo ierīce acīmredzot bija lēnām bojājusies."
"Kā - bojājusies?"
"To bija skārusi korozija vai kaut kas tamlīdzīgs. Visas atmiņas mikroshēmas bija pārvērtušās pulveri."
Es atcerējos Ērika MP3 atskaņotāju, un man pārskrēja šermuļi. "Kā tas varēja atgadīties?" es jautāju.
"Prātīgākais minējums - ka koroziju izraisījusi kaut kāda gāze, kas izlauzusies no sienas caurulēm, domājams, nakts laikā. Piemēram, hlora gāze. Vienīgais, kas nav skaidrs, - bojātas bija rikai atmiņas mikroshēmas. Pārējām mikroshēmām nekas nebija noticis."
Jo tālāk, jo dīvaināk. Un vēl dīvaināk viss kļuva pēc pāris minūtēm, kad piezvanīja Džūlija, itin jautra un mundra, lai paziņotu, ka pievakarē būs mājās un viņai būs vesela jūra laika, lai pagatavotu vakariņas.
"Būs jauki satikt Elenu," viņa teica. "Kāpēc viņa atbrauks?"
"Man šķiet, viņai vienkārši gribējās izkustēties."
"Nu, tas ir jauki, ka viņa pāris dienu te padzīvos. Tev būs pieauguša cilvēka sabiedrība."
"Un kā vēl," es sacīju.
Gaidīju, kad viņa paskaidros, kāpēc naktī nebija pārradu- sies mājās. Taču viņa pateica tikai: "Klau, man jāskrien, Džek, vēlāk parunāsim…"
"Džūlij," es teicu, "pagaidi mirklīti!"
"Kas ir?"
Vilcinājos, nezinādams, kā lai to pasaka. Es tcicu: "Vakarnakt cs par tevi uztraucos."
"Jā? Kāpēc?"
"Kad tu nepārradies mājās."
"Dārgum, es tev zvanīju. Es biju iestrēgusi rūpnīcā. Vai tu nepaskatījies saņemtās ziņas?"
"Paskatījos…" '
"Un manas ziņas tur nebija?"
"Nē, nebija." '
"Jā, es nezinu, kas gadījās. Es atstāju tev ziņu, Džek. Vispirms es piezvanīju uz mājām un klausuli pacēla Marija, bet viņa nespēja, tu jau saproti, tas bija pārāk sarežģīti… Tāpēc es piezvanīju tev uz mobilo un atstāju ziņu, ka esmu iestrēgusi rūpnīcā uz visu nakti."
"Nu, es to nesaņēmu," cs teicu, pūlēdamies, lai ncizklau sās, ka esmu sabozies.
"Piedod, dārgum, bet painteresējies telefonu kompānijā. Labi, klausies, man tiešām jāiet. Tiksimies vakarā, labi? Buča!"
Un viņa nolika klausuli.
Izvilku no kabatas savu mobilo tālruni. Nekādu ziņu nebija. Paskatījos zvanu sarakstā. Vakarnakt nebija reģistrēts neviens zvans.
Džūlija man nebija zvanījusi. Neviens nebija man zvanījis.
Mani pārņēma slīkšanas sajūta, jau atkal draudēja iegrimšana depresijā. Jutos noguris, nespēju pakustēties. Stīvi skatījos uz produktiem lielveikala plauktos. Nevarēju atcerēties, kālab biju šeit ieradies.
Biju tikko izlēmis iet ārā no lielveikala, kad man saujā iezvanījās mobilais tālrunis. Es atvēru vāciņu. Zvanīja Tims Bergmans, vīrs, kurš aMcdiaTronics" tagad strādāja manā vietā. "Vai tu sēdi?" viņš jautāja.
"Nē. Kāpēc?"
"Man uzdots tev paziņot kaut ko ļoti dīvainu. Saņemies!"
"Labi…"
"Dons grib tev zvanīt."
Dons Gross bija uzņēmuma vadītājs, tas, kurš bija mani izsviedis. "Kāpēc?"
"Viņš grib tevi atkal pieņemt darbā."
" Ko viņš grib?"
"Jā. Es zinu. Tas ir ārprāts. Atkal pieņemt tevi darbā."
"Kāpēc?" cs jautāju.
"Mums ir šādas tādas problēmas ar dalītajām sistēmām, kuras mēs esam pārdevuši klientiem."
"Ar kurām?"
"Nu, ar PREDPRET"
"Tā taču ir no vecajām," es sacīju. "Kurš to pārdeva?" PREDPRET bija sistēma, ko mēs bijām izstrādājuši vairāk nekā pirms gada. Kā lielākā daļa mūsu programmu, tā balstījās uz bioloģiskiem modeļiem. PREDPRET bija mērķa meklēšanas problēma, kuras pamats bija plēsoņas un tā medījuma dinamika. Taču tās struktūra bija ārkārtīgi vienkārša.
"Nu, aXymos" vēlējās kaut ko ļoti vienkāršu,"sacīja Tims.